Kāpēc tik ļoti tendenciozi tiek virzīts obligātās veselības apdrošināšanas projekts? Kam tas varētu būt izdevīgi?

Man arvien vairāk izbrīna tas, cik tendenciozi atkal Latvijā tiek virzīti likumdošanas akti, pilnīgi neņemot vērā starptautisko pieredzi un situāciju mūsu valstī.

Latvijai pāri iet otrais obligātās veselības apdrošināšanas absurda vilnis. Pirmoreiz tas notika 2002.gadā, kad tika izveidota Veselības ministrija un bija ieplānots valsts līdzekļus virzīt caur privātajām apdrošināšanas kompānijā, lai “ nauda sekotu pacientam” (tajā laikā tie bija 147 lati gadā)…. Toreiz šīs idejas viens no virzītājiem bija privāto apdrošināšanas kompāniju lobijs ar mērķi izveidot OCTA sistēmu veselības aprūpē, kas pēc savas būtības ir pilnīgā pretrunā ar ideju par veselības aprūpes sistēmu veidošanu un medicīnas pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem.

Tad bija skaidrs, kāpēc radusies šāda ideja. Privātās apdrošināšanas pārstāvji neslēpās, viņa atklāti cīnījās par savām finansiālajām interesēm, bet tomēr atteicās no šīs idejas, saprotot, kādas problēmas tā var radīt Latvijas iedzīvotājiem.

Pēdējos gados atkal šī ideja mērķtiecīgi tiek virzīta un uzspiesta Latvijas iedzīvotājiem, kuriem jau tāpat ir pietiekams nodokļu slogs. Mani izbrīna tas, ka Finanšu ministrija, kurai būtu jādomā par nodokļu politiku, skeptiski skatās uz šo ieceri, bet Veselības ministrija, kurai būtu jāinteresējas par to, kā par esošo naudu uzlabot veselības aprūpi to vien dara, ka izstrādā obligātās veselības apdrošināšanas koncepciju.

Lai iedziļinātos iemeslos, kāpēc Veselības minsitrija tik ļoti virza šo koncepciju, uzsāku meklēt pamatdokumentus. Pirmais dokuments, ko izdevās atrast bija Veselības obligātās apdrošināšanas koncepcijas projekts, kas tapis 2012.gadā.

Šajā projektā Latvija ir salīdzināta ar Austriju, kurai ir ļoti atšķirīga ekonomiskā situācija un tradīcijas veselības aprūpes finansēšanā . Šajā dokumentā arī ļoti tendenciozi ir novērtēta esošā finansēšanas sistēma Latvijā. Ir tikai divas priekšrocības un desmit trūkumi.

Desmit nosauktie trūkumi un reālā saistība ar finansēšanas sistēmu:

1.Pašreizējā veselības aprūpes sistēmā nepastāv nodokļu nomaksas sasaiste ar valsts nodrošināto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu. Pamatbudžeta noteikšanas principi nav sasaistīti ar faktisko vajadzību pēc veselības aprūpes pakalpojumiem.

( Šo jautājumu neatrisina 20 LVL mēnesī vai 240 LVL gadā iekasēšana no iedzīvotājiem, pie tam vislielākajam riskam tiks pakļauti trūcīgākie iedzīvotāji)

2.Pašlaik valsts budžeta plānošanā nav iedibināta prakse sasaistīt pamatbudžeta nodokļus ar to izlietošanas mērķi ( Šo jautājumu neatrisina veselības obligātā apdrošināšana. 2003.gadā atteikties no budžeta sadrumstalošanas ieteic starptautiskie eksperti, kas palīdzēja Latvijas likmdošana sagatavot, lai iestātos Eiropas Savienībā).

3.Apdrošināšana tiek veikta par tāda paša veida pakalpojumiem vai līdzīgiem pakalpojumiem kā valsts apmaksātie valsts veselības aprūpes pakalpojumi. Par iemeslu šādai situācijai ir valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozā esošo pakalpojumu saņemšanas ierobežotība nepietiekamo kvotu dēļ. Rezultātā ir sarežģīti kontrolēt, vai par pakalpojumu sniegšanu veselības aprūpes iestādes nesaņem divkāršu samaksu gan no veselības aprūpes budžeta, gan privātajiem apdrošinātājiem.

(Tās nav valsts, bet privāto apdrošināšanās kompāniju problēmas. Turklāt apdrošināšanas kompānijas jau stingri kontrolē to, lai maksa netiktu paņemta dubulti Jāpiebilst, ka eselības obligātās apdrošināšanas ieviešana īpaši nepalielinās līdzekļus, rindas būs).

4.Zemā veselības aprūpes finansējuma dēļ veidojas rindas veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai,kaut arī kapacitāte veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai ir pietiekama.

5.Latvijā šobrīd veselības aprūpes piešķirtais finansējums

ir ļoti zems -veselības aprūpes valsts daļas budžets Latvijā % pret IKP 2007. gadā bija 3,51%, 2010-4,01%. Citās ES valstīs (4,6%-7%), tomēr jāņem vērā, ka ir salīdzinoši augsts privāto maksājumu īpatsvars; ( Tā ir politiķu un valdības prioritāšu sadala nevis, to nerisina veselības obligātā apdrošināšana, jo nauda , kurtu plāno papildus saņemt, nav liela).

6.Pašlaik Ārstniecības likums pieļauj situāciju, ka ārvalstīs strādājošie un ārvalstīs nodokļus maksājošie Latvijas iedzīvotāji saņem vietējos veselības aprūpes pakalpojumus bez nodokļu maksāšanas Latvijā; šīiespēja bieži tiek izmantota Latvijā esošo zemāku izmaksu un īsāku rindu dēļ, salīdzinājumā ar lielu daļu citām ES valstīm. ( Tas ir pretrunā ar 4. punktu, kurā teikts , ka ir garas rindas. Kā gan ārzemēs strādājošie ierodoties Latvijā uz īsu periodu var izstāvēt šīs rindas? Turklāt ļoti daudzi saņem veselības aprūpi savās rezidences valstīs.)

7.Ārstniecības likuma 17. pantā noteikto personu lokā neietilpst tie ārzemnieki, kas veic nodokļu iemaksas, bet kuriem nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. ( To var sakārtot bez jaunas likumdošanas ieviešanas un tam nav sakara ar pastāvošo finansēšanas sistēmu).

8.Nevienmēr starp NVD un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem līgumā noteiktais veselības aprūpes pakalpojumu apjoms faktiski tiek sniegts. (Veselības obligātā apdrošināšana nerisina šo jautājumu. Tam ir citi kontroles mehānismi)

9.Veselības aprūpes pakalpojumu tarifi neatspoguļo faktiskās pakalpojuma izmaksas. To noteikšanā netiek ņemti vērā tādi faktori kā inflācijas, PVN pieaugums;

10.Salīdzinoši augsts ēnu ekonomikas īpatsvars. ( Ēnu ekonomiku nerada veselības aprūpes finansēšanas sistēma, tā arī noteikti nerisina šo jautājumu).

Ja likumprojekts stāsies spēkā, mums jābūt gataviem sekojošām problēmām:

1. Vēl vairāk palielināsies nevienlīdzība Latvijas sabiedrībā. Ir paredzēts vienāds maksājums par veselības obligāto apdrošināšanu, neņemot vērā cilvēka ienākumus, kas ir pretrunā ar solidaritātes principu. Cilvēkam , kurš mēģina kaut kā nopelnīt dažus simtus eiro būs jāmaksā tikpat daudz , cik personām, kuru ienākumus veido dividendes un procenti no apgrozāmā kapitāla.

2. Trūcīgākie iedzīvotāji nevarēs atļauties iet pie ārsta , tiks ielaistas nopietnas slimības. Palīdzība tiks sniegta tikai kritiskos stāvokļos, kas valstij izmaksās daudz dārgāk.

3. Pasliktināsies kopumā Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis dēļ tā, ka daļa iedzīvotāju nevarēs atļauties laicīgi vērsties pēc medicīniskās palīdzības.

4. Tiks sadrumstalota veselības aprūpes sistēma. Veselības profilkasei un saslimšanu skrīningam zūdīs nozīme.

5. Šāda veselības aprūpes sistēma veicinās vēl lielāku sabiedrības noslāņošanos.

6. Piedāvātā veselības obligātā apdrošināšana arī ļoti apgrūtinās ikdienas mediķu darbu. Pirms palīdzības sniegšanas būs jānoskaidro, vai persona ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs vai nē. Tas īpaši sarežģīs darbu primārajā veselības aprūpē.

Veidojot veselības aprūpes sistēmas svarīgākais ir solidaritātes princips – veselais samaksā par slimo, bagātais par veselo. Mēs visi esam ieinteresēti, lai Latvijas sabiedrība būtu vesela, jo vesselba ir gan sociāla , gan ekonomiska vērtība. Ja mēs gribam patiesi palielināt finansējumu veselības aprūpei, kāpēc mēs nevaram izvērtēt citu valstu, kurās arī cīnās ar ēnu ekonomiku, pieredzi. Piemēram, Brazīlija ieviesa nodokli no finansu operācijām – 0.02% no katras finansu operācijas valstī tiek novirzīts veselības aprūpes un izglītības finansēšanai. Šis nodoklis ir progresīvs un daudz taisnīgāks nekā tas, ko ieplānojusi Veselības ministrija.

Lai novērstu vēl lielākas problēmas Latvijas iedzīvotājiem meklējot palīdzību veselības problēmu gadījumā būtu nepieciešams:

1. Uzaicināt neatkarīgus starptautiskos ekspertus izvērtēt Veselības ministrijas izstrādāto koncepciju.

2. Lūgt novērtēt esošo dokumentu Eiropas institūcijās.

3. Veikt nopietnu sabiedrisko apspriešanu Latvijā pirms likumdošanas projekts tiek tālāk virzīts Saeimā.

Dr.Ilze Aizsilniece, Ģimenes ārste