Ļaudis pierod pie visa. Pakāpeniski ļaudis ir pieraduši pie krīzes un paniku ir nomainījis patiesi sirsnīgs karātavu humors (kas, starp citu, šokē tos ārzemniekus, kuri strādā Latvijā).
Taču pakāpeniski panika nomainās ar racionālu pieeju, un tagad uz notikumiem var raudzīties ar skaidru skatienu. Viens no plīvuriem, kas ir nokritis, ir Godmaņa fenomens. Godmanim ir daudzas stiprās puses. Lielisks orators, kas spēj argumentēti aizstāvēt savu viedokli. Godmaņa fatālais negatīvisms nav izskaidrojams ar stulbumu vai dumjību, kas ir tik izplatīta Latvijas viduvējo politiķu līmenī.
Godmaņa rīcība ir jāvērtē kā racionāla un pārdomāta. Faktiski no pērnā gada oktobra Godmanis uzbūvēja tādu politisko lēmumu pieņemšanas metodi, kura dod iespēju bez alternatīvām izdzīt cauri jebkuru lēmumu.
Metode bija vienkārša. Sabiedrība, pētnieki, politiķi u.c. nesaņem pilnīgu informāciju par situāciju valstī. Tad tiek izziņots kas ārkārtējs, neplānots. Cilvēki ir apmulsuši no kraha un neizprot, ko darīt, un tad tiek iepilināts, ka, lūk, ir risinājums: jādara tā un “es zinu, kā”. Pēc mirkļa tiek pasniegta vēl šokējošāka, vēl trakāka informācija, un cilvēki ir vēl vairāk apmulsuši un nezina, ko darīt, un atkal tiek piedāvāts “vienīgais” risinājums.
Visā pagājušā gada jezgā aiz kadra palika vairāki jautājumi. Valdības rīcība atgādināja Mistera Bīna komēdiju. Tiek pieļauta aplamība, bet visi mēģinājumi slepus labot kļūdu pasliktina apstākļus vairāk un vēl vairāk.
Lielā mērā aplams lēmums (veids, kā pārņemt Parex) izraisīja lavīnveidīgu kļūdainu un aplamu lēmumu virkni, kas radīja pamatjautājumu par interesēm: kā interesēs tas tiek dzīts un kuram ieplānots būt par galveno ieguvēju.
Visticamāk, ka ar komercbanku ekspertu dalību jau pirms gadiem diviem bija sagatavots ekonomikas konkurētspējas uzlabošanas plāns, kas paredzēja masveidā samazināt algas, radikāli iegrožot budžeta izdevumus, izmaksas, bet galvenos valsts resursus veltīt eksporta atbalstam.
Plānu bija iecerēts sākt, tiklīdz Latvijas kredītu burbulis pārsprāgtu. Tiklīdz notika X stunda un Latvijas ekonomika tika novesta līdz sabrukumam, plāns tika iedarbināts.
Tikai – un tā ir smagākā šodienas problēma, ar ko tagad saduras Valda Dombrovska valdība, – Godmaņa izsistais 2008. gada decembra plāns bija aplams. Tas būtu derīgs tikai tādā gadījumā, ja globālajā ekonomikā būtu normāla attīstība un nebūtu dramatisku kritumu. Valūtas fonda un Godmaņa valdības plāns būtu efektīvs, ja tādu sāktu realizēt 2007. gada 1. janvārī.
Taču tagad ir 2009. gada marts. Uzreiz pēc Latvijas reformas sākuma sākās dramatiska globālā krīze un katastrofāls eksporta samazinājums visām lielākajām eksportētājvalstīm. Šādā brīdī visu valsts izaugsmes akcentu balstīt tikai uz eksporta veicināšanu ir stulbums vai pilnīga situācijas neizpratne. Plāns, ko pieņēma pērnā gada nogalē un kuru gatavojās realizēt šogad, ir pilnīgi aplams un neatbilst globālajai situācijai.
Šis arī ir viens no Godmaņa valdības kraha cēloņiem. Kad politiķi aptvēra, ka viņi savu popularitāti ir upurējuši, lai pieņemtu dumju plānu, tad šis idejas iniciators bija jāsoda. Turklāt jautājumā par interesēm situācija ir vēl nepatīkamāka. Uzticami avoti Eiropas Komisijā norādīja, ka EK noraidījusi Latvijas valdības iesniegto t. s. plānu hipotekāro kredītņēmēju aizsardzībai, norādot, ka tik bezkaunīgi lobēt un atbalstīt tikai komercbanku intereses Eiropas Savienības valstij neklājas.
Pašlaik ir brīdis, lai mēģinātu labot iepriekšējās valdības sastrādāto. Latvijas valdība pērn ar Starptautisko valūtas fondu vienojās par aplamu plānu. Pie tāda eksporta krituma atbalstīt tikai eksportu nozīmē dzīt ekonomiku vēl dziļākā depresijā. Latvijai jāmaina atbalsta akcenti un jāveido importa aizvietošanas programmas. Energotaupības nacionālais projekts ir šādas pieejas piemērs.
Dombrovska valdībai jāpārliecina starptautiskie aizdevēji, ka pērnā gada memorands, kas izveidots, neņemot vērā globālās krīzes mērogus, nav realizējams. Ja kopprodukta samazināšanas apjomi Latvijā summēsies ar globālās recesijas apjomu, Latvijai nav reāli izpildīt nospraustos deficīta kontrolskaitļus, iestāties eirozonā 2012. gadā utt., neriskējot radīt sociālu sprādzienu, kas apdraudēs valsts stabilitātes pamatus.
Valdim Dombrovskim pašlaik ir pietiekami liels uzticības kapitāls Eiropas struktūrās. Somija, pārvarot nekustamā īpašuma burbuļa un PSRS sabrukuma radīto ekonomisko krīzi, lai pārveidotu saimniecību, pieļāva daudz lielāku budžeta deficītu, nekā tika atvēlēts Godmaņa parakstītajā memorandā.
Latvijai ir jāpierāda un jāpārliecina starptautiskie aizdevēji, ka budžeta deficīta limitam jāatbilst sabiedrības iespējām.
Avots: NRA.lv / Juris Paiders
