Vispārējs cenu kāpums dažādiem produktiem un pakalpojumiem, kā arī īpaši straujais rēķinu pieaugums par apkuri un silto ūdeni, licis valdībai domāt par pasākumiem, kas kaut daļēji mazinātu cenu “šoku”. Pamatā tiek domāts par cilvēkiem ar viszemākajiem ienākumiem – pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm un citām, sociāli neaizsargātajām cilvēku grupām. Jēdziens “mērķēts atbalsts” jau kļuvis par pašsaprotamu apzīmējumu tam, ko valdība grasās darīt, lai izvairītos no liekiem tēriņiem un valsts budžetam neradītu pārmērīgu slogu. Tomēr, lai kaut ko “nomērķētu”, jābūt skaidriem šī “mērķa” parametriem, un mūsu valstī to diemžēl joprojām definēt, ir izaicinājums. Izrādās, – dažādās datu bāzes un dienestos izkaisītie dati par iedzīvotājiem un viņu ienākumiem neļauj gūt objektīvu priekšstatu par to, kam un kādā apmērā būtu jāpalīdz. Tad rodas jautājums, kādu un kam valsts atbalstu gaidīt jau šoruden?
Ideālā pasaulē valsts rīcībā būtu jābūt datubāzei, kas spētu sniegt pilnvērtīgu informāciju par iedzīvotāju ienākuma līmeni, ļaujot saprast piemērojamo atbalsta līmeni. Jēdzīgi apkopoti un strukturēti dati paši pateiktu priekšā, kam vajadzīgs atbalsts, cik tas valstij maksās, kā arī spētu pašu pabalsta izmaksu automatizēt. Šobrīd par tādu līmeni runāt pāragri – nepieciešami dati tiek meklēti dažādās datubāzēs, savukārt aprēķins un izmaksas veicamas manuāli. Ir skaidrs tas, ka viss process prasa daudz cilvēkresursu, jo runa ir par atbalsta sniegšanu simtiem tūkstošu cilvēku. Pašvaldībām ir ziņas par tiem cilvēkiem, kuri jau iepriekš vērsušies pēc sociālās palīdzības, taču ēnā paliek visi tie, kuri palīdzību vēl nav lūguši.
Šim jautājumam veltītā Latvijas radio 1 raidījumā “Krustpunktā”1, nesen izskanēja informācija, ka valstiskā līmenī šobrīd nemaz nav informācijas par ģimeņu ienākumiem, jo dažādie valsts pabalsti tiek piešķirti par piederību kādai no īpašajām, sociālajām grupām, nevis tāpēc, ka, piemēram, daudzbērnu ģimenes ienākumi ir pārāk zemi. Tas nozīmē, ka valsts var izvirzīt mērķi šoziem atbalstīt tikai tos, kuri patiešām nevarēs segt pieaugušo rēķinu par siltumu, taču realitātē to izpildīt ir gandrīz neiespējami, jo informācija par cilvēku ienākumiem šādā griezumā nav pieejama. Proti, var būt situācija, kurā trīs bērnu ģimenē vecāki pelna tik daudz, ka pieaugošās cenas īpaši neizjūt, bet citā ģimenē, inflācijas dēļ, tie vairs nevarēs atļauties kvalitatīvu pārtiku. Lai atbalsts būtu patiešām “mērķēts”, valstij vispirms būtu jānonāk pie datiem, kas ļauj saskatīt ienākumu atšķirības arī vienas sociālās grupas ietvaros. Tātad – jau šodien pieejamo datu (VID datubāzē EDS, VSAA un citās datubāzēs) savietošanu vienotā reģistrā.
Ņemot vērā, ka nākamā apkures sezona ir gaidāma jau pavisam drīz, un to, ka gāze un citi kurināmā veidi lētāki nepaliks, valdībai nāksies rast kādu risinājumu, lai t.s. “mērķēto atbalstu” saņemtu vismaz lielākā daļa no sociāli neaizsargātajiem cilvēkiem. Faktiski tas nozīmēs milzīgu slodzes pieaugumu sociālo dienestu darbiniekiem, kuriem vajadzēs manuāli vērtēt potenciālo pabalstu saņēmēju sarakstus, caurskatīt iesniegtos dokumentus un apkopot datus. Tai pat laikā, piemēram, Rīgas Sociālajā dienestā ievērojami samazinājies darbinieku skaits, darbu pamet daudzi pieredzējušie darbinieki. Vienlaikus, būtiski aug pabalstu saņēmēju skaits – Rīgā šobrīd ir gandrīz 13 tūkstoši trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības, kurām tiek sniegta sociālā palīdzība un sociālie pakalpojumi (pieaugums gada laikā – aptuveni 1400 mājsaimniecības). Salīdzinājumam, – ja 2012. gadā sociālos pakalpojumus Rīgā saņēma gandrīz 15 tūkstoši cilvēku, pērn tie bija 28 tūkstoši. Šobrīd darba apjomu būtiski kāpina arī atbalsta sniegšana Ukrainas bēgļiem.
Valdībā apstiprinātais ziņojums “Par atbalsta pasākumiem energoresursu cenu un vispārējās inflācijas pieauguma ietekmes mazināšanai mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām” paredz palielināt koeficientu mājokļa pabalsta apmēra aprēķinam, kas nozīmē, ka šo pabalstu varēs saņemt daudz plašāks mājsaimniecību skaits. Pat skrupulozi nevērtējot mājokļa pabalsta aprēķinu, ir skaidrs, ka arī tas prasīs papildu sociālo darbinieku iedziļināšanos, tostarp datu apkopšanu katram iesniegumam, jo process nav automatizēts. Turklāt, šis ir administratīvs akts, kuru atbalsta saņēmējs var pārsūdzēt. Tas nozīmē, ka, būtiski pieaugot pabalsta saņēmēju skaitam, sociālajā dienestā var rasties nopietna pārslodze un atbalsta saņemšana var ieilgt.
Minētā situācija liecina, ka valdībai ir jāspēj integrēt visos valsts dienestos pieejamie dati vienotā sistēmā, kas ļautu sniegt patiešām mērķētu atbalstu vismazāk nodrošinātajiem cilvēkiem. Turklāt, mērķētais atbalsts katram saņēmējam varētu būt lielāks, jo nauda nebūtu jāpiešķir lielam cilvēku skaitam tikai tāpēc vien, ka nav salīdzināmu datu par cilvēku ienākumiem. Ir jāizveido sistēma, kas būtu atjaunojama un izmantojama ilgtermiņā, – lai katra krīze nenāktu ar jaunu “atklājumu” par mērķēta atbalsta jēdzīgumu. Tajā pašā laikā šis jautājums aktualizē arī nepieciešamību domāt par pienācīgu atalgojumu sociālajā jomā strādājošajiem, jo nevar būt situācija, ka pabalsti kavējas, jo trūkst “darba roku”, tomēr tas šobrīd varētu būt pavisam reāls scenārijs.
Andris Bačkurs, ekonomists, “Latvijas attīstībai” valdes loceklis
