Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu konfederācijas (LMVUK) prezidents Ēriks ROZENCVEIGS stāsta Viktoram Avotiņam par šīs uzņēmēju grupas ierosinājumiem krīzes laikam.

– Kas tie tādi mazie un vidējie uzņēmēji Latvijas ekonomikas kontekstā?

– Mazais bizness – tā ir cilvēka spēju attīstība, tā ir iespēja izgrozīties jebkurā ekonomiskā situācijā. Piemēram, poļi šajā ziņā ir galvas tiesu augstāki par mums. Viņi pielāgojas, kā tik prot. Dzīvo un darbojas. Latvijā pirms krīzes bija ap 56 000 uzņēmumu. No šiem nosacītajiem 56 000 nepilns procents, ap 0,7%, ir lielie uzņēmumi. Ap 3% – vidējie uzņēmumi. Visi pārējie pieskaitāmi mazajiem un mikrouzņēmumiem. Ja neskaita klāt valsts sektoru, ap 70% visu Latvijas darba vietu piekrīt mazajiem uzņēmumiem. Mazie kopā ar vidējiem dod 67% no nacionālā kopprodukta. Tātad – vērtē, kā gribi, tas ir visai nozīmīgs sektors. Tas ir viens.

Otrs. Pēc tam, kad Godmanis kopā ar Starptautisko valūtas fondu tika vaļā no lielās rūpniecības Latvijā, mazie aizpildīja šo robu. Un te sākās tas, ko Latvijas Banka, Eiropas Savienība un arī LMVUK uzskata par sašķiebtu ekonomiku.

– Ja jau jūs esat robā, kāpēc nejūtaties kā sašķiebuma favorīti?

– Ar ko mēs neesam mierā? Mēs esam pret tā saucamo stabilizācijas plānu. Jo šis plāns kopumā žņaudz nost ekonomikas pamatu. Ekonomikas pamatu sauc – apmaksātais pieprasījums. Kamēr tā nav, nav ko cerēt uz piedāvājumu. Kad parādās piedāvājums, tad tie sāk balansēt viens otru. Bet, ja tagad visu nospiež, cilvēkus met ārā, ja bezdarbs, tas uzreiz ir rādītājs, ka krītas pieprasījums. Nav pieprasījuma – mēs esam krīzē ilgi un dikti. Un tieši nodokļu izmaiņas ar visiem tiem koeficientiem bija cēlonis, kāpēc atļāvos pateikt – un neviens manu teikto nav apgāzis –, ka Godmanis kopā ar SVF rīko otru eksperimentu ar Latviju. Var jau būt, ka tas, kas notika 1992.–1993. gadā, kad iznīcināja Latvijas rūpniecību, bija nejaušība… Gadās. Bet kāpēc tagad jārīkojas pretēji tam, ko ieteica Eiropas Komisija? Eiroparlaments apstiprināja EK nostāju dienu pēc tam, kad Godmanis izgrūda caur Saeimu savu stabilizācijas plānu.

– Ko tur īsti apstiprināja?

– Eiropas Komisija ieteica ES valstīm recepti, kā mazināt krīzes iespaidu. Pirmkārt, neizņemt naudu no apgrozības. Gluži otrādi, dot naudu iekšā, lai tā ātrāk ripotu. Turklāt bankām tika ieteikts – un Eiropā tās tā arī izdarīja – nosviest likmes uz leju. Fakts – daļa valstu devalvēja savas valūtas. Bet fakts arī tas, ka nauda no ekonomikas netika izņemta. Gluži otrādi – grūsta iekšā. Pie mums saskaņā ar šo te stabilizācijas plānu viss ir otrādi.

Tas, ko nostrādāja Godmanis, manā skatījumā ir otrs eksperiments ar Latviju un Latvijas tautu. Par izdzīvošanu. Līdz šim neesmu dzirdējis ne no viena – ne no valsts struktūras, ne no cilvēkiem – argumentētu sava uzskata atspēkojumu.

– Cik zinu, jums jau pērn bija priekšlikumi valdīšanai. Kā sadarbojāties?

– Savā ziņā arī attieksme pret notiekošo man atgādina atmodas laikus, kad tika runāts par lielajām ražotnēm. Skolotājas ar augstāko vai divām augstākajām izglītībām, kad viņām jautāja, kur ņemsiet līdzekļus, lai varētu strādāt, teica: “Mums iedos valsts!” Bet – kur valsts tos ņems?

Decembra sākumā aizdzinu vēstules – Godmanim, prezidentam… Vienīgais, kas man atbildēja, bija Kaspars Gerhards. Pārējie klusēja. Vērojām situāciju. Pagāja divarpus mēnešu, un skatos: Kas notiek Latvijā? uzstājas Dinevičs un atskaņo mūsu tēzes. Tas nozīmē, ka mūsu iekšējā informācija ir saraustīta. Tas nozīmē, ka valdībai augstākā mērā nospļauties uz to, ko mēs domājam. Kaut ko kaut kā izštuko.

Mēs skatāmies: vispirms – mērķis, otrkārt – kā pie tā nokļūt. Valdība skatās: mērķa nav, bet – mums vajag budžetu. Kas ir budžets? Pēc būtības tā ir valsts tāme. Ja tu ņem valsti kā ģimeni, tad tas ir ģimenes ienākumu un izdevumu budžets. Ģimenes izdzīvošanas tāme. Un, ja tev nav ko ēst, tad tu sāc skatīties, kā sagrabināt rupjmaizes klaipam. Savādāk nevar būt. Bet, ja tu tīšuprāt aizej un nospēlē savu naudu kazino, bet pēc tam brīnies, ka tev nav ko ēst – kā tad to lai vērtē?! Šeit ir kazino variants. Mēs tagad ievāksim visu! Bet – ir taču paredzams, ka nodokļu pacelšana dos mazāku atdevi. Tas ir reizrēķins.

– Pamatā jūs te runājat par PVN?

– Augstāks nodoklis nenozīmē, ka tiks iekasēts vairāk naudas. Jo uzņēmumam ir jāattīstās, un, attīstoties pie zema nodokļa, tas dos vairāk nekā tad, ja viņam atņem visu. Tā ir ekonomikas ābece. Vai tad jābrīnās, ka oficiālā statistika ziņo: nodokļu prognoze nepildās. Tas nozīmē, ka jākoriģē budžets. Elementāra lieta. Ja tu redzi, ka šī svira tev nestrādā, nomaini sviru. Atgriez atpakaļ to stāvoklī, kad svira strādāja. Tas jau būs ieguvums. Tā viena lieta.

Otra lieta. Vēsturisks pasaules rādītājs. Jo tev lielāks bezdarbnieku skaits, jo mazāks pieprasījums, jo mazāk nodokļu tu dabūsi. Secinājums – saglabā darba vietas.

Arvien biežāk skan – eksporta atbalsts… Bet šī no pirmā acu uzmetiena košā doma pēc būtības tāda nav. Jo eksports un imports ir līdzsvaroti. Un, ja mūsu eksports šobrīd krītas, tad arī viņā galā pieprasījums ir krities. Tas savukārt nozīmē, ka, teiksim, atbalstīt ar kredītiem eksportu vajag, bet uzmanīgi.

– Kur ir problēma?

– Eksportam ražojošais uzņēmums, kuram kritusies pieprasījuma pozīcija, cer, ka ar kredītu palīdzību ilgāk noturēsies. Pēc tam? Ej nu sazini, varbūt eksports pieaugs, varbūt viņš mierīgi nobankrotēs… Taču – viņš izturēs ilgāku laiku. Tas viss. Tātad – kredīts viņam var kalpot tāpat kā drošības spilvens automašīnā. No valsts viedokļa skatoties, eksporta atbalsts ir vajadzīgs, bet vispirms tajās nozarēs, kur tas reāli notiek un reāli dod naudu atpakaļ pēc iespējas ātrāk.

Par importa atvietošanu pie mums sāk runāt tikai tagad. Neimportēt to, ko var tepat saražot. Bet LDz Cargo sadomājis iepirkt tūkstoš preču vagonus un platformas. Trūkst, spiesti īrēt… Secinājums – mums taču bija vagonu rūpnīca, vagonu rūpnīcā sēž Severstaļ, un viņi labprāt atsāktu preču vagonu ražošanu.

– Vai tas nozīmē arī, ka, teiksim, Satiksmes ministrija nezina, ko zina, teiksim, Ekonomikas ministrija…

– Tā ir dulla tēma. Saskaitīju, ka sešas ministrijas tajā vai citā veidā nodarbojas ar mazajiem uzņēmumiem. Otrkārt, tad, kad Māris Kučinskis prezentēja Nacionālās attīstības plānu, es teicu, ka, pārkārtojot Latvijas pārvaldes sistēmu, elementu, ko sauc par plānošanas komisiju, vajadzēja saglabāt. Nu par reālo ekonomisko darbību veicinātāju nozīmēta Investīciju un attīstības aģentūra. Būtībā tā ir strādājošā ministrija. Taču jābūt pilnīgi autonomai, starpresoru instancei. Tad nebūtu šī te bardaka. Vai jūs uzņēmēju forumā bijāt?

– Biju…

– Atcerieties, es uzdevu divus jautājumus un uz abiem saņēmu atbildi – “Nē!” Mūsu saruna tagad ir starp šiem diviem “nē!” Pirmais “nē!”: es uzdevu jautājumu Andrim Strazdam, vai valdība zināja viņa vēstījuma saturu. Strazds atbildēja – “Nē!” Tad, ja atceraties, shēmā viens no punktiem, kas jādara, lai palīdzētu Latvijai tikt uz steķiem gadījumā, ja viss izbalansēsies, bija šāds: nepieciešams, lai Latvijas rezidentam būtu vai nu ļoti lieli aktīvi, vai iespēja piesaistīt investīcijas. Jautāju, vai Latvijas valdības rīcībā ir šāds instruments? Atbilde – “Nē!” Bet es zinu, ka mums ir šāds instruments….

– Acīmredzot jūs domājat ūdensceļa Rīga–Hersona projektu… Teodors Rūzvelts arī uzskatīja, ka Amerika velkama laukā no Lielās depresijas ar megaprojektiem. Pagaidām gan nav sevišķi daudz liecību, ka Latvija varētu šim ūdensceļa projektam sadūšoties.

– Savulaik Roberts Zīle privātā veidā kopā ar Teodoru Tverijonu izņēma šo te projektu no Nacionālās attīstības plāna dokumentiem… Taču – šis projekts piesaista ļoti daudz svešas naudas un tam ir reāla ilgtermiņa atdeve. Vai ir gadījies dzirdēt, ka Panamā būtu krīze?… Nedzirdēsiet. Šobrīd šis projekts ir savlaicīgs.

– Bet, kamēr varas kungi no šā projekta baidās, kas būtu jādara ikdienišķākā, mums pierastā mērogā?

– Vispirms mēs gribētu redzēt konsekventu valdības rīcību. Pirmā prioritāte ir darba vietu saglabāšana. Pēc tam jāgatavo konkrētu programmu pamats, kas nodrošina to īstenošanu un caurskatāmību: finanšu piesaiste, pārkvalifikācija, tehnika, valsts vai pašvaldību iepirkums… ES līdzekļu izmantošanas programmas jāpielāgo antikrīzes programmu nodrošināšanai. Hipotēku un zemes bankas kredītprogrammas pildāmas tikai pēc tam, kad antikrīzes programmas nodrošinātas ar finansēm. Jāatgriež PVN vismaz 2008. gada līmenī. Valdībai, līdzīgi kā rīkojas Eiropa un ASV, jāreglamentē komercbanku darbība antikrīzes programmu pildīšanai…

– Kādas konkrētas darbības tam varētu sekot “uz zemes”?

– Lai apturētu bezdarba pieaugumu – sabiedriski nepieciešamie darbi ar ilgtermiņa lietošanu un augstu kvalitāti. Piemēram, autoceļi.

Tas ir valsts un pašvaldības pasūtījums. Tā ir iepriekš apskaitļojama nodokļu bāze. Ko tas nozīmē? Ja tagad 600 miljonus iegulda šajos sabiedriskajos darbos, tad tikai nodokļos vien no tā dabū atpakaļ 37 procentus. Turklāt šiem darbiem apkārt rodas kaut kāda dzīvība, kas dod vēl kaut ko. Cilvēkiem, kas tur iesaistīti, parādās pirktspēja. Tātad pēc būtības šie 600 miljoni gada laikā atnāk atpakaļ kā iespēja turpināt ekonomisko darbību.

Nākamais. Mēs jau labi sen rakstījām par energoefektivitātes pasākumiem. Mēs tolaik nezinājām, ka ES ir noteikusi šo pozīciju kā savu prioritāti. Ar iespējām segt izdevumus. Sevišķi Austrumeiropas valstīs. Rīgā vien tas manā skatījumā nozīmētu ap 3000 darba vietu un namu skaits, ko varētu gada laikā apstrādāt, sniegtos pāri tūkstotim.

Trešā pozīcija. Atjaunojamie energoresursi, mazo koģenerācijas elektrostaciju celtniecība, esošo katlumāju pielāgošana biomasas un sadzīves atkritumu utilizācijai…

Bezdarbnieku skaits ir milzīgs. Neizdarītu, pašvaldībām nepieciešamu darbu artava ir milzīga. Tas nozīmē, ka sabiedriskie darbi nepieciešami arī tepat – Rīgā. Nu samaksā tam cilvēkam, cik… desmit latu par dienu un zini, ka Rīga būs kārtībā. Un tu zini, ka cilvēks aiznesīs šo naudiņu uz veikalu un tur atstās. Nauda grozās. Veca kā pasaule ir doma par tā saucamo nepilno darba nedēļu. Nu, saīsiniet cilvēkam darba nedēļu, bet – saglabājiet viņu darbā! Tas ir piespiedu līdzeklis, bet – arī līdzeklis!

Krīze? Kas ir krīze? Cilvēks smok nost tad, kad viņam trūkst gaisa. Ekonomika smok nost tad, kad tai trūkst naudas apgrozījuma. Elementāra lieta.

– Ar sabiedriskiem darbiem vien izšķirošam pavērsienam, uzņēmējdarbības stabilitātei nez vai būs diezgan?

– Visā pasaulē, kuru skāra krīze, darbojās bankas. Vai pie mums ir bankas? Mums ir lombardi. Bankas, kuras nu uztraucas par riska kredītiem, ar savu “lombarda” darbību bez riska veicināja bankrotu situāciju, kamēr iedzīvotāji veicināja banku peļņu. Banku kredītprocentiem jābūt samērīgiem ar ekonomisko situāciju valstī. Tie jānolaiž uz leju, rēķinoties ar minimālu peļņu.

– Jūs minējāt vajadzību ES līdzekļus virzīt mērķtiecīgi. Spriežot kaut vai pēc kurnēšanas par ārkārtīgo šo līdzekļu pieejamības birokratizāciju, grūti nāksies šos līdzekļus nolikt blakus uzņēmējdarbībai. Bez birokrātiskā pastarpinājuma, bez dalītāju korporatīvā starpslāņa u. tml.

– Protams, Eiropas fondi mums zināmā mērā ir glābšanas riņķis. Viens iepriecinājums ir tas, ka agrāk īsākais pieteikumu izskatīšanas laiks bija pusgads, bet tagad pieteikumus izskatīs pusotra mēneša laikā. Bet tas tiešām nav viss, kas jādara, lai tie dotu maksimālu atdevi. Jāmaina arī pieteikumu apstrādes kārtība. Jābūt pastāvīgai projektu vērtēšanai. Un projekta lietderība jānosaka nevis pēc iekļaušanās sesijā, bet pēc mērķa un paredzamā rezultāta.

Secinājums – mums jānāk kopā, ja vajag, jāizlamājas, bet jātiek skaidrībā, jānoprecizē, kuras programmas kalpo iziešanai no krīzes, kuras jāatbalsta. Mums arī šī valsts nav vienaldzīga, mums tāpat kā citiem kremt tās nedienas. Lai tiktu tām pāri, uzņēmējam, pirmkārt, jāstrādā. Viņš nedrīkst nomirt. Viņam jāsaglabā cilvēki. Jāsaglabā ražotais produkts.

Avots: NRA.lv