Veselības ministrei Ilze Viņķele (AP!) vajadzētu pārdomāt, vai viņas darbība atbilst kvalifikācijai, intervijā “Neatkarīgajai” sacīja Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas (LĢĀA) valdes loceklis Pauls Princis.
Viņš atzina, ka arī LĢĀA atbalsta pamatprasību par budžeta palielinājumu atbilstoši Veselības aprūpes finansēšanas likumam, kurā paredzēti papildu 120 miljoni eiro atalgojumam.
“Atbalstām arī to, ko valdība ir solījusi ilgtermiņā līdz 2021. gadam attiecībā uz visas nozares finansējuma pieaugumu. Salīdzinot ar citu Eiropas valstu finansējumu veselības aprūpei, Latvija ir gandrīz pēdējā vietā, sistēmai novirzot 3,5-3,6% no IKP, kamēr Lietuvā ir gandrīz 5%, Igaunijā – vairāk nekā 5%. Lai nodrošinātu eiropeisku veselības aprūpi, ir nepieciešams būtiski lielāks finansējums visai nozarei. Nozarē hroniski trūkst darba roku, apmēram 30% medicīnas māsu, operāciju bloka, augsti kvalificētu māsu. Bieži nav iespējams sniegt palīdzību zaļajā koridorā onkoloģijas pacientiem, operēt, jo nav māsu! Sāk trūkt arī valsts apmaksātu ārstu reģionos, daudzi ārsti neslēdz līgumu ar Nacionālo veselības dienestu (NVD), jo viņus neapmierina samaksa. Mums Ventspils pusē nav sava gastroenterologa, hematologa, reimataloga, pamatā par maksu ir kardiologs, gada beigās arī acu ārsts,” situāciju iezīmēja Princis.
“Mūsuprāt, piešķirtos līdzekļus vajadzētu sadalīt līdzīgi visiem. Nozarei tiek pielikti apmēram 10%, bet ministres vēlme ir vairāk pielikt dažām ārstu grupām, tostarp jaunajiem ārstiem – rezidentiem 12%. Bet ģimenes ārstu atalgojuma koeficients ir pašā apakšgalā. Tad mazo prakšu ārsti (ap 30%) varētu pat saņemt mazāk nekā rezidenti tajā pašā specialitātē. Tas rada šķelšanos un nav taisnīgi,” klāstīja LĢĀA valdes loceklis.
Pēc viņa sacītā, ģimenes ārstu atalgojums ir neproporcionāli zems. “Mēs sniedzam valstij pakalpojumu, bet valstij ir jāierauga arī ģimenes ārsta menedžmenta un citi papildu izdevumi, ne tikai tehniskais nodrošinājums, par ko mums piešķir naudu. Esam kā mazie uzņēmēji, kas dod darbu vienai, divām vai pat trīs ārstniecības personām. Turklāt, ja valsts pieņem papildu prasības attiecībā pret praksēm, tad vajadzētu tam arī līdzi dot finansējumu. Piemēram, ir pieņemtas jaunas telpu prasības, un, ja ārsts pieņem papildu personālu, viņiem tiek piemēroti jaunie nosacījumi, tiek pārbaudīts, vai telpas atbilst jaunajiem standartiem, vai ir lifts, slīpne… Bet – kas man to samaksās? Mēs īrējam telpas, taču īres maksas griesti nav noteikti. Ģimenes ārsts sociālekonomiski ir daudz neaizsargātāks nekā, piemēram, stacionāra ārsti vai rezidenti, kuriem gan ir daudz citu problēmu, piemēram, pārāk maz valsts apmaksātu rezidentūras vietu. Viņus valsts netieši stumj prom uz ārzemēm. Piemēram, infektoloģijā ir tikai viena valsts apmaksāta rezidentūras vieta, un, ja tajā neizdodas iekļūt, jaunajiem ārstiem faktiski pašiem sev jāapmaksā darbs un paralēli jāmācās,” norādīja Princis.
Pēc viņa sacītā, vairāk nekā 15% no ģimenes ārstiem ir vecāki par 65 gadiem, taču aiziet pensijā traucē sociālo izmaksu trūkums medmāsām, jo ārsta prakse tiek slēgta. Valsts sociālās izmaksas kompensē tikai ārstiem, kuri atrod savā vietā citu ģimenes ārstu. “Tā ir arī prioritāšu neizpratne. Galvenā prioritāte veselības aprūpē ir primārā aprūpe – ja tajā ir problēmas, tad lielāka slodze veidojas sekundārajā līmenī, kurā viss maksā daudz dārgāk. Gadā ģimenes ārstu pacienti apmeklē vairāk nekā sešus miljoni reižu, taču tikai maza daļa ir nosūtīti uz tālākiem izmeklējumiem, pie speciālistiem. Ja šī daļa sasniegtu kaut piektdaļu no šiem sešiem miljoniem, kas tiktu novirzīti pie speciālistiem, rindas un izmaksas sekundārajā aprūpē būtu nepaceļamas! Ļoti kvalitatīva primārā aprūpe ir visas veselības aprūpes sistēmas kvalitātes atslēga, tāpēc tajā vajadzētu ieguldīt vairāk, bet šobrīd tā ir novērtēta nepietiekami zemu,” uzskata arodbiedrības vadītājs.
“Ministre cenšas dzēst ugunsgrēku, bet šī taktika ir nepareiza. Ir jābūt ilgtermiņa stratēģijai, sistēmiskai pieejai. Galvenā tomēr ir vērtību problēma – vai valsts novērtē to, ko dara mediķi. Virkne Eiropas cilvēktiesību aktu un dokumentu nosaka, ka nedrīkst pasliktināt finansējumu veselības aprūpē, ja vien ekonomika nebuksē, ja nav kara situācijas. Diemžēl Latvijā nepārtraukti kaut kas tiek pasliktināts. Šobrīd tā ir valsts kompensējamo medikamentu pieejamība, kur tirgus tiek mākslīgi sašaurināts ar Viņķeles kundzes likumdošanas iniciatīvu. Rezultātā 400-500 tūkstošiem pacientu, teju ceturtajai daļai iedzīvotāju, kas lieto kompensējamos medikamentus, ar 1. aprīli var nebūt pieejami šobrīd lietotie medikamenti. Medikamenti it kā kļūs lētāki, bet kvalitatīva veselības aprūpe varētu ciest,” sacīja Princis.
Tajā pašā laikā viņš norādīja, ka LĢĀA šobrīd neprasa nedz valdības, nedz Saeimas, nedz veselības ministres demisiju un, visticamāk, arī neprasīs. “Bet es personīgi domāju, ka veselības ministrei tomēr vajadzētu pārdomāt, vai viņas darbība atbilst kvalifikācijai. Vai, viņasprāt, medikamentu tirgus sašaurināšana veicinās veselības aprūpes kvalitāti, vai ir samērīgi šādi ierobežot pacientu tiesības? Un, ja jau ministre patiesi cīnās par nozari, gribētu viņu redzēt pie piketētājiem un būt stingrai prasībās kopā ar mums. Mediķi prasa tikai pildīt likumu. Jautājums, vai ministre ir par likuma pildīšanu vai nē?” komentēja Princis.
Viņa ieskatā, valdībai un Saeimai ir jāpilda pašu pieņemti likumi. “Es gribētu redzēt ministri un Valsts prezidentu vienā frontes līnijā ar mums. Veselības aprūpes finansēšanas likuma nepildīšanas sekas būs tādas, ka nebūs pietiekami mediķu resursu, mūsu cilvēki dzīvos īsāku mūžu, saņems sliktāku terapiju. Likuma nepildīšanai ir arī morālas sekas, vēstījums, ka likumus var nepildīt,” norādīja Princis.
