Desmit lielās Latvijas pilsētas – Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Ogre, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils – kopā aizņem mazāk nekā 1% valsts teritorijas, bet tajās dzīvo vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju, un tās veido 75% iekšzemes kopprodukta. Gluži pašsaprotami veselības aprūpei un tās infrastruktūrai ir liela loma pilsētu politikā, un veselības aprūpes sistēmā lielās pilsētas ir vieni no galvenajiem spēlētājiem. Taču ir būtiski nodalīt Rīgu no pārējās Latvijas, jo izaicinājumi, ar ko saskaras galvaspilsēta un reģioni, ir ļoti atšķirīgi. Tas ietekmē arī publisko-privātu partnerību, par ko runājām Latvijas Veselības aprūpes darba devēju asociācijas konferencē “Nākotnes veselība”.
Viena no galvenajām atšķirībām starp Rīgu un reģioniem ir pirktspējas paritāte: saskaņā ar Eurostat datiem 2019. gadā Rīgā tā sasniedza 112% no vidējā Eiropas Savienības līmeņa, Pierīgā – 60%, Kurzemē – 52%, Vidzemē – 47%, Zemgalē – 44%, bet Latgalē – tikai 34%. Tātad Rīgas iedzīvotāju pirktspēja salīdzinājumā ar iedzīvotāju pirktspēju Latvijas reģionos ir divas un pat trīs reizes lielāka. Tas atspoguļojas arī veselības aprūpē: V līmeņa ārstniecības iestādes ar visplašāko pakalpojumu klāstu un apjomu atrodas tieši galvaspilsētā, tās ir trīs klīniskās universitāšu slimnīcas, par kurām galvenās rūpes uzņemas valsts. IV līmeņa ārstniecības iestādes ir pārējās valstspilsētās, izņemot Jūrmalu un Ogri, kur darbojas III līmeņa ārstniecības iestādes. Tātad ir kardināla atšķirība, par kāda līmeņa slimnīcām atbildību uzņemas Rīgas, Liepājas vai Daugavpils pašvaldības.
Pirktspējas paritāte būtiski ietekmē veselības aprūpes speciālistu piesaisti Rīgā un ārpus Rīgas, un tas būs liels izaicinājums, kamēr vien iedzīvotāju pirktspēja visā valstī neizlīdzināsies. Pašvaldības aktīvi iesaistās, lai savām veselības aprūpes iestādēm piesaistītu nepieciešamos speciālistus, nodrošinot stipendijas, mācību maksu, dzīvesvietu, bērnudārza pakalpojumus utt. un tādējādi radot darba, izaugsmes un dzīves kvalitātei labvēlīgus nosacījumus. Šīs valstspilsētu atbalsta programmas uzrāda ļoti labus rezultātus, piemēram, Liepājā darba gaitas ir sākuši vairāk nekā 40 jaunie medicīnas darbinieki. Tas ir svarīgi slimnīcu attīstībai, īpaši reģionos, un bez valstspilsētu atbalsta tas nebūs iespējams. Taču būtu jādomā, kā arī valsts var vairāk iesaistīties, lai ārsti labprāt dotos strādāt uz reģioniem.
Valstspilsētas var tieši un pozitīvi ietekmēt plašāka reģiona attīstību un uzlabot dzīves kvalitāti caur tajās esošajām ārstniecības iestādēm, stiprinot IV līmeņa ārstniecības iestāžu lomu. Covid-19 pandēmija apliecināja, ka valstspilsētu ārstniecības iestādes var uzņemties lielāku reģionālo atbildību, tāpēc to nākotnes attīstībā ir jāparedz plašāka iesaiste dažādu pakalpojumu sniegšanā lielākam cilvēku lokam, ne tikai konkrēto pašvaldību teritoriju iedzīvotājiem. Piemēram, jau tagad Jelgavas pilsētas slimnīca apkalpo iedzīvotājus pat no Kandavas un Aizkraukles, stipri ārpus valstspilsētas robežām. Ļoti labs piemērs ir Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca, kur Ventspils valstspilsēta uzņemas galveno atbildību par slimnīcas koordināciju, darba organizēšanu un resursu izmantošanu Ziemeļkurzemē, kur apvienojušās vairākas pašvaldības. Tātad šajā sistēmā darbojas ne tikai slimnīca Ventspilī, bet arī citas zemāka līmeņa slimnīcas, kas nodrošina pakalpojumus Latvijas iedzīvotājiem. Reģionālajām slimnīcām ir pietiekami resursi un kompetence, lai uzņemtos šādu plašāku atbildību, taču būtu jāpārskata šo slimnīcu finansēšanas modelis, lai tieši pašlaik ir galvenais šķērslis šo slimnīcu infrastruktūras efektīvai izmantošanai un dažādu līmeņu slimnīcu sadarbības veicināšanai. Eiropas Savienības fondu līdzekļi, kas paredzēti veselības aprūpes pakalpojumu veicināšanai, būtu jāsaskaņo plašāku reģionu interesēs, lai sekmētu vienmērīgu ārstniecības iestāžu noslodzi, piemēram, sekojot, lai dārgas diagnostikas iekārtas netiktu iegādātas divām blakus esošām slimnīcām, pēc tam atrodoties dīkstāvē nepietiekamas noslodzes dēļ.
Kādas tad būs valstspilsētu ārstniecības iestādes nākotnē? Tās būs vairāk iekļaujošas, ar plašāku pakalpojumu klāstu, vieta sadarbībai ar privātā sektora speciālistiem, uzņemoties lielāku atbildību, un arī infrastruktūras attīstība notiks tieši tur. Protams, nākotnes ārstniecības iestādes būs digitālas. Mēs nevaram paļauties tikai uz E-veselības sistēmu, nākotnē atsevišķām ārstniecības iestādēm būs pieejami individuāli e-pārvaldības risinājumi, kas jau pašlaik tiek attīstīti. Tas ļaus efektīvi izmantot veselības aprūpes pakalpojumu resursus un koordinēt darbu, lai pakalpojumi būtu pieejamāki, lai cilvēkiem nenāktos gaidīt garās rindās, lai ārstiem būtu pieejama pacienta slimības vēsture utt. Covid-19 pandēmijas laikā gūtās mācības parāda, cik daudz mēs varam izdarīt attālināti. Pieredzētā birokrātijas mazināšanās un ieviestās telekonsultācijas bija un arī nākotnē būs efektīvs rīks pacientu aprūpē, kas taupa resursus. Tas nedrīkst pazust no darba kārtības.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem, protams, ir ārējais finansējums – Eiropas Savienības fondi un citas investīcijas. Pēc Latvijas Lielo pilsētu asoiācijas (LLPA) domām, to sadalījums stap Rīgu un pārējo Latviju ir nepareizs. Covid-19 lielāko uzliesmojumu brīžos pārliecinājāmies, cik svarīga ir veselības aprūpes infrastruktūra visā Latvijā, taču šobrīd lielākais pīrāga gabals tiek Rīgai, kas var novest pie pārāk lielām veselības aprūpes kvalitātes atšķirībām galvaspilsētā un reģionos. Pēc LLPA aprēķiniem 80% Eiropas Savienības fondu investīciju, kas ir galvenais ārējais finansējums infrastruktūras attīstībai, tiek Rīgai, bet 20% – visām parējām Latvijas slimnīcām kopā, ne tikai valstspilsētu slimnīcām. Tas būtu jāpārdomā, jo kvalitatīvi veselības aprūpes pakalpojumi ir vajadzīgi visā Latvijā. Tad arī galvaspilsētai nenāktos subsidēt reģionus tik lielā apmērā un tā varētu novirzīt naudu citiem mērķiem.
Pirktspējas paritātes izlīdzināšanās ir arī būtisks priekšnoteikums sadarbībai ar privāto sektoru. Jo mazāka dzīves kvalitātes atšķirība starp Rīgu un reģioniem, jo lielāka privātā sektora interese darboties arī ārpus Rīgas. Pilsētu interese un loma nemazinās – tās arī turpmāk sniegs pakalpojumus neatkarīgi no iedzīvotāju pirktspējas, savukārt privātā sektora iesaistei tas ir ļoti būtiski. Publiskā un privātā sektora sadarbībai ir liela nākotne, un tajā arvien lielāku lomu spēlēs tieši privātais sektors. Katrai šādai sadarbībai ir jābalstās kopīgos principos, tāpēc es aicinātu paturēt prātā, ka pat ļoti sarežģītos izaicinājumos mums visiem ir viens mērķis – pieejamāka veselības aprūpe, un visiem iesaistītajiem jāspēj rast kompromisus, lai kopīgais darbs nestu augļus.
Viktors Valainis, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors
