Jūnijā, salīdzinot ar maiju, patēriņa cenu līmenis kritās par 1,4%. Būtiskākā ietekme uz cenu līmeņa izmaiņām bija maksai par mājokli (-1,1 procentpunkts), apģērbam un apaviem (-0,2 procentpunkti), degvielai (-0,1 procentpunkts), kā arī veselības aprūpei (+0,1 procentpunkts). Rezultātā gada inflācija jūnijā strauji noslīdēja līdz 7,9%. Gada laikā lielāko ietekmi uz cenu kāpumu joprojām veido pārtika (+3,7 procentpunkti) un mājoklis (+2,4 procentpunkti).
Jūnija mēneša deflācija varētu iezīmēt jaunas tendences aizsākumu salīdzinājumā ar to, kas bija vērojams pēdējo divu ar pusi gadu laikā, kad cenu līmenis konsekventi pieauga. Jau uz vasaras beigām inflācija varētu noslīdēt līdz 3%. Riski attiecībā uz enerģijas cenām saglabājas, tomēr to normalizācija šobrīd ir būtiskākais faktors inflācijas kritumam. Vasaras mēnešos tam gan ir nosacīta praktiskā ietekme, jo nepieciešamība pēc patēriņa ir krietni mazāka. Tomēr, pat, ja cenu kāpums atjaunosies, iepriekšējos cenu līmeņus tās nesniegs. Tas ļaus arī ražotājiem koriģēt cenas. Tādēļ preču grupās turpmākajos mēnešos parādīsies izteiktāks cenu kritums, īpaši importa precēm.
Ražotāju cenas eirozonā maijā uzrādīja pirmo kritumu kopš 2020. gada. Gada laikā ražotāju cenas samazinājās par 1,5%. Deflāciju diktē enerģijas cenu kritums, kas maijā samazinājās par 13.3%, starppatēriņa precēm cenas samazinājās par 1,5%, savukārt kapitāla precēm cenas pieauga par 5,6%, ilglietojuma patēriņa precēm par 6,7% un īslaicīga patēriņa precēm par 9,6%. Lielākais ražotāju cenu pieaugums rūpniecībā bija Ungārijā (36.3%), Slovākijā (21%) un Latvijā (12%).
Izteiktāka cenu pieauguma inerce vēl būs jūtama pakalpojumos. Nozare joprojām izbauda pēcpandēmijas atgūšanos. Vasaras periods varētu uzturēt pakalpojumu cenu tālāku inflāciju, kaut arī tur kāpuma inerce pamazām zaudēs spēku. Argumentēt cenu kāpumu kļūst arvien sarežģītāk un pircēju gatavība mainīt paradumus pastiprinās. Uz rudens pusi deflācijas tendences var pastiprināties. Taču to noteiks ekonomikas kondīcija un izmaiņas starp grupām būs ļoti neizteiktas un nevienmērīgas. Viss atkarīgs no tā kā veidojas apstākļi konkrētajā grupā. Īpaši tas būs saistīts ar pārtikas precēm, kur pieaug spiediens no sabiedrības puses. Izejvielu cenas ir mazinājušās, bet šai ietekmei ir jāparādās ražotāju cenās. Tur, kur vairāk iesaistīta pārstrāde, lielas deflācijas iespējas, visticamāk, nesagaidīt. Ražotāju pusē nenoteiktība par enerģijas cenām joprojām pastāv, izmaksas, tai skaitā, algas ir augušas. Izmaksu kāpuma ietekmei ir inerce, turklāt līgumu pārskatīšana prasa laiku. Liela nozīme šajos apstākļos ir tas, cik efektīvi ir šie līgum slēgšanas mehānismi un tirgotāju politika. Vieglāk cenas mazināt segmentos, kur dominē lieli apjomi. Un tādēļ spiedienu uz vietējiem ražotājiem palielināsies caur preču importa cenām. Tādēļ var sagaidīt, ka uzjundīs vietējo ražotāju iebildumi un protekcionisma noskaņojums. Tirgotājiem ir ietekme, bet tam ir savi limiti. Tie var palielināt spiedienu uz piegādātājiem vai mainīt piecenojumu, kam pievērsta vairāk uzmanības. Taču, lai mainītu piecenojumu un saglabātu peļņu, ir jārevidē izmaksas, kas pie ne pārāk augstas rentabilitātes nav viegls uzdevums. Un par aktuālu jautājumu kļūst ne tik daudz inflācija – cenu pieaugums, cik atbilstoša ir cena konkrētajai precei, īpaši pamatproduktiem. To var ietekmēt tirgus konkurence un patērētāju uzvedības maiņa. Patērētāji sākuši mainīt savus ieradumus, bet tam jābūt izteiktākai, lai sagaidītu krasākas reakcijas uzņēmējos.
Jāpiebilst, ka jūnijā inflācija abās kaimiņvalstīs bija augstāka nekā Latvijā – Lietuvā 9%, Igaunijā 9,2%. Igaunijā mēneša laikā cenas pieauga par 0,7%, no kuriem divas piektdaļas no kopējā pieauguma veidoja pārtika un no kurām gandrīz pusi veidoja svaigu augļu un ogu cenu pieaugums.
Dainis Gašpuitis, SEB bankas ekonomists
