Pašvaldībām nekavējoties nopietni jārisina suņu klaiņošanas problēmas, un Saeimas nesen pieņemtie grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā dod jaunas un plašākas pilnvaras gan pašvaldības policijai, pašvaldību administratīvajām inspekcijām un Valsts policijai, lai sodītu bezatbildīgus dzīvnieku īpašniekus. Dzīvnieku klaiņošana nav tikai labturības pārkāpums, jo klaiņojoši suņi var nodarīt un nodara postījumus. Ar nožēlojamu regularitāti medijos izskan ziņas par uzbrukumiem lauksaimniecības dzīvniekiem, kuri tiek saplosīti, mirst no stresa, tiek izdzenāti. Tas nodara arī morālas ciešanas un rada materiālus zaudējumus cilvēkiem.
Tāpēc Latvijas Veterinārārstu biedrība aicina pašvaldības, kuru atbildībā ir klaiņojošu dzīvnieku kontrole, kā arī tiesībaizsardzības iestādes rīkoties un piemērot reālus sodus bezatbildīgiem suņu saimniekiem, lai novērstu atkārtotus pārkāpumus. LVB ieskatā pašvaldībām nekavējoties jāmaina savi uzskati par suņu klaiņošanu arī tāpēc, ka likums turpmāk neatļaus suņus turēt pie ķēdēm un tas varētu veicināt suņu klaiņošanu.
Daļa suņu īpašnieku neizprot, ka minētā norma attieksies tikai uz jaundzimušajiem suņiem, jau tagad bailēs no soda “trenē” suni dzīvot bez ķēdes, palaižot brīvsolī. Nepieskatīti suņi ne tikai nogalina lauksaimniecības dzīvniekus un nodara ekonomiskos zaudējumus lauksaimniekiem, bet arī kļūst par ceļu satiksmes negadījumu upuriem, nereti paši būdami to izraisītāji. Tāpēc ir absurdi turpināt uzskatīt dzīvnieku klaiņošanu galvenokārt par labturības pārkāpumu.
Vienmēr, kad klaiņojošs suns nonāk patversmē, par to ir jābūt informētai policijai un suņa īpašniekam būtu jāsaņem sods. Taču daudzās pašvaldībās joprojām darbojas vēsturiski iedibināta kārtība, ka policija netiek iesaistīta un pret “ziedojumu” suns tiek atdots un jau atkal var turpināt klaiņot – dažkārt pat gadiem ilgi. Patversmes, kas saņem pašvaldības finansējumu, nav ieinteresētas šo ciklu pārtraukt.Daudzās pašvaldībās suņu reģistrācija netiek kontrolēta, aizbildinoties ar laika trūkumu un citām prioritātēm. Te vietā uzdot jautājumu, vai tiešām pašvaldības iedzīvotāju drošība ir tik mazvērtīga. Nenodrošinot preventīvu kontroli, pašvaldības tērē milzīgus nodokļu maksātāju līdzekļus iepirkumiem, lai šos suņus ķertu un izmitinātu patversmēs. Tāpēc aizbildināšanās par līdzekļu trūkumu suņu īpašnieku atbildības veicināšanai ir absurda.
