Ceļu nozarei solīti divi treknie gadi

Šā gada ceļu būves sezona sākas ar finansējuma pieaugumu un bažām par ceļu un to būvētāju likteni pavisam pārskatāmā nākotnē.

Šonedēļ ar satiksmes ministra Anrija Matīsa uzrunu ceļu būves uzņēmumu vadītājiem tika dots starts kārtējai ceļu darbu sezonai Latvijā. Pasākuma dalībniekiem vajadzēja būt ļoti priecīgiem, jo nozarei apsolīts naudas pieplūdums, salīdzinot ar pērno gadu. Finansējuma pieaugumam būtu jāturpinās arī nākamgad, salīdzinot ar šo gadu. Reālais noskaņojums tomēr bija piesardzīgi bažīgs. «Latvijas ekonomikas izaugsme ir piebremzējusies. Nākamā gada budžetam tiks pieteiktas visādas vajadzības, tāpēc budžeta sastādīšana nebūs viegla,» brīdināja A. Matīss.

Kāpumi un kritumi ceļu darbu finansējumā ir Latvijā parasta lieta, kam nozares uzņēmumi pielāgojušies. Ceļu lietotāji, savukārt, ir pielāgojušies aizvien sliktākiem ceļiem valstī kopumā. Tas neizslēdz kapitāli remontētu un dažkārt pat no jauna būvētu ceļu posmiņu parādīšanos. Diez vai Latvijā būtu atrodams kaut viens autobraucējs, kas gada laikā un piedevām vēl gadu no gada izbrauktu visus valstī iezīmētos ceļus septiņdesmit tūkstošu kilometru garumā. Ceļu kopaina parādās nevis ceļu lietotāju pieredzē, bet statistikas datos, kas dažkārt atgādina tādu rādītāju kā kādas slimnīca pacientu vidējā temperatūra. Piemēram, ceļu darbu valsts pasūtījumu sadalīšanai izveidotā uzņēmuma Latvijas valsts ceļi valdes priekšsēdētājs Jānis Lange atgādināja par asfaltēto ceļu būves ekspansiju pagājušā gadsimta 60. – 70. gados. Tur, lūk, meklējami sākumpunkti, no kuriem skaitīt, kad katrā ceļa posmā beigsies to normatīvais kalpošanas laiks, kas noteikts 20 gadi asfalta segumam un 50 gadi tiltiem. Uz Latvijas ceļiem uzklātā asfalta 22 gadu vidējais vecums nenozīmē, ka viss asfalts jau ir sabrucis. Simtiem kilometru ceļu Latvijā sedz ar pagājušo gadu datēts asfalts, bet citur pirms 30 – 60 gadiem klāts un kopš tā laika neatjaunots asfalts ir pazudis varbūt kopā ar visu ceļu un objektiem, kuru dēļ šo ceļu kādreiz izmantoja. Vēl jo lielāks ir to ceļu posmu kopgarums, par kuriem pat nevar pateikt, vai ceļš vēl pastāv vai nepastāv. Tā izbraucamība ir atkarīga no laika apstākļiem, no transporta līdzekļu jaudas, no braucēju mākas un vēlēšanās nokļūt līdz savam mērķim. Parastas braukšanas aizvietošana ar piedzīvojumu meklēšanu uz ceļiem Latvijas auto braucējiem izmaksājot, pēc J. Langes teiktā, 884 miljonus eiro gadā par automašīnu labošanu, papildu degvielas patēriņu un arī laika patēriņu, raksta NRA.lv

Pasākuma dalībnieki bez entuziasma uzņēma ekonomista Pētera Strautiņa piedāvājumu ceļu būves nozares uzņēmumiem prasīt, lai valsts palielina nodokļu slogu. Tāda prasība tikai pirmajā brīdī šķiet vilinoša nozarei, kuras pastāvēšanas pamats ir valsts pasūtījumi. Protams, pasūtījumi varētu kļūt lielāki, ja valstij būtu vairāk naudas, taču uzņēmējus interesē arī šīs naudas vērtība. Tās pazudināšanai der ne tikai devalvācija un inflācija, bet arī nodokļu celšana. Uzņēmēji var palikt zaudētājos, kad Valsts ieņēmumu dienests daudz žiglāk iekasēs no viņiem lielākas naudas summas atbilstoši valsts pasūtījumu palielinājumam, nekā viņi reāli saņems līgumos ar valsti noteikto naudu. Tieši tāpat ar zaudējumiem var beigties nepieciešamība celt darbiniekiem algas, lai kompensētu cilvēku iztikas minimuma pieaugumu neatkarīgi no tā, vai nodokļi tiks celti par cilvēku ienākumiem vai par izdevumiem pārtikai, mājokļa uzturēšanai utt.; vai arī uzņēmēji paliks vispār bez darbiniekiem un valsts – bez iedzīvotājiem. Šķiet, ka arī politiķi šīs sakarības diezgan labi saprot un tāpēc cenšas nodokļus necelt, kamēr vien tas iespējams.

Pašreizējo situāciju ceļu nozarē un valstī kopumā stabilizē līdz 2020. gadam garantētā Eiropas Savienības palīdzības nauda. Ceļu nozares budžets pēdējos gados svārstās līdzi palīdzības naudas kritumam, ko noteica 2007. – 2013. gada palīdzības perioda naudas izsmelšana un ES parastā vilcināšanās ar 2014. – 2020. gada perioda projektu saskaņošanu. Ceļu būves uzņēmumu biedrības Latvijas ceļu būvētājs valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš (zināms kā bijušais Ministru prezidents) atgādināja, ka ceļu nozarei šie projekti saskaņoti ar brīdinājumu, ka pēc 2020. gada Latvijai savs ceļu tīkls būs jāuztur pašai. Ja tāds nosacījums paliks spēkā, tad Latvijai būtu jāpiedzīvo reformas tādā mērogā, kas salīdzināms ar pagājušā gadsimta 80./90. gadu miju.

Arnis Kluinis