Krievijas prezidents Putins nesen apgalvoja,ka 20. gadsimta lielākā traģēdija bija PSRS sabrukums, savukārt Ukrainas premjers Jaceņuks, ka lielālā traģēdija būtu PSRS atjaunošana.
Lasot par 9.maija dienu, internetā uzdūros avīzē «Diena“ savam 2008.gadā rakstītajam rakstam «Kāda krāsa 9.maijam – sarkana vai zila?“. Toreiz vadīju Eiropas Komisijas pārstāvniecību. 2008.gadā mūsu iedzīvotāju aptaujas liecināja, ka lielākajai daļai 9.maijs saistās ar Uzvaras dienu pār fašistisko Vāciju. Arī Eiropas valstis atzīmē Otrā pasaules kara beigas, bet 8.maijā!
Eiropas dienas pirmsākums rodams 1950.gada 9.maijā uz kara drupām. Toreiz Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans aicināja bijušos ienaidniekus apvienot un kontrolēt ogļu, un tērauda ražotnes. Galvenais dzinulis bija nepieļaut jaunu karu. Diezvai viņš zināja, ka radīs miera modeli,kas garajā un karu plosītajā Eiropas vēsturē būs visilgākais.
Kas ir 9.maijs? Vai tikai atmiņas par pēdējo karu kontinentā?
Vērojot traģiskos notikumus Ukrainā, atkal rodas leģitīms jautājums, kas šodien reāli var aizsargāt valsts neatkarību?Cik efektīvas un ilgtspējīgas ir individuālu valstu garantijas?
1994. gadā Budapeštas memorandā Krievija, ASV un Lielbritānija garantēja šai valstij neatkarību, teritorijas integritāti un drošību apmaiņā pret tās pievienošanos līgumam par kodolieroču nezplatīšanu.
Nesen žurnāls „ Ir“ uzdeva lasītājiem jautājumu- kā Jūs vienā vārdā raksturotu savas izjūtas par Latvijas drošības situāciju kopš Krievijas militārās intervences Ukrainā?
Mūsdienu starptautiskā drošības sistēma tika izveidota pēc otrā pasaules kara. NATO un Eiropas savienība ir tās daļa. Kamēr Krievija joprojām savā ārpolitikā seko Padomju Savienības gadu desmitiem piekoptai „ skaldi un valdi“ taktikai, ES darbības moto ir «vienoti daudzveidībā“ un solidaritāte nav tukši vārdi.
1991. gadā Ukraina un Baltijas valstis vienlaicīgi uzsāka neatkarības ceļu. 1995.gada 27.oktobrī Latvija iesniedza oficiālu pieteikumu iestāties ES, kuru toreiz visas Saeimā pārstāvētās partijas apstiprināja deklarācijā.
Latvija izdarīja pareizo izvēli! Bet bijušā Ukrainas prezidenta Kučmas daudzvektoru ārpolitika- ar seju pret Krieviju un skatu uz Eiropu iedzina valsti milzīgā traģēdijā. Šodien Ukraina, lai arī liela valsts, politiski ir vāja. Latvija, lai arī maza, tās stiprums slēpjas sabiedrotajos.
Starptautiskajā politikā joprojām rēķinās ar stiprāko un nerēķinās ar vājāko. Notikumi Ukrainā parāda cik neaizsargāta ir valsts, ja tā nav NATO un ES dalībvalsts. Tās šodien ir izrādījušās visefektīvākās valsts suverenitātes un nacionālās aizsardzības garantijas Latvijai.
ES kopā satur veselais saprāts. Divdesmit astoņas valstis veido mazāk par 10% no pasaules iedzīvotājiem. Lai būtu nākotne ir vajadzīga arī izaugsme. Lai būtu izaugsme, ir vajadzīgs eksports. ES valstis par politisko un ekonomisko ietekmi konkurē ar Ķīnu, Krieviju vai Ameriku.
21.gadsimts ir arī atnācis ar citiem jauniem draudiem: terorisms, klimata pārmaiņas, enerģētiskā atkarība vai nelegālā imigrācija. Principā tā ir pastāvīga konkurence par izdzīvošanu. Atkal ir modē sauklis:Eiropas savienība sabruks. Bet vai tas īsti ir Latvijas interesēs? Virs Ārlietu ministrijas ēkas ieejas Valdemāra ielā ir lasāms teikums latīņu valodā: concordia res parvae crescunt jeb spēks ir vienotībā. Es pārfrāzētu- spēks ir sabiedrotajos!
Iveta Šulca, Eiropas Parlamenta vēlēšanu deputāta kandidāte, Latvijas Zaļā partija
