Latvijas valdība sākusi nopietni degradēt Latvijas valsts uzņēmumu pārvaldi. Latvijas valstij, par spīti valsts īpašuma izzagšanas bakhanālijai deviņdesmitajos gados, joprojām pieder uzņēmumi, kas ir ekonomikas struktūru veidojoši.
Tie ir Latvijas pasts, Latvijas valsts meži, Latvenergo, Latvijas dzelzceļš u.c. Šie uzņēmumi netika privatizēti, lielā mērā pateicoties vēlētāju protestiem. Latvenergo gadījumā par privatizācijas atcelšanu pat tika savākts daudzkārt lielāks parakstu skaits, nekā bija nepieciešams, lai ierosinātu referendumu. Deviņdesmito gadu beigu panākums bija masveida korupcijas izskaušana no valsts uzņēmumiem, panākot, ka Latvijas valsts uzņēmumi darbojas Komerclikuma ietvaros. Turklāt daudzi valsts uzņēmumi darbojas vidē ar augstu konkurenci. Latvijas dzelzceļam ir jākonkurē ar citiem tranzīta virzieniem. Latvijas valdība pasteidzās atvērt Latvijas elektroenerģijas tirgu, pirms līdzīgu soli spēra Latvijas kaimiņvalstis. Tagad Latvenergo izjūt spēcīgu Eesti energia konkurences spiedienu. Latvijas pasts labu laiku nav monopolstāvoklī, bet “treknajos gados” pelnošākajās pasta piegādes vietās – lielajās pilsētās – pastu izspieda konkurenti.
Pirms dienām uzklausīju pirmā privatizācijas viļņa veterānu, kurš pauda prieku par Ivara Kraukļa aiziešanu no Latvijas pasta. Cita starpā Ivara Kraukļa un pasta valdes 2008. gada atalgojums bija adekvāts vai pat nepietiekams, novērtējot, cik dramatiskā finanšu situācijā tika pārņemta vadība LP un cik ātri tika sakārtotas uzņēmuma pārvalde un finanses. Privatizācijas veterāns pauda gatavību strādāt pasta priekšnieka vietā pat par minimālo algu, pat bez algas, pat piemaksājot ik mēnesi skaidrā naudā Kraukļa bijušās algas lielumu tam, kas viņu šajā amatā ieceltu. “Tu padomā,” veterāns skaidroja, “ja tev ikdienā ir jāslēdz līgumi par miljoniem, tad lai nemaksā algu vispār!”
Privatizācijas veterānam ir taisnība. Neadekvāti zems atalgojums cilvēkiem, kuriem jāpieņem lēmumi par miljoniem latu, ir apstākļu izveide korupcijas uzplaukumam. Minimālā alga valdes loceklim, kam jāpieņem lēmums par atomenerģijas projektu miljarda eiro lielumā, ir korupcijas veicināšanas apstākļi. Tas ir solis korupcijas un banānu republikas virzienā. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā jau bija šādi apstākļi. Tolaik direktori, kas valsts uzņēmumos saņēma 50 dolārus mēnesī, taisīja ar valsts naudu tādus trikus, ka nepietiktu ar desmit KNAB, lai apturētu to korupcijas ikdienu, kas tolaik valdīja. Tālaika korupcijas aisberga redzamā virsotne izpaudās bēdīgi slavenajā Latvenergo 3 miljonu lietā, kas noslēdzās ar nāvi sējošu lapseņu uzlidojumu valsts uzņēmumu vadībai.
Pat krīzes apstākļos nedrīkst valsti iegrūst atpakaļ korupcijas apstākļos. Valsts uzņēmumi ir jāvada labi atalgotiem profesionāļiem, nevis alkatīgiem politiķiem, kuru parādi desmitiem reižu pārsniedz legālos ienākumus.
Bez korupcijas riska ir otra problēma. Kuluāros jau sen tiek baumots, ka slepenā punktā Starptautiskajam valūtas fondam ir solīts kredītus atdot ar lielo valsts uzņēmumu kapitāla daļām. Valdības politika Latvijas labākajiem valsts uzņēmumu valdītājiem, kuri prata strādāt ar peļņu, kas lielāka nekā daudzos privātajos uzņēmumus, nemaksāt adekvātu algu ir solis, lai piedabūtu šos ļaudis rosināt un piekrist lielo
valsts uzņēmumu privatizācijai. Lai Latvijas valsts uzņēmumu vadītāji būtu motivēti piekrist valsts izzadzēju jaunajiem plāniem. Valsts jums nemaksās neko, bet ja privatizēsieties, tad saņemsiet normālas algas. Piekrītiet privatizācijas shēmām, un zogam kopā! Faktiski pašreizējā valdības politika izskatās pēc jauna valsts nozagšanas afēras sākuma.
Paradoksālā kārtā šādas shēmas sāka ieviest tieši tie politiskie spēki, kuri kā savu galveno priekšvēlēšanu karogu pacēla cīņu pret korupciju.
Jā! Vairāku uzņēmumu pārvaldē bija zināmas pārmērības atalgojumā. Ir jābūt sistēmai, kas to nepieļauj. Taču ilgtermiņā Latvijas valsts uzņēmumu vadītāju (valžu locekļu) atalgojuma sistēmai jābūt proporcionālai nevis minimālajai algai, bet gan uzņēmuma ekonomiskajam potenciālam un sasniegtajiem finanšu rādītājiem.
Valsts uzņēmumos Latvijai nav nepieciešami kādai vienai partijai uzticīgi ierēdņi, kas strupi pilda valdības ministru iegribas, bet gan ļaudis, kas spēj vadīt uzņēmumu konkurences apstākļos.
Avots: NRA.lv / Juris Paiders
