Savukārt divi pārējie – kontrolpaketes turētāji Sergejs Zaharjins un Iļja Segals – dokumentā izdarījuši tik plašas izmaiņas, ka juristi tagad vērtē, vai tas vispār uzskatāms par sākotnējo dokumentu.

Ekonomikas ministra preses sekretāre Daiga Grūbe paskaidro – tas, ka viņi it kā piekrituši, ir viņu pašu interpretācija. Ja kreditoru pieaicinātā konsultanta Prudentia juristi pagūs izanalizēt akcionāru piesūtītos dokumentus, vēl šonedēļ varētu notikt darba grupas sanāksme, lai lemtu, kā rīkoties tālāk. Taču jebkurā gadījumā – kreditoru kluba piedāvājums bija spēkā līdz 31. maijam un obligāts nosacījums, ka tas jāakceptē visiem trim akcionāriem. Tas nav noticis.

Savas prasības

Jāatgādina, ka apmaiņā pret parādsaistību kapitalizēšanu 60 miljonu apmērā kreditori prasīja akcionāriem atdot akcijas vai ieguldīt katram pa 10 miljoniem latu. S. Zaharjins un I. Segals it kā piekrituši akciju atdošanai, taču ar nosacījumiem. Savukārt K. Lipmans, kā izrādās, pat uzstādījis pretultimātu. Viņš Neatkarīgajai vēl vakar apliecināja: «Esmu gatavs palīdzēt, bet man ir arī savas prasības valstij.» Detaļās viņš neieslīgst, jo, iespējams, nekādu detaļu nav. Galvenais: «Ir jāatbrīvojas no tiem diviem akcionāriem.» To K. Lipmans mēģina jau ilgāku laiku, tajā skaitā ar tiesas palīdzību. Cīņā par daļu S. Zaharjina akciju viņš pirmajā instancē uzvarējis. Tuvojas pārsūdzības termiņš, un advokātu biroja RED partnere advokāte Sintija Radionova prognozē, ka apelācija tiks iesniegta.

Ieskats privatizācijā

Tātad sagaidāms nākamais tiesāšanās aplis. Pretējā gadījumā pirmās instances spriedums stātos spēkā, mainītos akciju līdzsvars un K. Lipmanam rastos iemesls mēģināt pārvilināt savā pusē I. Segalu, ko, protams, negrib pieļaut S. Zaharjins.

Kontekstā ar pašreizējiem notikumiem ir interesanti palūkoties vēsturē, kā tad īsti noritēja Liepājas metalurga 16 081 033 akciju privatizācija un uzņēmuma nonākšana naidīgās trijotnes īpašumā. Daļēji to atklāj vērstpapīru biržā NASDAQ OMX pieejamā informācija, daļēji – Neatkarīgās rīcībā esošie tiesvedības materiāli.

1992. gada 1. janvārī Sarkanais metalurgs pārtop par valsts uzņēmumu Liepājas metalurgs, bet 1993. gadā par valsts akciju sabiedrību. Ar Ministru kabineta rīkojumu 1996. gadā uzņēmums tiek nodots privatizācijai, un par tā kontrolpaketes turētāju kļūst Singapūrā reģistrēta firma Agrosin Pte Ltd. Privatizācijas aģentūra informē, ka pircējs toreiz samaksāja 2,2 miljonus latu, simtprocentīgi norēķinoties privatizācijas sertifikātos. Savukārt 1997. gadā akcijas tiek atpirktas un par Liepājas metalurga galveno īpašnieku kļūst Īrijas firma Gesil Limited. 2003. gadā prese sāk rakstīt, ka K. Lipmans legalizē savas akcijas Liepājas metalurgā. Izrādās, Gesil Limited bija viņš pats un acīmredzot abi pārējie rūpnīcas akcionāri. Par to, cik akcijas kuram no Gesil Limited bija jāpārņem, arī notiek tiesāšanās. Tiesas materiālos figurē gluži vai komisks dokuments, kura autentiskumu apstrīd S. Zaharjins.

Tā ir vienošanās starp pilsoni K. Lipmanu un Gesil Limited, ko pārstāv pilnvarnieks un dibinātājs K. Lipmans. «Gesil kā pateicību par K. Lipmana darba ieguldījumu tās uzņēmējdarbības attīstībā nodod daļu K. Lipmana personiskajā īpašumā no Gesil piederošajām jeb 4 950 553 akciju sabiedrības Liepājas metalurgs akcijas (..)» No vienas puses parakstījies K. Lipmans, no otras – arī K. Lipmans.

Tikai papīri pazuduši

S. Zaharjins savukārt pastāv uz to, ka eksistējusi cita vienošanās – K. Lipmans sākumā vienkārši sev pārskaitījis par daudz akciju un tāpēc arī vēlāk atskaitījis 1 950 550 akciju viņam. Un tāpēc, ka pieķerts, nevis tāpēc, ka būtu tikai uz laiku tās iedevis biznesa partnerim pārvaldīt, kas ir K. Lipmana versija. Savdabīgi, ka manta teju divu miljonu latu vērtībā tika nodota no vienām rokām otrās bez līgumu rakstīšanas, bez dokumentiem. Mutiska vienošanās, un sekojis akciju pārskaitījums. Taču arī S. Zaharjina piesaukto it kā eksistējošo rakstisko vienošanos par Gesil piederošo akciju pārņemšanu un sadali starp šiem trim kungiem tiesa nav redzējusi. Dokumenta vietā tiesai tika iesniegta S. Zaharjina un I. Segala vēstuļu sarakste. S. Zaharjins vēsta, ka viņam rakstiska dokumenta par notikušo vienošanos nav, taujā, vai tāda ir I. Segalam, un lūdz izsniegt kopiju. I. Segals savukārt atbild, ka šāds rakstisks dokuments, kas apliecina vienošanos par akciju sadalījumu, ir bijis: «Taču, tā kā dokuments tika parakstīts sen, man nepieciešams laiks, lai šādu dokumentu atrastu un nodotu jūsu rīcībā.» Jāuzsver, ka arī šis noklīdušais papīrs bija miljonus vērts (vismaz līdz Liepājas metalurga nepatikšanām noteikti), un nevērība tā glabāšanā ir, maigi izsakoties, dīvaina.