Valdības deklarācijā par Ministru kabineta iecerētajiem darbiem veselības nozarē izvirzītas 23 apņemšanās, tai skaitā “turpināsim palielināt publiskā sektora finansējumu veselības aprūpei”, “palielināsim primārās veselības aprūpes lomu uz pacientu orientētas veselības aprūpes nodrošināšanā”, “sekmēsim ārstniecības personāla ilgtspējīgu attīstību un piesaisti valsts finansētu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai” u.tml. Deklarācijā arī kā virsmērķis lasāms, ka “valdība apņemas nodrošināt ilgtspējīgu veselības aprūpes sistēmas darbību”. Taču te vērts atgādināt senu patiesību – papīrs pacieš visu, jo medicīnas iestādes šobrīd saskaras ar pavisam citu realitāti, skumji apjaušot, ka 2023. gadā krīze medicīnā var tikai saasināties.
Medicīnas nozare Latvijā tiek badināta jau gadiem – rindas pie speciālistiem un uz izmeklējumiem garas, pastāvīgs medicīnas personāla trūkums, ielaistas slimības, novecojušas medicīniskās iekārtas. Hroniska naudas trūkuma sekas var turpināt uzskaitīt vēl un vēl. Turklāt tikai tagad esam sākuši atgūties no vēl viena satricinājuma – Covid-19 pandēmijas. Signāli no valdības mājas par plānoto veselības budžetu šim gadam liek noprast – medicīna arī turpmāk būs pabērna lomā.
Februārī noslēdzošajā valdības sēde veselības ministre Līga Meņģelsone izteica piedāvājumu – naudu, ko gada laikā ministrijām izdotos ietaupīt, varētu novirzīt veselības jomas stiprināšanai. Manuprāt, šāds solis būtu ļoti apsveicams, jo sistemātiskās problēmas Latvijas veselības aprūpē, par ko runāts jau gadiem, šobrīd sasniegušas kritisku punktu. Paldies zemkopības ministram Didzim Šmitam, kurš atgādināja par valdības deklarācijā rakstīto – “turpināsim palielināt publiskā sektora finansējumu veselības aprūpei, virzoties uz to, lai veselības nozares budžets veidotu vismaz 12% no kopējiem valsts budžeta izdevumiem, tā mazinot iedzīvotāju augstos tiešmaksājumus un finansiālās barjeras veselības aprūpes pieejamībai.” Diemžēl no publiskajā telpā izskanējušajiem valdības vīru komentāriem noprotams, ka nekādas lielas izmaiņas budžetā nav paredzētas, atsaucoties uz Eiropas Komisijas atzinumu – budžeta izdevumi ir sasnieguši maksimālos griestus.
Protams, gribas cerēt, ka kādreiz valdībā valdīs vienota izpratne par veselības nozares vajadzībām un sapratne par to, ka tikai veseli cilvēki ir spējīgi veidot veselu un uz ekonomisko izaugsmi vērstu sabiedrību. Uz doto brīdi cilvēki, kuri nosaka Latvijas nākotni, nevēlas mainīt savus uzskatus, jo pati sistēma par sevi mainīties nespēj.
Patlaban 2023.gada valsts budžetā veselībai kopā paredzēti 1,6 miljardi eiro. Pieskaitot Eiropas Savienības fondu veselībai paredzēto finansējumu 166,67 miljonu eiro apmērā, veselības finansējums šī gada budžetā sasniedz 1,8 miljardus eiro.
Šobrīd skaidri iezīmējas, ka visām veselības iestādēm plānotais budžets 2023. gadā ievērojami samazināts. Piemēram, Jelgavas poliklīnikai viena no izdevumu pozīcijām – valsts apmaksāts speciālistu apmeklējums – nauda sarukusi par 97 000 eiro salīdzinājumā ar 2022. gadu. Lielajām slimnīcām budžeta samazinājums sasniedz 15 miljonus eiro. Diemžēl tas nozīmē to, ka valsts apmaksāta veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība 2023. gadā samazināsies – pie ārstiem tikt būs vēl problemātiskāk. Mēs iegūsim ar dažādām neārstētām kaitēm sirgstošu sabiedrību. Liekas absurdi – valsts izvēlas labāk maksāt naudu slimības lapās, nevis ieguldīt līdzekļus kvalitatīvai un pieejamai veselības aprūpei, dodot iespēju laicīgi novērst veselības likstas un iegūstot darbspējīgus cilvēkus. Slima sabiedrība nav spējīga veicināt ekonomisko izaugsmi, tikai radīt izdevumus.
Viens no operatīvi ieviešamiem risinājumiem būtu palielināt brīvprātīgās veselības apdrošināšanas polises limitu, kas netiek aplikts ar algas nodokļiem. Starp citu, limits nav pārskatīts kopš 2007.gada. Sociāli atbildīgi darba devēji ir gatavi darbiniekiem apmaksāt veselības apdrošināšanu, taču arī valstij vismaz solidāri būtu jāiesaistās, atslogojot darba devējus no papildus izdevumiem, šajā gadījumā – nodokļiem. Šāds risinājums uzlabotu veselības pakalpojumu pieejamību, neradot papildu spiedienu sociālajam budžetam.
Sākot ar Covid-19 pandēmijas laiku, medicīnas iestādes sadarbības līguma ar valsti vietā saņem Nacionālā veselības dienesta atsūtītu finanšu paziņojumu. 2023.gadā plānojums tiek balstīts uz pandēmijas laika pacientu apmeklējumu, kad klīnikās ambulatoros pakalpojumu sniegšana bija minimāla. Līgumu ar šādu naudas plūsmas sarukumu daudzas medicīnas iestādes visdrīzāk atteiktos parakstīt, bet, saņemot finanšu paziņojumu, nedz slimnīcu, nedz poliklīniku paraksti nav vajadzīgi. Esam nostādīti fakta priekšā – lūk, nauda, ar šādu summu arī iztieciet.
Kintija Barloti, Jelgavas poliklīnikas vadītāja
