Jautājums, vai Latvijai būtu jāuzņem bēgļi, pēc savas būtības nav aktuāls – kopš 1951.gada Ženēvas konvencijas ratificēšanas un Dublinas vienošanās starp ES valstīm, Latvijas valsts ir pildījusi savus kā šo nolīgumu dalībvalsts skaidri definētos pienākumus, pēc konkrētiem kritērijiem izvērtēt patvēruma meklētāju atbilstību bēgļa statusam un, pēc atbilstības izvērtēšanas, arī pie sevis uzņemt šos bēgļus un nodrošināt viņiem pienākošās sociālās palīdzības un dzīves apstākļus.
Bet Latvijai nebūtu jāuzņem migranti piespiedu kārtā – šāds solis ir pretrunā ne vien ar ES savstarpējiem līgumiem, kuros skaidri atrunāts, ka imigrācija ir dalībvalstu nacionālajā kompetencē, bet arī rada bīstamu precedentu nākotnei. Turklāt migrantu uzņemšana Latvijā – valstī bez pieredzes vai infrastruktūras masveida patvēruma meklētāju pieteikumu izvērtēšanai, vai pat izstrādātas imigrācijas politikas bēgļu jautājumā – rada arī potenciālus drošības riskus kā Latvijā, tā Eiropā.
Kāpēc migranti, nevis bēgļi? Tā ir ne vien korektā termina izmantošana, bet arī apzināta izvēle neizmantot manipulatīvu retoriku – bēgļa statuss tiek iegūts, kad izvērtēta patvēruma meklētāja atbilstība konkrēti izvirzītiem kritērijiem. Lai iegūtu patvēruma meklētāja statusu, tas ir oficiāli jāpieprasa. Emocionāli lādētu un neatbilstošu terminu lietošana ir polarizējoša, tā izskauž racionālas un izsvērtas diskusijas iespējamību par migrantu pieplūdumu Eiropā un šīs situācijas risināšanu.
ES pieeju imigrācijas jautājumiem jau gadiem raksturo neproduktivitāte. No vienas puses, ES ir mēģinājusi postulēt, ka ir pret nelegālo imigrāciju. No otras puses, ES vājā un ļaunprātīgai izmantošanai viegli pakļaujamā imigrācijas politika jau iekarojusi starptautisku “atzinību” un ievērību. Tā, šodien jau tūkstošiem cilvēku izvēlas riskēt ar savām dzīvībām, lai nonāktu Eiropā, kas viņiem paver cerību uz nodarbinātību un/vai labklājību un nevis uz patieso patvēruma meklēšanas mērķi – izbēgt no terorisma, vajāšanas vai pat neizbēgamiem dzīvības apdraudējumiem kara apstākļos. Eiropas Savienības “nebrauciet šurp, bet ja atbraucat, palieciet” pieeja ir gan nehumāna, gan nolemta pilnīgai neveiksmei.
Latvija Eiropas humānās krīzes rezultātā “solidaritātes vārdā” apņēmusies uzņemt 250 bēgļus. Ko tas nozīmē? Ņemot vērā 2014. gada vidējo statistiku Eiropas Savienībā, no visiem patvēruma meklētājiem bēgļa statusam kvalificējās mazāk kā puse jeb 45%, mūsu dienestiem jau tagad jārēķinās ar līdz pat ap 2500 patveruma meklētāju pieteikumu izvērtēšanu, līdz nonāksim līdz vajadzīgajam skaitam – 250.
Termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanas procesi pierādīja, ka mēs neesam gatavi liela apjoma izvērtēšanas darbam; mums nav ne vajadzīgās kapacitātes, ne cilvēkresursu, un, kas svarīgi, nav arī kvalifikācijas vai nepieciešamās pieredzes patvēruma meklētāju masveidīgā pārbaudē. Mums nav pieredzes darbā ar Tuvo austrumu un Āfrikas imigrantu pārbaudēm; mūsu migrācijas un drošības dienesti kā Drošības policija un SAB paši skaidri apzinās, ka nav pietiekami sagatavoti, lai spētu profesionāli profilēt indivīdus. Īpašas bažas rada bez dokumentiem ieradušos identifikācija un izvērtēšana. Fiksēta arī viltotu dokumentu izmantošana, lai palielinātu savas iespējas iegūt patvērumu – piemēram, migranti ar ekonomiskām interesēm, lai iegūtu iespēju palikt Eiropā, izliekas par Sīrijas patvēruma meklētājiem, izmantojot pat tādas metodes kā identitātes zādzība.
Daļa šo “patvēruma meklētāju” nemaz nav patvēruma meklētāji, bet gan nelegālie imigranti, kuri šeit ieradušies, lai pastaigātu pa Eiropas “ar zeltu bruģētajām” ielām – tā teikt, labākas dzīves meklējumos. 2.7 miljoni Ēģiptes migrantu – jaunu vīriešu – pamatojums migrācijai ir augstais bezdarba līmenis Ēģiptē, kas, ironiski, ir tāds pats, kā vidējais bezdarba līmenis Eiropā. Tas ir fakts, ko atzīst arī starptautiskās institūcijas un ik gadu pierāda statistikas dati, mazāk nekā pusei iegūstot bēgļa statusu. Eiropā pēdējos mēnešos ieradušies aptuveni 600 000 patvēruma meklētāju, bet, kā atzīst daudzas Eiropas Savienības dalīvalstis, vēl lielāks skaits nelegālo imigrantu šobrīd jau atrodas Eiropā, kuri nav reģistrēti nedz kā patvēruma meklētāji, nedz kā citādi, bet dzīvo un uzturas ES nelegāli, pievienojoties jau esošajām savas etniskās grupas vai diasporas kopienām.
80% migrantu Eiropā nokļūst, izmantojot organizētās noziedzības grupējumu pakalpojumus. Tālāk šie migranti iekļūst Eiropā un bieži vien bez rūpīgas identifikācijas procedūras “izsijājas” pa Eiropu. Ir fiksēti ISIS plāni iefiltrēt savus kaujiniekus Eiropā, izmantojot migrācijas ceļus no Lībijas un citām Ziemeļāfrikas valstīm. Arī Ēģiptes vēstnieks Lielbritānijā ir brīdinājis Eiropu gatavoties laivām, kas pildītas ar teroristiem, ja steidzami netiks sakārtota situācija Ziemeļāfrikā.
Kā jau minēju iepriekš par mūsu migrācijas un drošības dienestu kapacitāti un pieredzi – vai mēs kā valsts esam gatavi uzņemties atbildību par to, ka potenciāli kļūstam par terorisma tranzītvalsti.
Tie nav vien terorisma un kapacitātes draudi, bet arī kultūratšķirības un pamatnācijas “izšķīdināšana”, kas ar šo bīstamo precedentu ir jāapsver Latvijas valstij. Latvijas pamatnācija šobrīd ir 62%, kas ir zemākais rādītājs Eiropā, un jau rada draudus latviešu kā nācijas turpinātai eksistencei un ataudzei. Ja arī Latvijai 250 bēgļu uzņemšana neradīs eksistenciālus draudus, precedents, kas tiek radīts, veidos reālus draudus nacionālas valsts ilgtermiņa pastāvēšanai. Pārējās Eiropas valstis, kas masveidā uzņem bēgļus, ir ar citu entisko sastāvu – lai gan skaitkliski migrantu, iespējams, ir daudz, tās sevi joprojām var saukt par gana homogēnām valstīm ar vismaz 80-90% iedzīvotāju veidojoties no etniskās pamatnācijas.
Latvijas vēsturiskā pieredze, kad PSRS okupācijas gados uz Latviju piespiedu kārtā tika “nosūtīts” darbaspēks un militārpersonas, var kalpot par brīdinājumu pārējai Eiropai par to, pie kā noved nepārdomāta imigrācijas politika. Jau šobrīd Eiropā vietējās imigrantu kopienas nostabilizē savas vērtības un pat likumus vietējā mērogā, kas bieži vien ir fundamentāli atšķirīgas no Eiropas humānisma, demokrātijas un cilvēktiesību ideāliem – fiksēti gadījumi, kad pilsētu rajonos Lielbritānijā un Vācijā ieviests “lokālais” šariata likums. Vai tas sader ar Eiropas vērtībām? Vai neveidojas sašķelta Eiropa?
Ko darīt Latvijai, Eiropai?
Mums ir jāapzinās, ka šī nav tikai Latvijas vai pat tikai Eiropas problēma. Tā ir globāla problēma, kurai nepieciešams visaptverošs risinājums. Vismaz daļēju atbildību par migrantu pieplūdumu Eiropā jāuzņemas turīgajām Persijas līča valstīm, kas bloķējušas migrācijas ceļus un nav uzņēmušas nevienu bēgli no kara skartajām zonām; daļu atbildības jānes arī transnacionālajām organizācijām – Āfrikas Savienībai, Arābu līgai, Arābu Magriba savienībai, Eiropas kaimiņvalstīm, ANO, kā arī NATO. Eiropas Savienībai jāatstāk sadarbība robežu stiprināšanā, jāatjauno līgumi ar Āfrikas robežvalstīm, īpašu akcentu liekot uz migrācijas jomu.
Nepieciešams racionāli pārvirzīt bēgļu plūsmas uz tuvējām valstīm, ar starptautisko organizāciju atbalstu izveidot ANO un ES vadītus, kvalitatīvus un organizētus bēgļu centrus. Oksfordas ekonomikas profesors Pols Koljērs izvirzījis tieši šo ideju – pastāvīgu bēgļu nometņu veidošanu krīzes epicentru tuvumā, vienlaikus nodrošinot ar darbu tajos esošos migrantus.
Jāidentificē vietas, kur migranti varētu dzīvo un strādāt, saglabājot savu pilsonību un identitāti un ar iespēju iegūt viesvalsts identitāti. ANO jāidentificē šīs zonas, kurās veidot un labiekārtot praktiski jaunas apdzīvotas vieta, un starptautiskajai sabiedrībai jāiesaistās. Šādi mēs sniegtu atbalstu šīs humānās krīzes cēloņu risināšanai, izmantojot visus mūsu rīcībā esošos instrumentus, gan novērstu bezjēdzīgās nāves Vidusjūrā, gan atņemtu “biznesu” cilvēku kontrabandistiem.
Veids, kādā Eiropa izvēlējusies risināt migrācijas krīzi, Latvijas situācijai un kapacitātei nav pieņemami. Mūsu nacionālā pozīcija bija pret bēgļu piespiedu uzņemšanu, un brīvprātīga-piespiedu kārtā uzņemšana, kurā skaits aprēķināts pēc tās pašas kvotu sistēmas formulas, īpaši no tās neatšķiras. Eiropas apšaubāmā imigrācijas politika un Latvijas neeksistējošā imigrācijas politika bēgļu jautājumos rada nopietnas bažas par spēju kvalitatīvi iesaistīties starptautisku krīžu risināšanā, kas būtu balstīta uz visaptverošu drošību un stabilitāti.
Rihards Kols, 12. Saeimas deputāts un Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks
