Uz dzelzceļa līnijas Rail Baltica novietojuma variantu apspriešanu sanākušie cilvēki izmantoja izdevību attieksmes paušanai pret visu, kas uz sirds sakrājies.
Otrdienas vakarā notikušās sapulces rezultātus formāli varētu pasludināt par demokrātijas triumfu, bet arī par daudz ko citu atkarībā no vērtētāja dzīves pozīcijas. Pasākums parādīja, ka daži cilvēki var sacelt lielu traci un piespiest valsts iestādes izdarīt, ko vien viņi prasa. Tā ir parasta lieta situācijās, kurās no prasību izpildes nevienam labāk nekļūs, raksta portāls NRA.lv.
Konkrētās akcijas rīkoja biedrība Āgenskalns – mūsu mājas jeb Ēriks Pūle un varbūt vēl kāds. Viņi protestēja pret plānu izbūvēt pazemes dzelzceļa līniju no Torņakalna līdz Zasulaukam zem Āgenskalna apmēram tā, kā pirms 30 gadiem tika projektētas Rīgas metro līnijas. Nekāda metro Rīgā tagad nav, jo tas bija Padomju Savienības mēroga projekts, kas pazuda kopā ar visu savienību. Pret metro vērstie iebildumi formāli attiecās uz būves tehnisko izpildījumu, bet īstenībā pret Padomju Savienības pastāvēšanu. Tagad atkal ir viegli savākt tūkstošiem parakstu pret jebko, ko dod vai prasa Eiropas Savienība. Cilvēki, lūk, sapratuši, ka visas ES prasības un dāvanas ir viena vienīga viltība, lai piespiestu Latviju uzņemt neierobežotu skaitu migrantu no Āzijas un Āfrikas. Tādas runas skanēja pārsimts cilvēku sapulcē 15. septembra vakarā Pārdaugavā esošās viesnīcas Bellevue (padomju laikā tā saucās Tūrists) zālē. Jāatgādina, ka metro gadījumā rīdzinieki pauda nevēlēšanos, ka te parādītos visai liela viesstrādnieku grupa no Baltkrievijas, kuras galvaspilsētā Minskā metro bija būvēts un sekmīgi uzbūvēts.
Protesta akciju publiski pieteiktā jēga pazuda vienā mirklī līdz ar satiksmes ministra Anrija Matīsa teikto, ka jaunā vilcienu līnija tiks uzbūvēta nedaudz citā vietā pa esošo dzelzceļa trasi starp Torņakalnu un Zasulauku. Tādā gadījumā līnija būs par vienu kilometru garāka, bet toties par apmēram 30 miljoniem eiro lētāka. Palētinājumu rada tas, ka sliežu ceļam nevajadzēs urbt tuneli 20 vai vairāk metru dziļumā, bet izrakt 10 metru dziļu grāvi un tajā vienu virs otras sakrāmēt divas dzelzceļa līnijas, kas atšķiras ar sliežu ceļu platumiem. Projektētāji izdomās, vai labāk būtu jauno Rail Baltica 1435 milimetru platuma ceļu palikt zem vai pakārt virs tagadējā 1520 milimetru platuma ceļa. Jebkurā gadījumā dzelzceļa trases tuvumā dzīvojošiem jārēķinās ar būtiski biežāku vilcienu kustību nekā pašlaik. Taisnība A. Matīsam, ka viņš pats labprātāk dzīvotu 20 metru virs nekā 10 metru no dzelzceļa sliedēm, bet kā ministrs viņš dod priekšroku lētākai būvei.
A. Matīsa teiktais ir jākoriģē ar āgenskalniešu pausto sašutumu par šķībajām celtnēm P. Stradiņa vārdā nosauktās slimnīcas teritorijā. Tās apliecina Latvijas celtniecības firmu nespēju uzņemties kaut ko tik sarežģītu kā tuneļa urbšana pazemē.
Atliek izteikt līdzjūtību tiem sapulcē runājušajiem āgenskalniešiem, kuri stāstīja par to, kā viņu mājas jau tagad šķiebjas un plaisā, jo būvētas purvainā vietā. Formāli viņi skaitās uzvarējuši, bet īstenībā zaudējuši izredzes uz tālāku kaulēšanos ar dzelzceļa būvētājiem par kompensācijām, ja viņu mājas sabruktu vai viņi savlaikus pamestu nojaukšanai mājas virs dzelzceļa trases.
Nepamatoti ir apgalvojumi, ka Latvijas līdzfinansējums dzelzceļa būvei samazinās valsts iespējas finansēt citus, vajadzīgākus, projektus. Īstenībā valsts visu savu līdzfinansējumu dzelzceļa projektam un vēl daudz vairāk savāks no nodokļiem, ar kādiem aplikta ES finansētā būvniecība. ES projekts Latvijā ar pašas Latvijas līdzfinansējuma daļu tikai 15% apmērā ir apmēram tas pats, kas tā sauktās simtlatnieku stipendijas, kuras bezdarbniekiem izmaksāja par to, ka viņi slauka lapas vai izcērt krūmus. Latvijas valsts atkarība no šādiem ieņēmumiem izslēdz cerības uz valsts atkāpšanos no Rail Baltica projekta, lai cik ļoti šis projekts nepatiktu mārupiešiem un gan jau vēl kādiem.
Ļoti nopietni jāuzņem Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka Andra Amerika brīdinājums, ka projekta izpilde var beigties ar izraktām un pamestām bedrēm. Proti, izmaksas dzelzceļa posmam starp Rīgas Centrālo dzelzceļa staciju šobrīd rēķinātas līdz pusmiljardam eiro, taču tagadējās tāmes noturēšana nav savienojama ar to, kā eiro drukā (nedrukā, bet veic ierakstus savos un komercbanku datoros) Eiropas Centrālā banka. Ļoti saudzīgs paredzējums šādas naudas drukāšanas apstākļos būtu visu izmaksu divkāršošanās līdz 2022. gadam, kad dzelzceļa posms jāpabeidz. Nav šaubu par ECB apņēmību nodrukāt naudu jebkuru sadārdzinājumu segšanai, bet tikpat labi ir zināms ne tikai PSRS sabrukums, bet arī mēģinājumi šo sabrukumu novērst tieši ar rubļu drukāšanas paņēmienu.
Arnis Kluinis
