Ekonomikas ministrijas vadībā izstrādātais Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns 2013.–2016. gadam darbojas jau pailgi. Droši vien, ka šāds plāns ir pareizs, cilvēki, kas to rakstīja, ir savu darbu paveikuši godam. Taču tomēr nepamet sajūta, ka, lai cik pūļu un naudas netiktu iztērēts, pats pasākums ar reemigrāciju ir bezjēdzīgs – tas ir kā bēguma laikā nest jūru atpakaļ ar plastmasas spainīti.
Droši vien, ka Lielbritānijā, Īrijā, Norvēģijā vai Nīderlandē netrūkst latvju, kas garajos ziemas vakaros sēž pie kamīna un sapņo par atgriešanos dzimtajā smilšainajā krastā vai zilo ezeru zemē.
Taču tad saldsērās noskaņas pāriet un sašķīst gabaliņos kā zemē kritusi viskija glāze. Braukt uz Latviju? Ko tur darīt? Galvenais iemesls, kāpēc 300 tūkstoši latviešu ir devušies svešumā, ir atalgojums par darbu. Latvijā netrūkst vakanču – sludinājumu portālos kaut kādu prastu darbu var atrast ar pāris peles klikšķiem. Taču alga par nekvalificētiem darbiem ir niecīga – 300–400 eiro. Savulaik bijusī prezidente Vaira VīķeFreiberga brīnījās, kāpēc cilvēki bēg uz Angliju, lai strādātu par minimālo algu. Laikam jau gan tāpēc, ka ar turienes minimālo algu var dzīvot, bet ar Latvijas algu nevar izdzīvot.
Vakareiropā nekvalificētam darbaspēkam par darbu maksā četras reizes vairāk, vēl lielāka atšķirība ienākumos ir kvalificētiem strādniekiem, ārstiem, medicīnas māsām, zinātniekiem. Tā nabadzība, ko Latvijā cieš viņu kolēģi, nu nekādi nestimulē atgriešanos.
Latvijā ir ļoti nesakārtota, neuzticama sociālās aizsardzības sistēma. Cilvēkam, kas maksā nodokļus, nav garantijas, ka pēc laika, kad pienāks pensijas vecums, viņam vispār būs kāda pensija. Valdošie politiķi bez kāda kauna ir vairākkārt ciniski uzmetuši tagadējos pensionārus, tāpēc gara acīm var iztēloties, ka šādi uzmetieni var būt arī nākamībā. Tāda perspektīva, kā patriotisku jūtu uzplūdā braukt uz Latviju un tad mūža vakaru pavadīt, līkņājot pie atkritumu urnām, diez cik vilinoša vis nav.
Ir jau arī daži latvji, kas ir nopelnījuši lielu naudu vai jau devušies svešumā ar prāvu naudas kuli padusē. Uz viņiem visvairāk cer reemigrācijas programma – ka viņi nu tik brauks mājās, investēs, radīs darba vietas. Taču arī šiem ļaudīm nav īstas jūsmas – Latvijā ir neprognozējama nodokļu sistēma, atbaidoša birokrātisku papīru ķēpa, gadījumā, ja rodas kādi saimnieciski strīdi, tad jātiesājas gadu gadiem, un vēl nevar zināt, kā lieta beigsies. Latvijā advokāts var fantastiski un izcili padarīt savu darbu, taču tik un tā tiesa ir spējīga paziņot pilnīgi absurdu spriedumu. Latvijā ir grūti konkurēt, ja nedara tāpat kā sāncenši – ja neblēdās ar nodokļiem, nemaksā algas aploksnēs un nepiķo ierēdņiem un amatpersonām. Negribas ar to visu vairs saskarties, tāpēc naudīgie labāk nopērk naftas urbumu Teksasā vai apelsīnu sulas fabriku Floridā.
Vēl dzimtenē ļaudis sagaida visādi parādi, par kuru izcelšanos nav zināms vai ir aizmirsts un kas gadu gaitā no dažiem desmitiem latu uzauguši līdz tūkstošiem eiro. Pastāv divu veidu latvieši – vieni uz ārzemēm ir devušies tāpēc, ka ir bankrotējuši, bet joprojām godīgi atmaksā skandināvu bankām kredītus kā pateicību par to, ka tās viņus novedušas līdz bankrotam. Citi spļauj virsū visam, neko nestrādā, iekārtojas svešos dzīvokļos kā skvoteri, bezkaunīgi izmanto angļu sociālos labumus. Bet nu labumi drīz beigsies, Anglija būs aizslēgta un atslēga nolauzta, jo angļiem ir apnicis uzturēt citzemju parazītus. Šo otro kategoriju labāk nemaz nevajag atpakaļ uz Latviju, savukārt godīgie un naivie nevar nekur tikt, jo viņiem jāturpina strādāt. Varētu jau braukt uz Latviju, bet tad tur ir milzu problēmas ar bērniem – svešvalsts izglītības programma nesakrīt ar to vielu, ko apgūst skolā Latvijā. Skolēnam jāzaudē vismaz gads, lai piemērotos un iekļautos.
Ir vēl viena būtiska atšķirība, ko pamana vai ikviens, kas pabijis kādu laiku Rietumos. Tā ir baismīgi agresīvā vide šeit it visur – interneta anonīmo komentētāju rējienos, intrigu čūskojumos – bosingos un mobingos, kas darba kolektīvos pastāv gandrīz vai katrā iestādē, uzņēmumā un vai katrā profesijā. Kopējais Latvijas «trends» ir neļaut kādam citam pacelt galvu virs kopējās pelēcības, nograuzt, apsmiet, noēst, izēst, diskreditēt – vienalga, vai tas darba kolēģis, konkurents, valstsvīrs vai ģeniāls mūziķis. Šāda vide nepievelk, un arī tādēļ nebūs viegli ar to reemigrāciju.
Māris Krautmanis, “Neatkarīgās Rīta Avīzes” žurnālists
