Kā vienu no valsts budžeta izdevumu mazināšanas pasākumiem Evikas Siliņas valdība ir iezīmējusi izdienas pensiju sistēmas pārskatīšanu. Tas ir jautājums, kuram jau ilgstoši ir trūkusi politiskā apņemšanās un drosme, kā rezultātā arvien vairāk palielinās sistēmas atrautība no reālās situācijas.

Jau 2020. gadā Valsts kontrole ziņoja, ka valsts uzņemto saistību apmērs izdienas pensiju izmaksai nākotnē ir sasniedzis vismaz 4,5 miljardus eiro un, ka pie šādas situācijas attīstības, nepārskatot jau pastāvošās izdienas pensiju sistēmu, nākotnē tās var kļūt par teju vai nepanesamu slogu valsts budžetam.

Tomēr neraugoties uz Valsts kontroles brīdinājumiem, sistēma nav mainīta un izdienas pensiju izmaksas pieaug ģeometriskā progresijā. Sešos gados pieaugums ir par 114 % – ja 2018. gadā tie bija 54,1 miljoni eiro, tad 2024. gadā tā sasniedza jau 115,9 miljonus eiro. Turklāt, ņemot vērā atalgojuma sistēmas reformu, pie esošās izdienu pensijas sistēmas izmaksas turpinās tikai pieaugt.

Izdienas pensionāru skaits un izdevumi (2011 – 2024)

Tam ir vairāki iemesli, taču kopš spēkā esošās izdienas pensiju sistēmas ieviešanas, pensiju vecuma kritērijs nav ilgstoši pārskatīts un izdienas pensiju saņēmēju loks, laikam ejot, ir būtiski paplašinājies. Turklāt, vispārējās pensijas saņēmējiem, neraugoties uz ievērojami garāku vidējo stāžu un ievērojami īsāku prognozējamo pensijas saņemšanas periodu, nekā izdienas pensijas saņēmējiem, pensijas ir ievērojami mazākas.

Par vidējo stāžu līdz pensijas saņemšanai, prognozēto pensijas saņemšanas periodu

Statistika rāda, ka salīdzinoši ar citiem pensiju veidiem, izdienas pensijas pēdējos gados ir augušas visstraujāk. Tāpat jaunpiešķirto izdienas pensiju atvietojuma līmenis 2024. gadā ir krietni augstāks kā vecuma pensijai un vislielākā pretruna izriet no būtiskās atšķirības atvietojuma līmenī. Vispārējā pensiju sistēmā par vidēji 38 nostrādātiem gadiem tiek nodrošināts atvietojuma līmenis 42 % apmērā no vidējās iemaksu algas, un šī pensija tiek izmaksāta vidēji 18 gadus. Izdienas pensiju gadījumā par vidēji 25 nostrādātiem gadiem pensija tiek izmaksāta vidēji 28 gadus un sasniedz 94 % no vidējās iemaksu algas. Šāda disproporcija nav uzskatāma par samērīgu.

Esošā izdienas pensiju sistēma ir pretrunīga

Esošā demogrāfijas situācija valstī, kā arī darba tirgus un nozaru attīstības tendences Latvijā parāda, ka ir nepieciešami efektīvi pārkvalifikācijas mehānismi, jaunu prasmju apgūšana un jaunu mērķa grupu aktīvāka iesaiste darba tirgū. Proti, nākotnē karjeras maiņa ir viens no ekonomiskās izaugsmes un iedzīvotāju labbūtības stimuliem. Jauno cilvēku motivēšana ar sapni par iespēju doties izdienas pensijā ilgi pirms vispārējā pensijas vecuma sasniegšanas ir novecojusi metode. Esošā izdienas pensiju sistēma gluži pretēji – nav saskaņota ar vispārējo pensijas vecuma celšanu un dzīvildzes tendencēm, kā arī ekonomiski stimulē kvalificētus speciālistus pāragri atstāt dienestu, radot papildu spiedienu uz darba tirgu.

Valsts iegulda ievērojamus resursus, lai tiktu īstenoti valsts un privātā sektora pasākumi, kā rezultātā pieaugušas iespējas apgūt jaunas prasmes. Darba tirgus dinamika ir tik strauja, ka regulāri veidojas jaunas profesijas – īpaši informācijas tehnoloģiju un ražošanas jomā. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no iepriekšējās izglītības vai pieredzes, ir vienlīdzīga iespēja apgūt nepieciešamās prasmes un iemaņas un uzsākt nākamo karjeru, kas attiecīgi var garantēt arī augstāku dzīves līmeni. Valstij jāveicina mērķtiecīgs atbalsts karjeras virziena izvēlē un iespēja sasaistīt mācības ar darba tirgus vajadzībām, lai nodrošinātu tautsaimniecības izaugsmi un profesionālu pārkvalifikāciju. Tas nozīmē, ka noslēdzot vienu karjeras posmu ir pieejamas iespējas uzsākt nākamo.

Esošā izdienas pensiju sistēma ir dārga

Lai jebkura pensiju sistēma veiksmīgi varētu pastāvēt, darba periodam ir jābūt vismaz pusotru līdz divas reizes garākam nekā prognozētajam pensijas saņemšanas periodam. Pretējā gadījumā nodokļu slogs to uzturēšanai kļūst nesamērīgs. Vispārējā vecuma pensijas sistēmas reformas ietvaros pensionēšanās vecums sievietēm ir paaugstināts no 55 līdz 65 gadiem, vīriešiem no 60 līdz 65 gadiem. Savukārt izdienas pensiju sistēmā tas ir saglabājies nemainīgs 38 – 55 gadi. Ar vecuma pensiju sistēmas reformu ir panākts, ka šobrīd vidējais stāžs ir vairāk nekā 38 gadi, bet vidējais prognozētais pensijas saņemšanas periods ir nepilni 18 gadi, kas nodrošina optimālu līdzsvaru. Savukārt izdienas pensiju sistēmas ietvaros vidējais stāžs ir tikai 25 gadi, bet vidējais prognozētais pensijas saņemšanas periods ir 28 gadi. Tas nozīmē, ka katram darba (dienesta) gadam pretī ir vairāk nekā viens gads pensijā. Tas nav ilgtspējīgs modelis.

Esošā sistēma arī ierobežo valsts iespējas noteikt augstāku atalgojumu darba periodā. Tā savulaik tika veidota pēc principa: neliels atalgojums darba periodā ar tādu kā bonusu, ka nākotnē būs iespēja doties izdienas pensijā un paralēli veikt algotu darbu citā nozarē. Šāds modelis samazina šo personu iespējas uzturēt savas ģimenes tieši tajā laikā, kad tas ir aktuāli. Ņemot vērā, ka spēja uzturēt sevi un ģimeni šobrīd, jau darba gaitu uzsākšanas periodā, ir daudz svarīgāka, pēdējos gados šajās nozarēs ir veikta būtiska atalgojuma reforma, virzoties uz konkurētspējīgu atalgojumu darba laikā, savukārt, tas, ka nozaru ministrijām jārezervē arvien lielākas summas izdienas pensijām, būtiski mazina iespējas palielināt atalgojumu. Turklāt, atalgojuma reforma neizbēgami prasa mainīt arī pensijas atvasināšanas modeli, tuvinot to vispārējās vecuma pensijas atvasināšanas modelim.

Esošā izdienas pensiju sistēma ir novecojusi

Reforma ir nepieciešama ne tikai demogrāfisko un ekonomisko apsvērumu dēļ, bet arī tāpēc, ka pašreizējā sistēma balstās uz neatbilstošiem kritērijiem – izdienas pensijas nav saistītas ar objektīvu vispārējo darbspēju zudumu, bet ar ierobežojumiem strādāt konkrētā amatā. Tas, ka persona nevar strādāt konkrētā amatā, nenozīmē personas vispārējo darbspēju zudumu. Piemēram, personām ar trešās grupas invaliditāti ar vispārējo darbspēju zudumu no 25 % līdz 59 %, ir jāiesaistās darba tirgū, turklāt, ņemot vērā Sociālās apdrošināšanas likuma normās noteikto, uz pilnu slodzi.2 Šī sistēma ir attiecīgi radījusi būtisku disproporciju – vidējā invaliditātes pensija, kas piešķirta personām ar reālu darbspēju ierobežojumu, ir gandrīz trīs reizes mazāka nekā vidējā izdienas pensija, kuru saņem personas bez vispārēja darbspēju zuduma. Šāda situācija nav samērīga.

Vēl viens būtisks aspekts ir tas, ka esošā izdienas pensiju sistēma ar ekonomiskām svirām izspiež no dienesta daudzus augsti kvalificētus un pieredzējušus speciālistus, jo viņiem ir nesalīdzināmi izdevīgāk pamest dienestu, un kombinēt izdienas pensiju ar nodarbinātību citur.

Attīstīsies, kas mainīsies

Arguments, ka jebkuras izmaiņas var attiecināt tikai uz personām, kuras stājas dienestā (darbā) pēc normatīvo aktu grozījumiem, nonāk būtiskā pretrunā ar valsts līdzšinējo rīcību attiecībā uz vispārējās pensijas sistēmu. Piemēram, absolūts vairākums no personām, kuras pensionējas šogad, darba gaitas uzsāka laikā, kad tiesības uz vecuma pensiju bija noteiktas 50 gados (darbs kaitīgos apstākļos), 55 gados (vispārējais pensijas vecums sievietēm) un 60 gados (vispārējais pensijas vecums vīriešiem). Šobrīd visām šīm grupām ir noteikts vienots vispārējais pensionēšanās vecums 65 gadi.

Tiesību normu izdevējam ir pienākums sekot līdzi aktuālajai situācijai kādā konkrētā jomā un vajadzības gadījumā, izvērtējot valsts un sabiedrības intereses un vajadzības, grozīt iepriekš pieņemtās tiesību normas. Tāpat arī pašām personām ir jārēķinās ar to, ka tiesiskā situācija un to nosacījumi var mainīties, piemēram, gadījumā, ja mainās valsts ekonomiskā situācija un vajadzības.

LDDK priekšlikumi

Pārskatot profesiju loku, kurām tiek piemērota izdienas pensiju piešķiršanas kārtība, un sakārtojot pašu sistēmu, iespējams panākt taisnīgāku pieeju un nodrošināt sabiedrībai reālus ieguvumus – atbalstu profesionālai pārkvalifikācijai, lielākas iespējas saņemt konkurētspējīgu atalgojumu nodarbinātības periodā un motivējošu karjeras attīstību, nevis priekšlaicīgas pensionēšanās perspektīvu.

Nākotnē izdienas pensiju sistēma ir jāaizstāj ar darba devēju iemaksām trešā līmeņa pensiju fondā un papildelementu – atbalsta sistēmu profesijas maiņai. Kā risinājums varētu būt, ka dienesta periodā darba devējs papildus obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksām veic arī iemaksas trešā līmeņa pensiju fondā. No tā gadījumā, ja persona medicīnisku vai citu iemeslu dēļ zaudē tiesības turpināt darbu savā iepriekšējā amatā, pēc personas izvēles daļa finansējuma varētu tikt novirzīta apmācībām citai profesijai, absolūti lielāko daļu atstājot reālajam vecumdienu posmam (periods pēc vispārējā pensionēšanās vecuma sasniegšanas). Valsts dienestu atstājošajiem tā var būt arī valsts dotēta pārkvalificēšanās.

Izņēmums varētu būt personas līdz 5 gadiem pirms vispārējā pensionēšanās vecuma. Šajā situācijā, iespējams, profesijas maiņas periods un pārkvalificēšanas izmaksas var nebūt samērīgas ar atlikušo periodu līdz vispārējā pensionēšanās vecuma sasniegšanai, tāpēc var tikt paredzēta priekšlaicīga pensionēšanās atbilstīgi Pensiju likumā noteiktajiem nosacījumiem3. Vienlaikus šajā laikā personai ir jāparedz tiesības saņemt 3. līmeņa atbalstu.

Lai izmaiņas izdienas pensiju sistēmā būtu sociāli atbildīgas, LDDK iesaka nodrošināt pārejas periodu ar samērīgu kompensācijas mehānismu. Tiem darbiniekiem, kuri dienestu uzsākuši, rēķinoties ar izdienas pensiju, būtu jāpiemēro nosacīto uzkrājumu uzskaite par jau nostrādāto laiku. Valsts varētu veikt atbilstošas iemaksas brīvprātīgajā pensiju uzkrājumu sistēmā (3. pensiju līmenī), pakāpeniski, piemēram, 10 gadu laikā, lai mazinātu fiskālo slogu un vienlaikus veicinātu sociālo taisnīgumu.

Kaspars Gorkšs, LDDK ģenerāldirektors