Eksperts: Centrālāzijā nepieciešama sadarbība starp Austrumiem un Rietumiem

„Nesen Afganistānā atklāto milzīgo litija atradņu liktenis ne ar ko neatšķirsies no citiem Centrālāzijas derīgo izrakteņu krājumiem rajonos, kuriem nav izejas pie jūras: tos apgūs Rietumi, bet pēc kāda laika kontrolēs Austrumi,” plašā publikācijā laikrakstā „The International Herald Tribune” raksta par amerikāņu ģeopolitikas jauno zvaigzni bieži dēvētais Parags Hanna.

„Sibīrijas mežs, Mongolijas dzelzsrūda, Kazahstānas nafta, Turkmenistānas dabasgāze un Afganistānas varš jau tiek nogādāti uz Ķīnu, izmantojot jaunu transportu infrastruktūru, kas orientēta uz austrumiem, un stimulējot šo ātri attīstošos valsti ar pasaulē lielāko iedzīvotāju skaitu,” teikts rakstā.

„Ķīnas ieliktie pamati, būvējot automaģistrāles, dzelzceļus un cauruļvadus caur Centrālāziju, rada jaunas iespējas kā Rietumiem, tā visam Centrālāzijas reģionam. Tā vietā, lai uz augstām likmēm sacenstos par Centrālāzijas vērtīgajiem resursiem, šādi iesaistoties 19. gadsimta Lielās spēles jaunā posmā, Rietumiem ir jāatbalsta Ķīnas spertie sākotnējie soļi, iesakot reģiona valstīm, kā tām paplašināt tekstizstrādājumu un lauksaimniecības produkcijas eksportu, un atbrīvoties no resursu lāsta, kas nodara kaitējumu daudzām attīstībās valstīm, kuras piegādā ārējiem tirgiem vienu vienīgu izejvielu,” teikts publikācijā.

„Ķīna ir ielikusi pamatus tam, lai padarītu Centrālāzijas valstis, kurām nav izejas pie jūras, atvērtākas, un rietumvalstīm ir jāattīsta panākumi, radot jaunu Zīdu ceļu starp Austrumiem un Rietumiem.

Naftas vadi no Kaspijas jūras caur Kazahstānu, nesen atvērtais gāzes vads no Turkmenistānas caur Uzbekistānu un Kazahstānu, visā Krievijā ieplānotā autoceļu un dzelzceļu būvniecība, kā arī automaģistrāle, kura sniegsies līdz Pakistānas dziļūdens ostai Gvadarai – visi šie projekti ir daļa no Ķīnas centieniem pārvērst Centrālāziju no reģiona buferzonas par tranzīta gaiteni starp Austrumiem un Rietumiem. Pekina rēķinās ar Eirāziju kā bagātīgu dabas resursu avotu, kas spējīgs balstīt tās ātri augošo ekonomiku,” raksta Hanna.

„Tā vietā, lai uzskatītu Ķīnas aktivitātes Centrālāzijā un Āfrikā par aizdomīga neokoloniālisma formu, rietumvalstīm ir jādomā par to, kā izmantot Ķīnas uzbūvētos autoceļus un dzelzceļus, lai padarītu sekmīgu rietumu vājo reģionālo stratēģiju. Ir vajadzīga nevis sāncensība, bet gan sadarbība,” uzskata Hanna.

Publikācijā tāpat norādīts, ka Vašingtonai ir jāsaprot – Irānas, kura ir galvenais savienojošais tilts starp Tuvajiem Austrumiem un Centrālāziju, izolācija ir pilnīgi bezjēdzīga.

Tāpat Hanna uzskata, ka „ja Ķīnas uzbūvētā infrastruktūra ir aptvērusi nozīmīgu daļu Centrālāzijas, tad Persijas līča tranzītvalstis, tādas kā Dubaja, var kļūt ar transportu gaiteņiem Centrālāzijas lauksaimniecības produkcijai, tekstilizstrādājumiem un pārējām precēm, kuras iespējams eksportēt uz Eiropu un Ameriku. Ja Rietumi atcels nodevas par šiem eksporta viediem, tad tas kļūs par ievērojamu stimulu šī reģiona ekonomikas atkarības pazemināšanai no iegūstošajām nozarēm un ļaus tām atbrīvoties no resursu lāsta. Tas tāpat novedīs pie nodarbinātības pieauguma nozarēs, kuras nav saistītas ar enerģētiku. Rezultātā šis izolētais reģions saņems divas lietas, kas tam nepieciešamas visvairāk – stabilitāti un sakarus ar ārpasauli.” To varēs uzskatīt par jaunu Zīda ceļu, noslēgumā secina publikācijas autors.

Šeit jāpiebilst, ka 1977. gadā dzimušais Hanna, kas cēlies no indiešu ģimenes, plašu atpazīstamību iemantoja 2008. gadā, kad laida klajā grāmatu „Otrā pasaule” (The Second World), kura kļuva par ģeopolitikas bestselleru. Atšķirībā no vecākās paaudzes politologiem un ģeopolitiķiem, Hanna centīgi izvairās no auksta kara perioda stereotipiem, raksta 2v.lv

Tāpat bijušais Baraka Obamas padomnieks Hanna arī netic tēzei, kura nostiprinājusies pēc aukstā kara, par ASV kā vienīgās superlielvalsts unikālo lomu. Pēc Paraga Hannas domām, pasaule ir daudzpolāra, tomēr tajā pastāv valstu un pat to grupējumu hierarhija, galvenokārt to nevienādās ekonomiskās varenības dēļ. Pirmajā plānā („pirmā pasaule”) atrodas ASV, Ķīna un Eiropas Savienība. Krievija iekļauta otrajā kategorijā („otrā pasaule”), un Maskavai, kā uzskata Hanna, nāksies izlemt, kurš no „pirmās pasaules” spēlētājiem tai šķiet pieņemamāks.