Valdība tikusi skaidrībā, cik daudz naudas tai jāsavāc no Latvijas iedzīvotājiem, lai koalīcijas partijas varētu šiem pašiem iedzīvotājiem atskaitīties, ka vismaz daļēji tiekot pildīti pirms 13. Saeimas vēlēšanām izteiktie solījumi, raksta NRA.lv.
Finanšu ministrs Jānis Reirs apņēmies šorīt aiznest uz Saeimu valsts 2020. gada budžeta likuma projektu, kas paredz valsts ieņēmumus 9 894 133 419 eiro apmērā un izdevumus – 10 001 641 058 eiro apmērā. Saeimas deputātiem dots mēnesis vai vairāk laika, lai demonstrētu savus politiskos uzstādījumus un kompetenci, ierosinot grozījumus kaut vai visās budžeta ieņēmumu un izdevumu pozīcijās. Arī Saeimas vairākuma akceptēto grozījumu skaits nav limitēts, taču būtiskas izmaiņas budžeta likumā nav iespējamas pat tad, ja varu nesaglabātu pašreizējā partiju koalīcija. Ja tā tiešām notiktu, tad nākamā koalīcija rīkotos tāpat, kā pašreizējā koalīcija rīkojās ar šā gada budžetu, kura projektu bija saņēmusi mantojumā no pēdējās 12. Saeimas valdības. Proti, pasludinātu 2020. gada budžetu par tehnisko budžetu, ar kura palīdzību izdzīvot līdz 2021. gadam, kad jaunā koalīcija beidzot nāks klajā ar tādu budžeta likumu, kas apmierinās iedzīvotāju vairākumu, veicinās ekonomikas attīstību, apturēs iedzīvotāju skaita samazināšanos u. tml. Par esošo 2020. gada budžeta projektu to nevar teikt.
Budžeta izdevumi vismaz projektā pārsnieguši desmit miljardu eiro robežlīniju, bet ne par matu nav mainījusies retorika, kas tika izveidota tūlīt pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, kad valsts aparāts apsaimniekoja tādas naudas summas, kas gadā nesasniedza pat vienu miljardu eiro. Tolaik šādas valūtas pasaulē vēl nebija, taču ir veidi, kā pārrēķināt PSRS rubļu, Latvijas rubļu un latu atbilstību eiro pēc vēsturiskajām valūtas kursu attiecībām vai pirktspējas paritātes. Otrajā variantā rodas jautājumi, vai tiešām pieaug Latvijas valsts budžeta reālā vērtība. Varbūt viss budžeta pieaugums nozīmē tikai naudas vērtības kritumu. Tikko kā atjaunotā Latvijas Republika taču jūtami pārsniedza tagadējo Latvijas Republiku pēc iedzīvotāju skaita un vēl jo vairāk pēc skolu un slimnīcu skaita, kas visas kaut kā iztika ar daudz mazāku finansējumu. Cik skaļi un pamatoti toreiz tika teikts un pierādīts, ka toreizējais budžets neapmierina sabiedrības vajadzības, tik skaļi un pamatoti tas tiek teikts arī tagad.
Budžets nekad neatbilst sabiedrības vajadzībām, bet visai labi atbilst sabiedrības spējām uzturēt valsts aparātu ar nodokļiem, nodevām, obligātās apdrošināšanas maksājumiem, tarifiem, soda naudām utt. Krišjāņa Kariņa valdība izrēķinājusi, ka nākamgad spēšot no vidēji statistiskā valsts iedzīvotāja visos šeit minētajos un vēl citos veidos kopā izspiest par 377 eiro vairāk, nekā izspiež šogad. Šo skaitli izrēķināt ir ļoti vienkārši. Valsts ieņēmumu pieaugums par 717 miljoniem eiro ir atrodams budžeta projekta anotācijā, un valstī atlikušo iedzīvotāju skaits noapaļojams uz 1 900 000 cilvēkiem (šobrīd ir par 11 tūkstošiem vairāk, bet nākamgad ap šādu laiku būs par pieciem vai septiņiem tūkstošiem zem 1 900 000). Tātad – katram Latvijas iedzīvotājam jāsāk domāt, kur viņš ņems papildus 337 eiro, ko atdod valstij, lai tāpēc nebūtu jāsāk dzīvot sliktāk. Reālā situācija diemžēl ir daudz draudīgāka. Tiem, kuri nodokļus reāli maksā, jāmeklē iespējas nākamgad palielināt savus ienākumus par 1000 eiro un vairāk. Šie 377 eiro taču uzkrauti katram zīdainim, kura vietā maksās viņu vecāki. Tāpat nekādus 377 eiro nemaksās bezpajumtnieki, cietumnieki un vēl citas grupas, kuru locekļu skaits izsakāms tūkstošos.
Nodokļu sloga pieaugums ir nepilna desmitdaļa gada laikā. Izdalot budžeta projekta likuma pirmajā rindiņā uzrādītos 9,9 miljardus eiro ar jau zināmo Latvijas iedzīvotāju skaitu, iznāktu 5,2 tūkstoši eiro statistiski vidējam iedzīvotājam un vairāk reālajam iedzīvotājam, kas maksās zīdaiņu vietā. Rēķināsim tomēr saudzīgāk, ka iedzīvotājiem jāsamet tikai deviņi miljardi eiro, bet atlikušo naudu piemaksās Eiropas Savienība kā atlīdzību par Latvijas iedzīvotāju vairākuma balsojumu 2003. gada 20. septembra referendumā par Latvijas iestāšanos savienībā. Tādā gadījumā caurmēra maksājums valstij sarūk līdz 4,7 tūkstošiem eiro no cilvēka tieši nākamajā gadā.
Arnis Kluinis
