Sociālā aprūpētāja Vanda Skuja uz darbu sociālās aprūpes centrā Pļavnieki, kas ir valsts sociālās aprūpes centra Rīga filiāle, nāk septiņos no rīta. Pirms astoņiem jāsagatavo un jāpavada uz skolu meitene no Vandas grupiņas, bet atgriežoties aprūpes centrā diena jau sākusies – mošanās, celšanās, brokastis, rīta higiēna, nodarbības, pastaigas svaigā gaisā. Vienā grupiņā Vanda un viņas kolēģe aprūpē un audzina astoņus bērnus. Par katru no viņiem sociālajai aprūpētājai ir savs stāsts. Viņa Pļavniekos strādā jau 16 gadus, maiņās pa 12 stundām, raksta NRA.lv.

Aizvadītā piektdiena Pļavniekos sākās it kā tāpat kā katru dienu. Taču daļa darbinieku astoņos no rīta sāka bada streiku, beidzot skaļi atgādinot par sociāli atbildīga un visai sabiedrībai svarīga darba veicējiem – sociālajiem aprūpētājiem, audzinātājiem, aprūpētājiem, sociālajiem darbiniekiem, kuri strādā sociālās aprūpes centros ar bērniem un pieaugušajiem, kuriem ir smagi fiziskās un garīgās attīstības traucējumi.

Bada streiks sausiņiem nolemtiem

Aprūpētājai Intai Markēvičai darba diena piektdienas rītā jau beigusies, šoreiz nakts maiņa. Pirms bada streika uzsākšanas viņa tomēr iedzērusi kafiju, lai pēc nostrādātās nakts maiņas turētos uz kājām. «Mēs nākam un strādājam, mūsu darbs no algas nav atkarīgs, mēs tāpat darīsim to, kas mums ir uzticēts, pēc labākās gribas un iespējām, taču vēlamies, lai mūs sadzird un saprot, ka mūsu darbs nav novērtēts,» sarunā ar Neatkarīgo saka Vanda Skuja un Inta Markēviča.

Darbinieces stāsta, ka bada streiks ir veids, kā protestēt, nenodarot nekādu kaitējumu aprūpējamajiem. Viņas nevarētu atnākt uz darbu, sēdēt un nestrādāt, ja tajā pašā laikā bērniem būtu nepieciešama nepārtraukta uzmanība un aprūpe. Zināmā mērā bada streiks ir simbolisks, jo valsts, maksājot minimālās algas aprūpētājiem, darbiniekus ir nolēmusi izdzīvošanai. Sociālā aprūpētāja Vanda aprūpes centrā strādā jau 16 gadus, sākumā bijusi aprūpētāja. Sociālā aprūpētāja galvenais pienākums ir bērnu uzraudzība, sociālā aprūpe, nodarbības ar bērniem, savukārt aprūpētāja uzdevums – veikt ikdienas aprūpi, uzkopšanu, taču, kā stāsta Vanda un Inta, darbinieki strādā komandā, viens otra darbu papildinot. Vienā grupiņā ir divi darbinieki, naktī – viens. Aprūpētāji strādā trīs maiņās pa astoņām stundām, sociālie aprūpētāji – divās maiņās pa 12 stundām.

Saprast, ko vēlas bērni

«Mūsu darbā svarīgākais ir saprast, ko bērns vēlas, kā viņš jūtas, jo visbiežāk bērns nemaz nevar pateikt to vārdos, tikai ar skaņu,» saka Inta. Vienā grupā septiņi līdz astoņi bērni, visi ar smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem. Visi sociālās aprūpes centrā nonākuši uzreiz pēc dzimšanas. «Bērni mūs pazīst pēc balss, tāpat kā mēs viņus – kāpēc raud, ko vēlas, vai kaut kas sāp, vai vēlas paēst,» turpina Inta. Viņas ikdiena sākas ar bērnu aprūpi, gultas veļas nomaiņu, bērnu vannošanu, brokastīm, istabiņu uzkopšanu un daudziem citiem pienākumiem. Tam seko pastaigu laiks un nodarbības – kādas katram bērnam ir noteiktas pēc plāna. Daži no bērniem daļēji var sevi aprūpēt, bet lielākajai daļai – jāpalīdz, tas nozīmē arī pamperu maiņu, nomazgāšanu, paēšanu. To rakstu, jo liela daļa sabiedrības nav bijuši ne aprūpes centrā, ne arī dzīvē satikuši cilvēku ar invaliditāti. «Tomēr tas nenozīmē, ka mēs visu izdarām bērnu vietā, pēc iespējas cenšamies attīstīt viņu pašu prasmes,» norāda Vanda, piebilstot, ka lielu daļu darba aizņem dokumentācija – katru dienu ir jāraksta piezīmes par katru bērnu. Tā kā bērniem ir veselības traucējumi, ir jāseko līdzi veselības stāvoklim ik dienu. Labi, ka pēdējos gados grupiņās ir pacēlāji, lai varētu lielākos bērnus pārvietot, agrāk tikai cilāšana ar rokām. Aprūpētāju vidū – neviena vīrieša.

Par algām nav runāts

«Es neatceros, ka kāds šo 16 gadu laikā būtu runājis ar mums par mūsu algām, vienīgais izņēmums bija pirms trim gadiem, kad mums piešķīra veselības apdrošināšanu,» stāsta Vanda. Sociālajiem aprūpētājiem alga uz papīra ir 500 līdz 600 eiro atkarībā no izglītības, kā arī tiek papildus maksāti 10 procenti par risku. Aprūpētāju alga ir 450 eiro pirms nodokļu nomaksas. Algas palielinājums bijis tikai tad, kad valstī kāpj minimālā alga. «Neraugoties uz zemo algu, darbinieki nesūdzas… es nekad neesmu dzirdējusi sūdzības, drīzāk otrādi – viens otru, dažreiz ar ironiju, uzmundrina,» atzīst Vanda. «Mūsu ģimenes mūs saprot un atbalsta, jāsaka, arī materiāli.» Sanāk tā: lai kāds strādātu šo valsts apmaksāto darbu, viņam ir jābūt ģimenei, kas palīdz nopelnīt paša dzīvei…

«Gaidām vismaz ieinteresētību par mūsu darbu, par darba apstākļiem, varbūt lēmumu pieņēmēji varētu kādu dienu šeit nostrādāt?» vaicā streikotājas. «Uzskatām, ka ir jāpieņem lēmums par nopietnām izmaiņām mūsu atalgojumā, ja kāds saka: varam pielikt 25 eiro… tā nav nopietna saruna.»

Darbs nenovērtēts

Filiāles Pļavnieki vadītāja Jana Pulkstene pilnībā atbalsta streiku un streikotāju prasības: «Protams, Labklājības ministrija zina, kāds mums ir atalgojums, un es tāpat kā darbinieki uzsveru, ka tas ir zems, mūsu darbiniekiem ir arī savas ģimenes, bērni, kuri jāizglīto, jāpaēdina. Darba apjoms ir ļoti liels, visi klienti ar veselības problēmām, viņi jāaprūpē 24 stundas diennaktī. Kurš cits, ja ne mēs paši cīnīsimies par savām tiesībām, taču šī problēma jāsaprot ne tikai ministrijai, bet arī politiķiem.» Pļavniekos dzīvo 54 bērni, strādā astoņi sociālie aprūpētāji, 13 sociālie audzinātāji, 44 aprūpētāji, kā arī mediķi. Kadru mainība ir ļoti liela – interese par darbu sociālajā aprūpē ir, bet, iepazīstoties ar darba apjomu, prasībām, bērnu situāciju un galu galā – atalgojumu, liela daļa nobīstas. Taču par tiem, kuri strādā un paliek, J. Pulkstene saka: sirdsdarbs, ko skolā nevar apgūt.

Inga Paparde

Foto: Shutterstock