Vai tas ir tikai kārtējais politiķu untums vai arī sen gaidīta un izglītībā nepieciešama iniciatīva? Ažiotāža pagaidām ir sacelta tikai par formu, kā to darīt, nevis par priekšlikuma būtību. Tā kā dzīvesziņa saturā paredzēts ietvert jautājumus par gatavošanos ģimenes dzīvei, tad par to vērts padomāt laikā starp Mātes dienas un Ģimenes dienas (15.05) svinībām.

Arguments pret pārmaiņām izglītībā parasti ir šāds: katras īslaicīgas problēmas vai aktualitātes dēļ taču nav vērts veidot jaunus mācību priekšmetus un paplašināt mācību saturu. Jo – kad palielinās satiksmes negadījumu skaits, allaž aktivizējas lobijs, kas prasa izdalīt satiksmes noteikumus atsevišķā kursā. Kad draud militāri konflikti, tiek runāts par civilās aizsardzības ieviešanu. Notikusi bezatbildīga kredītu ņemšana – seko prasība mācīt finanšu lietpratību. Palielinās laulību šķiršanas skaits – vajag ģimenes mācību. Skolēni pajokojuši, aptaujās norādot celofāna kulīti kā drošu kontracepcijas līdzekli, un, protams, zināmās NVO tūdaļ prasa veselības mācību kā atsevišķi priekšmetu ar akcentu uz kontracepcijas metodēm.

Depopulācija – drauds Latvijas pastāvēšanai

Pirmkārt, pieaugošā depopulācijas tendence kļūst bīstama valsts pastāvēšanai! Gandrīz puse laulību tiek šķirtas, abortos zaudējam lielu daļu no potenciālajiem Latvijas iedzīvotājiem, ģimenes kļūst arvien nabadzīgākas, pieaug bezatbildība vecāku vidū, un viņiem tiek atņemtas vecāku tiesības, bērni paliek novārtā, vecākiem dodoties peļņā uz ārzemēm.

Latvijā demogrāfiskajai politikai tiek novirzīts vismazāk līdzekļu – nedaudz vairāk kā 1% no IKP, kamēr vidējais ES līmenis pārsniedz 2%, bet dažās valstīs tas ir pat 3%. Demogrāfs Ilmārs Mežs raksta: Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts nākamajos 25 gados, jo, ja šajā laikā latvieši savus demogrāfiskos ieradumus nespēs mainīt, tad nostiprināsies lavīnveida samazinājums, un līdz XXI gadsimta beigām latvieši Latvijā paliks par niecīgu minoritāti, kuras valodas un kultūras saglabāšanas iespējas būs praktiski nereālas. Viņam piekrīt arī Zinātņu akadēmijas pētnieki (sk. 1. diagrammu).

Cita visiem zināma tendence – darbaspēka masveida aizplūšanu uz ārzemēm – depopulācijas procesu Latvijā padara vēl straujāku.

Eiropā visur ir līdzīgas problēmas. Taču nekur situācija nav tik kritiska kā Latvijā (sk. 2.diagrammu). Vidēji vienai sievietei (vairāku gadu griezumā) dzimst tikai 1,2 bērni. Nepieciešams vismaz 2 un vairāk.

Tātad demogrāfija vairs nav kāda pārejoša sīka problēma citu vidū (kā satiksmes noteikumu neievērošana). Tā kļūst par valsts PAMATPROBLĒMU! Tikpat nopietna kā aneksijas draudi.

Otrkārt, depopulāciju papildina citas negatīvas tendences – narkotiku, «spaisa» lietošanas, datoratkarības, alkoholisma un citu neveselīgu paradumu izplatīšanās jauniešu vidū.

Paldies politiķiem, kuri beidzot panākuši kaut nelielu atbalsta palielinājumu ģimenēm! Taču tas ir nepietiekams. Vēl nepieciešama ģimenes un laulības vērtību atbalsta politika arī izglītībā.

Vai vērtībizglītība skolās ir pietiekama?

Bet varbūt par ģimeni, laulībām, valstiskuma apziņu utt. jau pietiekami daudz māca skolās?

Diemžēl Pamatizglītības standartā (kas ietver visus mācību priekšmetu standartus) ir tikai vienreiz minēts «laulības līgums» (sociālajās zinībās). Tātad pamatskolā šo svarīgo Satversmē minēto jēdzienu skata visai šaurā nozīmē. Vidējās izglītības standartā vārds «ģimene» minēts 5 reizes: 4 reizes veselības mācībā un vienreiz – ētikā. Vārds «laulība» parādās vienreiz veselības mācībā, divreiz politikā un tiesībās un vienreiz ētikā.

Taču šie NAV obligātie mācību priekšmeti! Skolēni atsevišķās izglītības programmās tos var neizvēlēties. Teorētiski – no valsts prasību viedokļa – skolēns var pabeigt vidusskolu, tā arī ne reizes par šīm fundamentālajām sabiedrības vērtībām pat nepadomājis un nediskutējis!

Protams, par ģimenei un laulībām tiek runāts vēsturē un literatūrā, taču ne kā par personisku izvēli, kas pašam skolēnam nākotnē būs jāizdara. Turklāt akadēmiskas ievirzes satura un visai aptuveni formulēto standartu prasību dēļ skolās neatliek laika šādām sarunām par ģimenes vērtībām un dzīves jēgu. Skolēni ne tāpēc izmēģina nedrošu seksu, «spaisu», alkoholu, ka nezinātu par postošajām sekām. Visticamāk, tas notiek augstāku mērķu neesamības dēļ, arī atsvešinātības, apjukuma, ko rada daudzveidīgie paterētājkutūras piedāvājumi, dēļ. Kur skolā iespējams runāt par jautājumiem – kāpēc es esmu, kas es esmu, kā patiesi mīlēt, kā pārvarēt bailes no nāves un citiem? Tas iespējams – filozofijā, taču tās saturs ir tik plašs, ka labākajā gadījumā izdodas «izskriet cauri» filozofijas vēsturei.

Tātad formāli, protams, ierēdņi var atrunāties, ka ir daži priekšmeti, kur tas viss ir paredzēts. Taču nav radīti priekšnoteikumi, lai to piedāvātu VISIEM vidusskolēniem. Ja reiz ģimenes, demogrāfijas un atkarību problēmas ir tautas izdzīvošanas jautājums, tad šai tematikai būtu integrēti jācaurauž viss izglītības saturs. Taču tā tas nav.

Gluži citādi ir Igaunijā, kur sociālās zinības ir obligāts mācību priekšmets visās vidusskolās un liela sadaļa to saturā ir veltīta ģimenes problemātikai.

Protams, ierakstot standartos 99 reizes vārdus ‘ģimene’ un ‘laulība’, nekas nemainīsies. Izšķirīga ir atbilstošu mācību materiālu un skolotāju sagatavošana. To, ka šī vērtībizglītības dimensija Latvijā ir pamesta novārtā, beidzot ir sapratuši izglītības stratēģiju veidotāji. Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātajās «Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam» paredzēts: veicināt bērnu un jauniešu nacionālās identitātes veidošanos, kultūrvēsturiskā mantojuma apgūšanu; stiprināt skolēnu pilsonisko apziņu, sabiedriskās līdzdalības prasmes un patriotismu, valstisko identitāti. Paredzēta arī cilvēkdrošības materiālu izstrāde, veicinot integrētu veselības, dzimumu līdztiesības, gatavošanos ģimenes dzīvei un morāles jautājumu apguvi, kā arī atkarību, prostitūcijas, cilvēku tirdzniecības un fiktīvo laulību risku apzināšanos un novēršanas apguvi.

Šajā kontekstā kļūst skaidrs arī Saeimas atbalsts idejai izveidot dzīvesziņas vadlīnijas un mācību materiālus. Galu galā nav tik svarīgi, kā to sauc: par «drošumspēju», «ilgstamspēju», «dzīvesziņu» vai kā citādi. Nepieciešams savstarpēji saistīt veselības, ģimenes mācības un ētikas apguvi, turklāt balstoties gan latviešu tradicionālās kultūras pieredzē, gan skatot šos tematus Eiropas un pasaules procesu kontekstā. Tas palīdzēs stiprināt latvisko dzīves izjūtu, kas atklājas gan latviešu tautasdziesmās, dejās, paražās, svētkos, gan visā bagātīgajā Latvijas kultūras dzīvē. Tieši šādā veidā – balstoties gadsimtu gaitā aprobētās vērtībās – ir iespējams sasniegt mērķi – par savu valsti atbildīgas jaunās paaudzes veidošanos. Turklāt svarīgi, lai tas būtu pasniegts modernās un skolēnam pieejamās formās, atraktīvi, vienlaikus pietiekami dziļi un nopietni.

Diemžēl diskusija pagaidām raisās ļoti vienpusīgi – vai skolās jāievieš jauns mācību priekšmets – dzīvesziņa. Tas, protams, ir tikai viens no risinājumiem. Jautājums ir – vai vispār tam jāpievērš padziļināta uzmanība?

Protams, dzīvesziņas mācīšana vien neatrisinās demogrāfijas problēmas. Vēl jo vairāk, ja pret to vienoti nostāsies plašsaziņas līdzekļi un tās NVO, kam ir vislielākā piekļuve tiem. Tad, visticamāk, kā parasti uzvarēs viedoklis, ka pietiek ar dažu eksperimentālu materiālu iztulkošanu no svešvalodām, bez aprobācijas tos ieplūdinot Latvijā, kā tas bija pirmsskolās ar bēdīgi slavenajām grāmatiņām it kā dzimumu līdztiesības veicināšanai.

Latvijas Radio 8. maija raidījumā Ģimenes studija diskusijā par dzīvesziņas mācīšanu izskanēja divi viedokļi, kurus būtu lietderīgi izanalizēt.

Sociālantropologa viedoklis: mācīt tikai racionāli aptveramo!

Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzskata – skolā jāmāca tikai racionāli aptveramas lietas un praktiskas – darbmācība u. tml. Nevajag neko emocionāli iespaidot (līst bērniem dvēselēs). Lai kā censtos emocionāli iemācīt komunismu, PSRS laikā tas neesot izdevies.

Taču tad sanāk, ka no skolu programmām jāizslēdz mūzika, māksla un literatūra, kas taču visemocionālāk uzrunā bērnus. Sociālantropologs pret to min argumentu, ka mūziku nevienam tik un tā nevar piespiest iemīlēt. Vai tas tā ir?

Protams, piespiest jau nevar, un neviens arī netaisās, taču, pateicoties mūzikas skolotāju pūlēm, kaut kā līdz šim ir izdevies skolēniem palīdzēt iemīlēt mūziku. Turklāt tā, ka Dziesmu svētku tradīcija joprojām pastāv un attīstās. Diez vai tas būtu iespējams, ja skolotāji emocionāli neaizkustinātu skolēnu dvēseles.

Es riskēšu apsolīt, ka Latvijas mūzikas skolotāji to turpinās darīt pat tad, ja kāda jauna postmoderna ideoloģija emocionālo audzināšanu aizliegtu. Arī Latvijas brīvības ideju – ne jau nu ar racionāliem argumentiem to varēja iemācīt. Par to vispār nedrīkstēja runāt padomju okupācijas gados. Bet «Gaismas pils», «Tālavas taurētājs» un citas latviešu kultūras pērles deva iespēju par to uzzināt bez vārdiem un pārdzīvot – caur dziesmu, dzeju un skatuves tēliem.

Var piekrist Klāva Sedlenieka domai, ka primāri vērtībizglītībai būtu jānotiek ģimenē, bērniem pārņemot dzīves prasmes no vecākiem. Taču Latvijā daudzās ģimenēs vecāki ir devušies peļņā uz ārzemēm. Kur lai šo vecāku bērni apgūst vērtības, ja ne skolā?

Turklāt, ja atteiksimies no audzināšanas skolās, tad jaunieti tik un tā emocionāli ietekmēs un «audzinās» iela, internets un masu kultūra. Pēc Lestera Turova datiem, pusaudzis ASV vidēji 21 stundu nedēļā pavada pie televizora, piecas minūtes pavada vienatnē ar tēvu un 20 minūtes – ar māti. Kad bērns ir kļuvis par pusaudzi, viņš uz ekrāna jau redzējis 18 000 slepkavību [Thurow, 1996, 273]. Vai Latvijā šī situācija ir būtiski atšķirīga?

Starptautiskās izglītības komisijas ziņojumā UNESCO uzsvērts, ka pārliecību par morāles nenozīmību veicina mediji, kas ir pilni ar vardarbībām, nežēlību un slaktiņiem, neierobežotu patēriņu un klaju seksuāli vieglprātīgu uzvedību, tāds stāvoklis ne tikai kropļo jauniešu apziņu, bet arī padara viņus nejūtīgākus pret problēmām, kas rada cilvēku ciešanas un sāpes [Delors, 2001, 208].

Nesenā aptauja parādīja, ka militāra konflikta gadījumā piektā daļa Latvijas iedzīvotāju būtu gatavi pamest dzimteni likteņa varā. Acīmredzot izglītība un kultūra par maz orientē uz savas zemes mīlestību un atbildību par to. Tāpēc ir nepieciešama patriotiskā audzināšana un dzīvesziņas apguve! Protams, tas izdosies vienīgi tad, ja sabiedrība atbalstīs skolu, skolotājus un mācību materiālu veidotājus, ja izglītības process netiks traucēts ar bieži vien nepamatotām pretenzijām vai sasteigtām un nepārdomātām reformām.

Te nu politiķiem, kuri grib rezultātus «rīt uz pusdienlaiku», jāapbruņojas ar pacietību. Diskusijas un darbs pie vērtībizglītības attīstīšanas ir tikko sācies. Taču vilkt garumā to arī nedrīkst.

Vecāku rūpe: kā panākt, lai skolēns justos laimīgs

Radio raidījumā izskanēja vecāku rūpe: kā palīdzēt bērnam justies laimīgam? Patiešām tas ir viens no skolas uzdevumiem: radīt drošu vidi diskusijām, jaunradei, lai mācoties skolēns gūtu gandarījumu. Taču skolai ir arī jāpiedāvā iespējas attīstīties. Tas nozīmē arī tādus uzdevumus, kas prasa piepūli, trenējot dzīvē nepieciešamo spēju pārvarēt grūtības.

Kāds skolēns varbūt apgalvos, ka vislaimīgāk jūtas spēlējot datorspēles. Kādam laimes sajūta rodas, vienīgi iebaudot alkoholu vai «spaisu». Ko tad? Vai arī tad mēs, mīļie vecāki, turpināsim izpatikt šādai laimes izjūtai? Varbūt tomēr ar visiem iespējamiem līdzekļiem centīsimies izdabūt no šāda «laimes stāvokļa» savu bērnu ārā? Bet varbūt šādu pseidolaimes izvēli būtu bijis iespējams novērst, ja laikus skolēns, par laimi, būtu diskutējis dzīvesziņas nodarbībās, ja būtu laimi meklējis tajā, ko piedāvā tradicionālā un klasiskā kultūra, māksla, sports un draudzība.

Ko darīt?

Ko darīt, ja daži mūsdienu dzīves procesi ir acīm redzami negatīvi?

Varam līdz bezgalībai strīdēties, vai ētikai, ģimenes un veselības mācībai jābūt kā atsevišķiem mācību priekšmetiem, vai arī tie jāmāca integrēti. Bet varam arī mēģināt sākt vērtībizglītību attīstīt nopietni pašiem. Atbilstoši Latvijas kultūras tradīcijām, Latvijas Satversmes izpratnei par ģimeni, ANO Cilvēktiesību deklarācijai, kuras 16. panta 3. apakšpunkts nosaka, ka ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību, atbilstoši Latvijas pieredzei un panākumiem dzimumu līdztiesības jomā, domājot gan par skolēnu tiesībām, gan pienākumiem.

Dzīvesziņa piedāvās vispirms tos sabiedrības, ģimenes un kultūras modeļus, kas raksturīgi Latvijai. Protams, diskutējot arī par dažādiem citiem modeļiem un piedāvājumiem, par ieguvumiem un riskiem, kas no tiem sagaidāmi. 20. gs. vilinošu solījumu pilns bija komunisma piedāvājums. Mūsdienās ir citas kosmopolītiskas ideoloģijas un patērētājkultūra, kas arī daudz ko sola. Taču sabiedrībai, skolai un vecākiem ir atbildība par to, lai skolēns spētu kritiski izvērtēt šādus piedāvājumus. Starptautiskajā ziņojumā par izglītību 21. gadsimtā UNESCO teikts: izglītībai būtu jātiecas, lai cilvēki apzinātos savas saknes, kas dotu pieturas punktus, kuri palīdzētu rast savu vietu pasaulē, un tas iemācītu viņus cienīt arī citas kultūras. [Delors, 2001, 46]. Mēs esam atbildīgi ne tikai pagājušo paaudžu priekšā par savas kultūras un valsts saglabāšanu, bet arī nākamo paaudžu priekšā! Par to vai jaunatnei tiks dotas iepējas iepazīt savas kultūras saknes, savas tautas dzīvesziņu.

Dzīvesziņas apgūšanai nepieciešami «sirdsgudri» skolotāji. Ne tādi, kas savu panāk vienīgi ar zemākas atzīmes draudiem, ne arī tādi, kas gatavi izpildīt jebko, ko kāds iesaka «no augšas», nemākulīgi atdarinot ārzemēs noskatīto, bet gan tādi, kas radoši un kritiski spēj apvienot mūsdienīgas metodes ar cilvēces vēsturē sakņotām vērtībām – mīlestību, piedošanu, līdzcietību, biedriskumu, patiesīgumu, aizrautību, dzīves prieku un solidaritāti.

Es uzdrīkstos skolotāju vārdā, kuri tautas kultūru un nacionālās neatkarības ideju iznesa cauri padomju okupācijai, apsolīt, ka mēs centīsies to pašu izdarīt arī tādos apstākļos, kad varbūt tiks aizliegts runāt par ģimenes un laulības priekšrocībām, salīdzinot ar citām attiecību formām!

Padomju varas gados bija pienācis brīdis, kad latvieši savā zemē sāka kļūt par minoritāti padomju imigrācijas politikas dēļ. Tomēr trešajā atmodā mēs paveicām gandrīz neiespējamo – izrāvāmies no totalitārās varas. Arī patlaban esam līdzīgas izvēles priekšā. Būt vai nebūt Latvijai? Atslēga demogrāfiskās krīzes risinājumam ir: ģimenes atbalsta politika. Arī izglītībā.

Andrejs Mūrnieks, LU vadībzinātņu doktors