Līdz tam divu gadu garumā situāciju metalurgā pavisam oficiāli uzraudzīja, naudas plūsmas plānoja un atalgojumu par to sev iekasēja Tautas partijas (TP) dibinātājam Andrim Šķēlem piederošais uzņēmums Uzņēmumu vadība un konsultācijas. Tagad TP vairs neeksistē, bet Liepājas metalurgs ar mokām velk dzīvību, un šajās dienās izšķiras tā liktenis.

Tuvojas kritiskās dienas

Valdības un kreditoru kluba atvēlētais pārdomu termiņš akcionāriem beidzas šonedēļ. Īpašniekiem jāakceptē vai jānoraida pieci nosacījumi, no kuriem sāpīgākais acīmredzot nav vis 25 miljonu latu ieguldījums, bet prasība iecelt ar vienprātīgu lēmumu apstiprinātu valdi. Akcionāri Sergejs Zaharjins un Kirovs Lipmans ienīst viens otru, bet trešais akcionārs Iļja Segals bloķējas ar lielāko akcionāru – Zaharjinu. Savukārt Lipmans uzskata, ka uzņēmums viņam nozagts, un šobrīd daļu akciju cenšas attiesāt. Apgabaltiesas spriedums gaidāms 2. maijā, taču beidzies krietni svarīgāks termiņš. Proti, ja uzņēmums 30. aprīlī patiešām nespēs veikt kārtējo bankas kredīta maksājumu, kā to publiski paziņojis, tam par to desmit dienu iepriekš jābrīdina Valsts kase. Negaidot oficiālās procedūras ierosināšanu, Valsts kase jau ir rezervējusi nepieciešamo naudu. Preses sekretāre Eva Dzelme skaidro, ka valsts galvojums attiecas uz pamatsummas atmaksu 6,128 miljonu latu apmērā, savukārt Liepājas metalurgam jāsamaksā 1,652 miljoni latu procentos: «Ja viņi arī procentus nemaksās, tad iestāsies sekas.»

Radikālākajā variantā runa varētu būt par ieķīlāto pamatlīdzekļu pārdošanu, un teorētiski var pieļaut, ka ātrās realizācijas cena ātri vien atrastu pircēju – piemēram, lielāki Eiropas uzņēmumi varētu uztaisīt sev filiāli ar lētu darbaspēku.

Nebūtu taču loģiski pieļaut gluži jaunas tēraudkausēšanas krāsns sagriešanu lūžņos. Pārdošanas gadījumā valsts tēriņi atmaksātos, bet uz lielām summām pašreizējos apstākļos cerēt gan nevar – krīze metalurģijā un vēl smagāka uzņēmumā. Ne velti Liepājas metalurga akciju cena, salīdzinot ar maksimālo 2009. gadā – 1,9 latiem gabalā –, nogāzusies teju uz pusi un pašlaik maksā vien 1,08 latus. Pēc vidējiem rādītājiem akciju vērtības kritums sešos mēnešos ir virs 30%, ziņo vērtspapīru birža NASDAQ OMX Riga.

Oligarhi vienojās, politiķi izpildīja

Tieši tāpēc, lai nepieļautu šādu scenāriju, 2009. gadā septiņi dažādu partiju deputāti rosināja budžeta grozījumos iekļaut arī šo 60 miljonu galvojumu. Deputātus vienoja viens kopīgs raksturlielums – viņi visi bija no Liepājas puses – arī Jānis Lagzdiņš. (Starp citu, jaunībā viņš pāris gadus metalurgā pat strādājis.) Izbijušais tautpartijietis atminas, ka Sergejs Zaharjins centies panākt maksimālu politisku atbalstu un īpaši pieprasījis Saskaņas centra deputāta parakstu zem valsts budžeta grozīšanas priekšlikuma – krievu tautības vēlētāju pielabināšanai. Šis deputāts izrādījās Valērijs Agešins. Sarunā ar Neatkarīgo abi gan apgalvo, ka lēmumus pieņēmuši patstāvīgi. V. Agešins saka: «Man bija viena motivācija – glābt strādnieku ģimenes. Bez modernizācijas Liepājas metalurgs nevarētu attīstīties, tehnoloģijas bija novecojušas. Tas būtu jau toreiz nogāzies.» Vaļīgāk par metalurga stāsta politekonomisko fonu izsakās J. Lagzdiņš, kurš no TP izstājās, vēl pirms tā pašlikvidējās. Politiskā loģika toreiz pilnībā sakrita ar oligarhu interesēm. «Tā sauktie oligarhi neiebilda [cits citam], ka tiek atbalstīts liels Latvijas uzņēmums. Šodien tu atbalsti mani, rīt – es tevi,» skaidro J. Lagzdiņš. Bet arī deputāti nebija jāpierunā glābt metalurgu. «Oligarhi nekādu spiedienu neizdarīja. Tajā situācijā, kāda bija uz galvojuma ierosināšanas brīdi, jebkura valsts būtu to atbalstījusi. Jebkura! Ja mēs to nedarītu, sabiedrība nesaprastu.» Un arī tad, ja parlamentam tiktu parādīti rūpnīcas īpašnieku biznesa plāni, tas, viņaprāt, neko nemainītu. Nobalsoja gan tāpat – bez visiem plāniem, bet metalurgs savu nākotni bija plānojis ar vērienu. To Neatkarīgajai atzīst firmas Uzņēmumu vadība un konsultācijas (UVK) valdes loceklis Edgars Šķenderis: «Latvijas straujās izaugsmes gadi viesa cerību, ka finansēt vienīgo metalurģisko uzņēmumu Baltijas valstīs nebūs problēmu. Uzņēmuma vadības plāni bija krietni grandiozāki, kā to var spriest no zināmās informācijas šodien, par tiem, kas tika realizē ti dzīvē.»

Šķēles faktors

Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju UVK joprojām pieder ekspremjeram Andrim Šķēlem – viņš tur ir gan dalībnieks, gan konsultants. Līgums ar Liepājas metalurgu bija spēkā no 2007. gada septembra līdz 2009. gada februārim. Ņemot vērā TP milzīgo ietekmi visa šā megaprojekta gaitā, tas šķiet vismaz zīmīgi, kaut gan J. Lagzdiņš kaut kādām aizdomām pamata neredz: «Tik mazā valstī kā Latvija būtu dīvaini, ja divi lielākie uzņēmēji – Zaharjins un Šķēle – nekontaktētos.»

Konsultantu toreizējais uzdevums bijis palīdzēt izdarīt izvēli starp daudzajiem attīstības scenārijiem un iztulkot tos bankām saprotamā valodā. Nepieciešamība pēc valsts galvojuma toreiz nav bijusi. Vismaz E. Šķenderis raksta, ka viņa pārstāvētais uzņēmums galvojuma piesaistē nav līdzdarbojies. Par to, ka akcionāru starpā pastāv konflikts, konsultanti netika informēti: «A/s Liepājas metalurgs vadība vēlējās UVK vērtējumu un konsultācijas iespējamās rekonstrukcijas sakarā. Vērienīgie vadības plāni ietvēra vairākus, pašus par sevi it kā atsevišķus projektus, un svarīga bija to integrācija kopā, lai iegūtu finansējumu ES bankās.» Cik par sniegtajiem pakalpojumiem iekasēts atlīdzībās, esot komercnoslēpums. Liepājas metalurgs savas kādreizējās saistības ar UVK nekomentē vispār – Neatkarīgās uzdotie jautājumi neesot prioritāri.

Līgumattiecības tika pārtrauktas pēc klienta iniciatīvas. Tieši ap to laiku mainījās valdība un no TP paspārnes Liepājas metalurgs nokļuva premjera Valda Dombrovska pārstāvētās Vienotības aprūpē.

Politiskais laika grafiks un Ministru kabineta sastāvi rāda, ka metalurga liktenī sava loma bijusi teju ikvienam politiskam spēkam. Mazāk pamanāma, bet īpaši nozīmīga ir arī Liepājas partijai ar pilsētas mēru Uldi Sesku tās vadībā. Viņi būtībā ir metalurga un lielo varas partiju starpnieki. Ne velti arī tagad mērs atrodas valdības mājā ik reizi, kad tiek runāts par uzņēmuma tālāko likteni.

Piesliešanās stratēģijas

Uz Liepājas politiskā līdera nozīmīgo lomu metalurga stāstā Neatkarīgajai norādīja saskaņietis V. Agešins. Shēma esot šāda: sākumā U. Sesku atbalstīja TP Aigara Kalvīša un Andra Šķēles personā. U. Sesks pat bija premjera A. Kalvīša ārštata padomnieks ekonomikas jautājumos tieši laikā, kad Liepājas metalurgam tika nodrošināta pirmā valsts dāvana – jaunajai krāsnij nepieciešamais energopieslēgums. «Kad Tautas partijai sākās grūti laiki, Sesks uzmeta Šķēli un sāka draudzēties ar Zaļo un zemnieku savienību,» stāsta V. Agešins. Pēc tam ar vienu oligarhu svētību modē nāca citu oligarhu apkarošana, kas radīja problēmas ZZS, un liepājnieki pievērsās Vienotībai – aicināja pie sevis ciemos Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu. Un pašlaik pilsētas domē Liepājas partija strādā koalīcijā ar Vienotības deputātu Ivaru Ķervi, kurš pats sevi dēvē par Liepājas partijas garo roku valdībā. Taču arī attiecības ar ZZS liepājnieki saglabājuši priekšzīmīgā līmenī.

Tieši pēc Ulda Seska lūguma ZZS deputāti atsauca jau uzliktos parakstus uz ierosinājuma izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju Liepājas metalurga jautājumā. Frakcijas līderis Augusts Brigmanis apstiprina, ka saruna ar mēru esot notikusi, taču spiedienu uz deputātiem viņš izdarījis neesot. Paši pārdomājuši. U. Sesks neesot spiedis A. Brigmani. Mērs situāciju skaidro sekojoši: «Man nav nekādu iebildumu pret komisijas veidošanu, taču, kad man jautāja, cik nepieciešama un aktuāla ir šāda komisija, es izteicu viedokli, ka šobrīd daudz svarīgāk ir saprast, kas notiek ar uzņēmumu un kādi ir iespējamie risinājumi. Runa ir par prioritātēm. Komisija var būt un izvērtēšanu var taisīt, taču šajā brīdī svarīgāk panākt, lai Finanšu ministrija un Ekonomikas ministrija kopīgi ar valdību vienojas par tālākiem soļiem, kā nodrošināt uzņēmuma dzīvotspēju un noturētu darba vietas.» Šobrīd izmeklēšanas komisiju neviens vairs negrasās taisīt. U. Seska viedoklis ticis respektēts. Jāglābj, ja kaut kas vēl glābjams.