Dombrovskis: varbūtība, ka lata kurss tiks mainīts, līdzinās nullei

Dombrovskis: varbūtība, ka lata kurss tiks mainīts, līdzinās nullei

Šodien, uzrunājot Saeimu pirms atbildīgā lēmuma par Eiro ieviešanas likumu, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis apliecināja, ka, pirms iestāšanās eirozonā, lata kurss netikšot spekulatīvi mainīts.

Premjers uzsvēra, ka, pazeminot lata kursu pret eiro, strauji pieaugtu inflācija, kas, savukārt, neļautu Latvijai izpildīt Māstriktas kritērijus. "Tādēļ spekulācijām par lata kursa maiņu nav nekāda pamata," debatēs pauda valdības vadītājs.

Savā uzrunā deputātiem premjers arī uzsvēra: "Diemžēl diskusijās par eiro ieviešanu daudz biežāk nekā racionālus argumentus par eiro ieviešanas plusiem un mīnusiem mēs dzirdam dažādas spekulācijas un mītus. Jāatzīst, ka eiroskeptiķi lielā mērā savus argumentus balsta nevis uz faktiem, bet gan tiražē dažādus mītus, spēlējot uz sabiedrības bailēm un neziņas. Tāpēc mēģināšu kliedēt biežāk izskanējušos mītus – par eirozonas sabrukumu, par straujo cenu pieaugumu pēc eiro ieviešanas un par iespējamo lata piesaistes kursa maiņu, ieviešot eiro, raksta NRA.lv.

Kopš eirozonas krīzes sākuma ir bijis daudz spekulāciju par eirozonas gaidāmo sabrukumu. Tomēr šajos gados eirozonas valstis un ES kopumā ir daudz darījušas, gan lai novērstu krīzes cēloņus, gan arī lai pārvarētu pašreizējo krīzi. Kā viens no galvenajiem eirozonas krīzes cēloņiem minams kontroles un sankciju mehānisma trūkums, lai nodrošinātu, ka eirozonas valstis ievēro pašu noteiktos Māstrihtas kritērijus. Attiecīgi, ir apstiprināta virkne iniciatīvu, lai uzlabotu eirozonas un ES ekonomisko pārvaldību un fiskālo disciplīnu – te var pieminēt eiro+ paktu, t.s. sešpaku, divpaku un fiskālās disciplīnas līgumu. Arī Latvija ir pievienojusies šīm iniciatīvām. Te varētu iebilst, ka šīs visas ir svarīgas lietas, kas vērstas uz nākotni, bet krīze ir tagad. Lai palīdzētu krīzes skartajām valstīm, eirozonas valstis ir izveidojušas pagaidu Eiropas finansiālās stabilitātes fondu un manis jau pieminēto Eiropas stabilitātes mehānismu. Tomēr ilgu laiku finanšu tirgos valdīja nervozitāte, vai šie mehānismi tiks nodrošināti ar pietiekamiem līdzekļiem krīzes pārvarēšanai. Nervozitāte bija saprotama, ņemot vērā neto maksātājvalstu aizvien pieaugošo neapmierinātību ar veicamajām iemaksām un atsevišķu krīzes skarto valstu nepietiekamo progresu finanšu situācijas stabilizēšanā. Tomēr kopš 2012.gada vasaras, kad ECB vadītājs Mario Dragi paziņoja, ka darīs visu iespējamo, lai nepieļautu eirozonas sabrukumu, t.sk. nodrošinot krīzes skarto valstu vērtspapīru uzpirkšanu sekundārajā tirgū, situācija ir ievērojami uzlabojusies. Vadošie analītiķi savās prognozēs ir ievērojami samazinājuši varbūtību, ka eirozonu pametīs kaut viena valsts. Lai arī darāmā vēl ir daudz, progresu uzrāda arī dienvidvalstu veiktās strukturālās reformas un taupības pasākumi. Kopumā var teikt, ka eirozona no šīs krīzes iezies spēcīgāka un ar ievērojami labāku pārvaldību, nekā pirms krīzes.

Šī mīta paveids ir apgalvojums, ka tikai Latvija vēlas pievienoties eirozonai, savukārt citas jaunās dalībvalstis no šīs idejas esot atteikušās. Arī tas neatbilst patiesībai. No desmit jaunajām dalībvalstīm, kas pievienojās ES 2004.gadā, piecas jau ir pievienojušās eirozonai. Jaunā Lietuvas valdība ir skaidri paziņojusi, ka virzīsies uz eiro ieviešanu 2015.gadā. Polija par iespējamo mērķa datumu min 2017.gadu.

Vēl viens mīts par eiro ieviešanu ir, ka valstīs, kas ir pārgājušas uz eiro, ir strauji pieaugušas cenas. Igaunijā, Slovākijā un Maltā, t.i. valstīs, kas visnesenāk ir ieviesušas eiro, tieši valūtas maiņas dēļ cenas ir cēlušās par 0.2%-0.3%. Tas ir nenozīmīgs apjoms, kuru Latvijā jau tagad ar uzviju kompensē veiktie pasākumi inflācijas ierobežošanai. Eiro ieviešanas likums arī paredz, ka gan pirms, gan pēc eiro ieviešanas tiks veikts cenu monitorings. Valdība ir uzsākusi arī kampaņu "godīgs eiro ieviesējs", kuras ietvaros uzņēmēji apņemas, pārejot uz eiro, cenas konvertēt stingri pēc oficiālā kursa. Jau tagad kampaņai "godīgs eiro ieviesējs" ir pievienojušās Latvijas pārtikas tirgotāju savienība un Degvielas tirgotāju organizācijas, pārstāvot, attiecīgi, galvenās lielveikalu un degvielas uzpildes staciju ķēdes. Jāatzīmē arī viens psiholoģisks faktors. Gandrīz visās eirozonas valstīs nacionālās valūtas nominālvērtība bija mazāka nekā eiro. Attiecīgi, arī skaitļi uz cenu norādēm nomināli samazinājās un tas ļāva vieglāk veikt negodprātīgas cenu izmaiņas veikšanas uz eiro ieviešanas rēķina. Latvijas gadījumā situācija ir pretēja – lata nominālvērtība ir augstāka nekā eiro. Attiecīgi, arī skaitļi uz cenu norādēm nomināli pieaugs un pircēji pārbaudīs šīs summas divreiz un trīsreiz – vai cenas nominālais palielinājums atbilst oficiālajam kursam. Jāatzīmē vēl viens faktors, kas ne tikai Latvijā, bet arī vairākās citās valstīs uztur mītu par eiro ietekmi uz cenām. Gada sākumā nereti tiek pārskatīti dažādi tarifi un cenas. Jebkurā citā gadā, kad pieaug tarifi un cenas, tiek atrasts kāds "grēkāzis" – vai tas būtu konkrētais monopoluzņēmums, vai valdība, vai, piemēram, Gazprom, kas pacēlis gāzes cenas, vai kas cits. Eiro ieviešanas gadā bieži pat netiek analizēts, kādi ir konkrētā cenu pieauguma īstie cēloņi, vaina par visu cenu pieaugumu tiek nešaubīgi uzvelta uz eiro ieviešanu."