Šis gads sākās ar neiepirkto vakcīnu skandālu un veselības ministres Ilzes Viņķeles (AP) demisiju. Jaunais ministrs Daniels Pavļuts (AP) izveidoja īpašu Vakcinācijas biroju, kam bija jāatgūst iekavētais. Tomēr, kad beidzot Latvija sagaidīja vakcīnu kravas, izrādījās, ka puse iedzīvotāju brīvprātīgi pēc potes nenāks. Līdz svētdienai Latvijā miruši 4444 Covid-19 slimnieku. Rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, tā ir 22. augstākā mirstība pasaulē. Tik sliktā situācijā mēs nonācām šoruden, kad īsā laikā kovid dēļ dzīvību zaudējuši teju 2000 cilvēku. Daļa no viņiem savas neizdarības, bet arī novēlotu valdības lēmumu dēļ.

TV3 raidījums “Nekā personīga” vēsta, ka pirmajās šī gada dienās par pandēmijas pirmo politisko upuri Latvijā kļuva veselības ministre Ilze Viņķele. Viņas un premjera Krišjāņa Kariņa domstarpības bija briedušas jau ilgi. Kariņš rudenī uzstāja uz ierobežojumiem, Viņķele nebija pārliecināta. Savukārt ministre domāja, ka premjers no Veselības ministrijas sagaida visas krīzes vadīšanu un pats nedara pietiekami. 5. janvārī ministrija valdībā novēloti iesniedza vakcinācijas plānu, un tas pats Kariņa ieskatā bija nepietiekami ambiciozs. Visu valsti grasījās sapotēt ģimenes ārstu praksēs un jau esošajos vakcinācijas punktos. Plāns balstījās uz to, ka iedzīvotāji gribēs vakcinēties. Kariņš pieprasīja ministres demisiju.

Taču plāna trūkums nebija vienīgā problēma. Nebija arī pašu vakcīnu. “Nekā personīga” 10. janvārī ziņoja, ka Latvija bija pasūtījusi tikai nelielu daļu no tai pieejamā “Pfizer” apjoma. Tās bija pirmais Eiropā akceptētais pret Covid preparāts.

Bijusī veselības ministre Ilze Viņķele (“Attīstībai/Par!”) uzsver: “(NP: Cik Latvijai bija pieejami šīs ”Pfizer” vakcīnas Eiropas iepirkumā?) Tur rēķināja, rēķināja pēc tā saucamā ”pro rata” principa, proporcionāli iedzīvotāju skaitam, būtu jāprecizē. Tas sākotnējais, tā sākotnējā izvēle, ko eksperti lēsa, bija 200 000, kas bija kā potenciālais lēmums, bet to es lūgtu precizēt.”

Latvijai pieejamais devu skaits bija ap 800 000 vienā līgumā un vēl papildus 400 000 otrā. Pasūtīti bija 100 000. Pilnā apjomā bija pasūtīta tikai lētākā un vieglāk lietojamā “Astra Zeneca”, bet tās apstiprināšana Eiropā kavējās. Potēšanas temps Latvijā bija otrs zemākais Eiropas Savienībā.

“Lēmumi ir pieņemti bez pietiekami skaidras procedūras, bez pietiekami skaidras atbildības. Tostarp izskatās, ka daļa šo pieņemto lēmumu gluži vienkārši nav tikuši pat dokumentēti. Respektīvi, ir sapulces, ir bijuši lēmumi, ir bijusi apspriešana, nav protokola,” sacīja veselības ministrs Daniels Pavļuts.

Par vainīgiem atzina divus ierēdņus. Veselības ministrijas valsts sekretāre Daina Mūrmane-Umbraško saņēma rājienu un tika pazemināta amatā. Viņa ministriju pameta. Otrs bija Zāļu valsts aģentūras vadītājs Svens Henkuzens, kura sods bija pazemināšana Veselības inspekcijas vietnieka amatā. Viņš savu vainu noliedza, jo viņa vadītā iestāde nemaz neatbildēja par vakcīnu iepirkumu.

Ierēdņi cerēja uz lielām “Astra Zeneca” piegādēm, un, kad pienāca kārta “Pfizer” un “Moderna”, pasūtīja tās pieticīgi. Viņi baidījās no pārmetumiem par izšķērdēšanu. Valdības par īsto situāciju ar vakcīnu pieejamību tā arī neuzzināja.

Bijušais Zāļu valsts aģentūras vadītājs Svens Henkuzens norāda: “(NP: Ja tas piedāvājums bija 400 000, tad kurā posmā kāds izdomāja, ka tie ir 50 000 un 100 000?) Tas ir brīnišķīgs jautājums, kādēļ šāds process netiek normāli vadīts.”

Kavēšanās cena bija dzīvības. Janvārī devu pietika tikai mediķu potēšanai, un sociālās aprūpes centros sāka vakcinēt tikai februarī. Līdz martam pansionātos bija saslimuši ap 6000 iemītnieku, 379 nomira. Situācija viskritiskākā bija pašvaldībām piederošajos pansionātos.

Bijusī labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) pauda: “Kam mēs neesam palīdzējuši, kurā brīdī jums šķiet, ka mēs esam kaut ko dalījuši? Informācija visiem tiek sūtīta vienādi, nav tā, ka informācija tiktu no kāda slēpta, visi saņēma pilnīgi vienādi informāciju.”

Kamēr plaša mēroga vakcināciju Latvija vēl tikai gaidīja, masveidā izplatījās dezinformācija. Par tās traģiskāku upuri kļuva privātā pansionāta “Zilaiskalns” iemītnieki.

“Vairāk sāku interesēties par situāciju, kāda ir senioru namā, kad man bija zvans no vienas personas, kura meklēja savu vecotēvu, ka nav nekādas ziņas, vai ir saslimis, kādā stāvoklī ir. Senioru nama vadība nedod nekādas ziņas,” pauda Zilākalna pagasta pārvaldes vadītāja Ainta Žogla.

“Nekā personīga” noskaidroja, ka no centra 30 klientiem desmit uzliesmojuma laikā miruši.

Vidzemes slimnīcas infektoloģe, ģimenes ārste Anna Mironovska norādīja: “Saslimuši bija praktiski visi klienti, izņemot tos klientus, kas bija iepriekš jau slimojuši.”

Aprīlī beidzot sāka pienākt lielākas vakcīnu kravas. Taču seniori uz vakcinācijas centriem bariem neskrēja. Kamēr citviet Eiropā sirmgalvjus uzrunāja personīgi, brauca potēt uz mājām, sūtīja informāciju, Latvijā viņiem bija jāzvana uz pārslogotu informācijas centru.

“Mēs redzam, ka sāk kristies interese par pirmreizēju vakcināciju, un mums ir jāmeklē citi veidi gan attiecībā uz komunikāciju, gan iedrošināšanu, motivēšanu, gan attiecībā uz procesa organizēšanu,” sacīja Pavļuts.

Valdībā apsvēra iespēju piemaksāt par vakcinēšanos vai rīkot loteriju, bet vienošanos nepanāca. Obligātu vakcināciju mediķiem un skolotājiem izbrāķēja Saeima. Sākoties mācību gadam, plānoto 70% vietā vakcinējusies bija tikai puse no iedzīvotājiem.

Daugavpils reģionālās slimnīcas valdes loceklis Grigorijs Semjonovs norāda: “Ja nekas nemainīsies, tā situācija aizvien pasliktināsies, mēs tiešām neizturēsim. Ne velti to saka arī pārējie slimnīcu vadītāji, ka ir redzams, ka situācija būs sliktāka nekā pagājušajā periodā, kad mēs jau bijām uz izdegšanas robežas, uz resursu robežas.”

Matemātiskie modeļi rādīja, ka trīs mēnešu laikā mirs vairāk nekā 1000 cilvēku. Ne ierobežojumi, ne radikāli risinājumi vakcinācijas veicināšanai nesekoja.

Oktobra sākumā ministri bija spiesti rīkoties. Viņi sanāca uz Krīzes vadības padomes sēdi. Pirmo reizi ministri iepazinās ar ekspertu radītiem saslimstības modeļiem, kas rādīja, ka vajadzīga mājsēde, pretējā gadījumā līdz pavasarim mirs septiņi tūkstoši. Ministri tomēr noraidīja mājsēdi un stingrus ierobežojumus ieviesa tikai nevakcinētajiem. Sēde notika aiz slēgtām durvīm divu dienu garumā. Pēc tās ekspertu grupa paziņoja, ka pārtrauc sadarbību ar valdību, jo neredz tai jēgu.

Sociālantropologs, RSU Asociētais profesors; ekspertu grupas dalībnieks Klāvs Sedlenieks norādīja: “Lēmums netaisīt ļoti cietu ”lokdaunu” tiek pirkts ar zināmu daudzumu cilvēku dzīvību. Un tas ir zināms jau iepriekš, un tad ir jautājums kāpēc un kā vārdā tas tiek darīts.”

“Nekā personīga” noklausījās 11 stundas ilgušās slēgtās sēdes ierakstu. Tas liecināja, ka ministri baidījās, ka zaudēs popularitāti vakcinēto cilvēku vidū, jo bija tiem solījuši, ka ierobežojumu nebūs.

Premjeru uztrauc, kā izskatīsies, ja kļūs zināms, ka valdība varēja novērst nāves, bet to neizdarīja. Taču viņam nav atbalsta pat no savas partijas ministriem. Jaunā konservatīvā partija stingri iebilst pret skolu slēgšanu. Nacionālās apvienības kultūras ministrs iebilst pret kultūras pasākumu slēgšanu un rosina ignorēt ekspertu prognozes, tās aizstājot ar valdības prognozēm. Viņa partijas biedrs zemkopības ministrs Kaspars Gerhards atbalsta stingrus ierobežojumus, bet arī uz tiem neuzstāj. Veselības ministrs aicina ieklausīties ekspertu brīdinājumos, bet ir atvērts kompromisiem. Arī viņa partijā atbalsta lokdaunam nav.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs (“Attīstībai/Par!”) uzsver: “Jauki, ka mums tādi dati ir, bet skaidrs, ka šai analīzei, lai viņa būtu pilnīgi perfekta, tur vēl trūkst sabiedrības noskaņojums, sabiedrības izturētspēja, kāda tā ir šobrīd, un citi faktori. Tā savā ziņā ir viltus dilemma, jo, paskatoties uz to situāciju, kāda ir pierobežā ar resursiem..”

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) norāda: “Ja mēs nevienojamies, es saprotu, ka tūlīt Valsts prezidents mūs pataisīs visus par āžiem. Man liekas, tā ir tā skarbā realitāte, ko mēs labāk atzīstam. Neviens variants neizglābs veselības aprūpes sistēmu, viņa nonāks uz īsāku vai ilgāku laiku, ļoti, ļoti smagās problēmās.”

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība”) tolaik pauda: “Pat, ja prezidents mūs rīt sasauktu un it kā pataisītu par āžiem, veiktos vēl sliktāk visai valsts varai tāpēc, ka diez vai prezidents varētu savākt. Saprotiet, ko tad mēs beigās nodemonstrēsim. Ka ne izpildvara, ne valsts vadītājs, visticamāk, arī ne Saeima, nav spējīga vadīt. Krīze, par kuru nav lielāku dāvanu, godīgi sakot, mūsu draugiem, arī aiz robežām. Ja mēs demonstrējam savu nespēju, varbūt tas ēzelis Minskā arī mēģinās izmantot. Nu, tad saprotiet, mēģinām savākties un mēģinām kaut kādā veidā diskutēt, jo diemžēl man ir slikta ziņa – ja mēs šeit visi nogāzīsimies, mēs vēl vismaz piecus mēnešus dabūsim strādāt kopā, jo neviens šobrīd šo valdību negrib.”

Labklājības ministrs Gatis Eglītis (JKP) norādīja: “Es domāju, mēs ejam uz priekšu, pieņemam lēmumu. Paldies ekspertiem, tiešām par viņu darbu, paldies par visu. Kā saka, materiāli, kas tika sagatavoti, un jūs esat uzklausīti, bet lēmums ir mūsu.”

Pusotru nedēļu vēlāk situācija bija tik katastrofāla, ka ministriem uz Krīzes vadības padomes sēdi nācās pulcēties vēlreiz. Nācās ieviest lokdaunu ar komandantsundu un attālinātas mācības. Šo ierakstu žurnālisti klausīties vairs nevarēja. Valsts kanceleja paziņoja, ka nav sēdi ierakstījusi, lai gan fotogrāfijas no šīs sēdes liecināja par pretējo. Pēc pieķeršanas melos Valsts kancelejas versija mainījās uz to, ka ieraksts ir izdzēsts.

“Re:Baltica” redaktore Sanita Jemberga pauda: “Var iet un tiesāties par to, vai viņa ir atklājama, bet ne brutāli melot. Man liekas melošana valsts dienestā vispār nav lieta, kas būtu iedomājama.”

Stingrāki mēri lika vakcinēties svārstīgajiem iedzīvotājiem. Tas palīdzēja apstādināt kovid Delta varianta saslimstības vilni. Turpmākajos mēnešos būs jāstājas pretī jaunajam – vēl līdz galam – neizpētītajam paveidam.

Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš norādīja: “Lielākā daļa no mums un ievērojami lielākā – gan sabiedrības kopumā, gan ierēdņi – grib izdarīt savu darbu labi, panākt, lai sabiedrība veiksmīgi iziet no krīzes. Un, ja mēs mērķi un rezultātu aizliekam otrā plānā un pievēršamies un fokusējamies uz procesu, procesa regulēšanu – es nesaku, ka procesu nevajag regulēt, protams, ka vajag, bet jautājums par prioritātēm un akcentiem -, tad tanī brīdī mēs kaut ko neizdarām, un rezultātā… mēs redzam, kas ir rezultātā. Negribētu tā ļoti saasināti un skarbi teikt, bet rezultātā mēs zaudējam dzīvības šai valstī.”

Prominentu akadēmiķu un uzņēmēju grupa šoruden pēc Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras iniciatīvas izstrādāja savu vīziju valsts attīstībai turpmākajos 50 gados. Diskusijās izgaismojusies arī kritika valdībai un sabiedrībai. Secinājumi ir tādi, ka valsts vadība pilnībā atspoguļo sabiedrību – vieni nespēj vadīt krīzi, otri nav gatavi neko upurēt kopīga labuma vārdā.

“Mēs ļoti arī valsts pārvaldē un citos sektoros nihilistiski izturamies pret zinātni, pret ekspertiem. Pie tam mums kādreiz ir viedoklis, ka, redziet, ir sabiedrības mazāk izglītotā daļa, tāpēc viņi nevakcinējas, viņi nesaprot zinātni. Mēs jau pārējie ticam zinātnei un saprotam zinātni. Tad mums atliek paskatīties dažas pēdējās Ministru kabineta sēdes par ārkārtas situācijas ieviešanu un tā tālāk, kur eksperti vienkārši tika nolikti malā. Mums ir vēlēšanas ne tik tālu, tādēļ mēs vienkārši ekspertu viedoklī neieklausīsimies. Mēs redzam, ka principā to var uz kādu brīdi, pēc tam tāpat nācās ieklausīties, jo ekspertiem bija taisnība,” sacīja Auziņš.

Foto: Valsts kanceleja