Mītu par neuzvaramo Nilu uztur divas puses pats Ušakovs un viņa oponenti. Pēdējie, lai attaisnotu savas politiskās kļūdas. Ja runājam par viņa publisko tēlu un reputāciju, kā arī par priekšvēlēšanu kampaņu, atbilde ir – nauda. Kā privātā sarunā atzīmēja kāds politisks oponents: Ušakova sociālā tīkla konta apsaimniekošanai tiek izdots vairāk naudas, kā oponenta partija ir saņēmusi Rīgas kampaņai. Partija turklāt ir no parasti treknā gala.
Ušakova politiskā eksistence sākās ar dažādu veiksmīgu faktoru sakritībām un to saprātīgu izmantošanu, bet tagad stabili turas uz naudas spilvena. 2009. gadā, nākot pie varas Rīgā, tas tā nebija. Toreiz tēla uzpumpēšanas kampaņa bija ekskluzīva, Latvijai pilnīgi netipiska un tajā bija apvienojušies visi, un nebūt ne naudas pēc. Latviešu liberālie un sabiedriskie mediji pumpēja viņa reputācijas balonu kā “labo krievu”, bet krievu impēriskie mediji kā “mūsējo”, tas ir viņējo. Ideālā Kremļa spēku un toreiz vēl ietekmīgo ūberliberālo pārcentīgo kopdarbība izrādījās rezultatīva. Fakti par Ušakova sadarbību ar Krievijas vēstniecības spiegu un 13. janvāra logu dauzītājiem[1], bija plašai publikai nezināmi vai šķita mazsvarīgi. Ironiski, ka Sarmīte Elerte, kas vadīja ietekmīgo Dienas koncernu un deva milzīgu ieguldījumu Ušakova popularizēšanai, pēc nonākšanas RD kļuva par viņa pazemošanas un uzpūtības upuri.
Runājot par pagājušajām vēlēšanām – ja arī viedoklis par Ušakovu bija mainījies, inerce, pensionāru biļetes un tradicionālo vēlētāju uzticība impēriskajai nostaļģijai, palīdzēja. Lieliski noderēja oponentu piedāvājums. NA kandidāte Baiba Broka jau tad pēc būtības piedalījās ne tikai savā, bet arī Ušakova kampaņā, atbalsodama viņa tēzes. Sarmīte Elerte, atjaunotās Latvijas iespaidīgākā mediju imperatore (bez ironijas!), mainīdama ampluā uz politiku, zaudēja elka mirdzumu un izrādījās neinteresanta plašām tautas masām.
RD reklāmas naudas bija sākušas plūst pa latviešu mediju vēnām, neatkarīgie producenti bija neatkarīgi pievesti pie neatkarīgajām RD silēm, bet pētnieciskie žurnālisti drosmīgi pētīja mapītes, ko par politiskajiem pretiniekiem izlika Rīgas politmafiju apkalpojošie privātie specdienesti.
Šobrīd situācija ir savādāka, kā pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām. Mīlas inerce pret Ušakovu lielākoties ir saglabājusies kategorijā, kuri intravenozi, neatkarīgi no tautības, pieslēgta krievu medijiem. Kategorija ir iespaidīga, bet nepietiekoša. SC/GKR to lieliski saprot, bet situācijas labošanai lieto nervozas taktikas. Ar baudu vēroju SC/GKR maniakālās reklāmas latviešu medijos, kuras radījušas alerģisku reakciju pat politiski neitrāliem cilvēkiem. Kā arī fantasmagoriski pirmsvēlēšanu reitingi, kurus piegādā gadiem pie bagātīgiem SC pasūtījumiem pieradinātas viedokļu izpētes aģentūras.
Bet nauda itin bieži strādā labi, un liela nauda pat teicami. To pārliecinājos savā beznaudas Lielo kapu aizstāvības kampaņā. Piemērs no dzīves: katru reizi, kad zināmā izdevumā parādījās Ušakova, Amerika, vai daudzpartiju politiķa Jakrina intervijas, kurās viņi pauž versijas par Skanstes (sauktu Kapu tramvaju), rakstīju cieņpilnu vēstuli galvenajai redakcijas personai. Rakstīju sociālajā tīklā Facebook. Tur var redzēt, vai adresāts atver vēstuli. Rakstīju, ka labprāt paustu viedokli, kas balstīts uz reālajiem projekta pieteikuma dokumentiem, kuri apliecina ielas paplašināšanu uz kapu rēķina. Atbildi nesaņēmu. Sāku vākt viedokļus par iemesliem no cilvēkiem, kuri saistīti ar redakciju. Dzirdēju jau iepriekš dzirdēto sakramentālo frāzi: reklāmas naudas. Mūsu viedokļa klātbūtne, lai cik lielā mērā uz dokumentiem balstīta, bija nevēlama. Iespējams tieši tādēļ nevēlama, ka balstīta uz dokumentētiem faktiem.
Redzu, ka tas pats mehānisms attiecas uz vēlēšanām. SC/GKR ir sasniegusi savu vēlētāju maksimumu. Tālākais ir tehnoloģiju ziņā. Svarīgi ir demotivēt pretējo pusi. Panākt, lai cilvēki, kuri nevēl par SC/GKR, vēlēt neietu. Būtiskas ir kompromitējošo materiālu kampaņas. Vai viedokļa stiprināšana par tizlajiem opozīcijas kandidātiem. Patiesībā – pat, ja tie nav 21. gadsimta politiskās domas giganti, tie ne ar ko neatšķiras no Ušakovs, kad tas nāca pie varas. Atšķirība: viņam joprojām ir ekskluzīvi trekna kampaņa, bet viņiem nekā tāda nav.
SC politisko eksistenci balsta divi vaļi: savu vēlētāju masas apvienošana, un oponentu saskaldīšana un demoralizācija. Mediju komunikācija reklāmas naudu ietekmē savukārt ir veidota pēc principa: mēs neliekam rakstīt par mums labi, bet nerakstiet neko sliktu. Un labi daudz intervējiet mūs, lai varam vienpersoniskā solo izpildīt visas savas pasakas.
Asimetrija ir varena. Piemērs: masīvais mediju mobings par kapa vietām I Meža kapos pret Vairu Vīķi-Freibergu un daudziem pat nepamanītā TVNET ziņa, ka Ušakovs savos varas gados saviem vecākiem šādu pašu kapa vietu ir izšeptējis turpat. Dubultie latviešu mediju standarti Ušakova “svētās govs” statusa gadījumā ir izšķirošs pienesums viņa kampaņai.
Lielisks pienesums SC/GKR kampaņai bija oponentu nespēja veidot vienu sarakstu, koalīcijas valdības ārprātīgie lēmumi un likumi. Nekustamā īpašuma nodoklis Rīgas pašvaldības izpildījumā kļuvis par sociālās tehnoloģijas instrumentu, ar kura palīdzību izspiest no mājokļiem Rīgas pamatiedzīvotājus. Tajā pat laikā nekustamā īpašuma nodokļa uzskrūvēšanu, ko veic RD vadoņi, Rīgā pirmsvēlēšanu gaisotnē var ļoti labi padarīt par instrumentu, ko vērst pret valdības varas partiju sarakstiem Rīgā. Man personīgi šķiet interesanti, ka demonstrēt pie Saeimas NĪN protesta organizatori vēlas vakarā, kad Saeimā neviena nav. Zinu tikai vienu demonstrāciju, kas notika vakarā un tā beidzās ar logu dauzīšanu. Tas bija tas pats 13. janvāris, kurā kāds toreiz vēl tukls pajauns vīrietis ar bibliotekāres frizūru sarunājās ar personu, kas pirmais meta akmeņus Saeimas logos (sk. footnote). Tauta ir neapmierināta, bet vainīgais ir jāatrod. Tikai nav garantijas, kuru atradīs.
Bet, kas attiecas uz vēlēšanām – šo vēlēšanu rezultāts nav akmenī iecirsts. Tās joprojām interesantas. Būtiski, lai demotivēto un dīvāna ekspertu armija paceltu savas ziemeļpuses un aizsoļotu urnu virzienā. Ticiet man – to, ka Ušakovs ir neuzvarams, domā tikai viņš pats un viņa roku bučojošas pensionāres.
[1] http://apollo.tvnet.lv/zinas/par-krieviju-pasreiz-nerunasim/783438 – citāts no raksta: “Mazajā pils ielā es personīgi redzēju, kā «Saskaņas centra» līderis Nils Ušakovs sarunājās ar vīru, kurš bija ieradies uz sapulci padomju armijas ķiverē, ar gāzmaskas somu, nopakojies tā, lai viņu neskartu gumijas lodes. Abi netālu no Trīs brāļiem kaut ko intensīvi apsprieda. Pēc kāda brīža šis cilvēks atradās jau pie Saeimas nama un bija viens no pirmajiem, kurš sāka mest akmeņus Saeimas nama logos un agresīvi izturēties pret policistiem.”
Foto: Rīgas dome