DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš uzskata, ka Centrālās statistikas pārvaldes ceturtdien publiskotie dati par mājsaimniecību ienākumiem 2012.gadā liecina par to, ka sabiedrības labklājība aug.

«Diskusijas par saimnieciskām un sabiedriskām norisēm Latvijā bieži notiek no faktoloģiskās gravitācijas brīvā vidē. Piemēram, ir populāra tēze — labi, izaugsme ir atsākusies, bet no tās labumu gūst tikai neliela sabiedrības daļa, nevienlīdzība pieaug. Šodien CSP publicētie dati par mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem vēsta pretējo, nevienlīdzība ir samazinājusies,» norāda Strautiņš.

Speciālists norāda, ka CSP dati ir tikai par 2012.gadu, bet ieskicētie faktori, kas varēja būt bijuši nevienlīdzības samazināšanās iemesls tad, «nepārprotami ir turpinājuši darboties pērn un turpinās arī šogad».

Viņš gan vienlaikus atzīmē, ka 2012.gadā Latvija joprojām bija nevienlīdzīgākā valsts Eiropas Savienībā. «Lai tā vairs nebūtu, piemēram, ir jāpalīdz rūpniecības uzņēmumiem pārcelties uz reģioniem ar industriālo parku veidošanas palīdzību, jāmaina nodokļu politika,» norāda Strautiņš.

«Džini indekss, kas raksturo nevienlīdzību kopumā, 2012.gadā samazinājās no 35,7 līdz 35,3 punktiem, bet attiecība starp bagātāko un nabadzīgāko iedzīvotāju kvintili saruka no 6.5 līdz 6.4 reizēm. Kā norāda CSP, trūcīgākās piektdaļas ienākumi no algota darba pieauga par 11%, krietni straujāk par vidējo. Darba tirgum kļūstot «ciešākam», visvairāk tiek palīdzēts salīdzinoši mazāk kvalificētajiem cilvēkiem, darba devēji vairs nevar būt tik izvēlīgi. Pēdējās desmitgadēs kopumā nevienlīdzība ASV ir augusi, bet tā samazinājās straujas izaugsmes un zema bezdarba līmeņa periodā, kas bija deviņdesmito gadu 2.puse,» turpina speciālists.

Ekonomists norāda – to, ka izaugsme sāk palīdzēt trūcīgākajām mājsaimniecībām, varēja aptuveni nojaust no pārtikas pārdošanas apjomu pieauguma. Krīzes pārvarēšanas ceļa sākumposmā ļoti strauji kāpa ilglietošanas preču pārdošanas apjoms, acīmredzot tāpēc, ka cilvēki, kuru ienākumi nebija īpaši cietuši, atguvās no izbīļa. Vēlāk sāka augt pārtikas tirdzniecība, daļēji tāpēc, ka jostas vaļīgāk, arī vistiešākajā nozīmē, varēja atļauties palaist tie, kuri bija iepriekš spiesti ķerties pie visskarbākajiem taupības pasākumiem. Pērnā gada beigās pārtikas pārdošanas kāpums pat kļuva straujāks nekā nepārtikas, tas liek domāt, ka arī pērn ienākumi turpināja kļūt salīdzinoši vienlīdzīgāki.

«Ir kāds stereotips, kuru šodien publicētie dati it kā apstiprina — ka ienākumi Rīgā ir aug straujāk nekā citur. Ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma (SILC) dati vēsta — ja vidēji valstī ienākumi 2012.gadā kāpa par 5,3%, tad Rīgā par 8,7%. Var iedomāties iemeslus, kāpēc tā varētu būt noticis. Galvaspilsētas darba tirgū situācija par labu algota darba veicējiem ir mainījusies daudz straujāk, šeit darba algu palielināšanas spiedienam bija jāparādās vispirms. Tas gan nenozīmē, ka Rīgā attīstība bijusi straujāka, svarīgi ir arī tas, ka šeit bezdarba samazināšanās sākās no zemāka punkta,» teic Strautiņš.

Tajā pašā laikā dati par iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumiem rāda pretējo, tie ir straujāk kāpuši ārpus galvaspilsētas reģiona.

Arī versijai par ienākumu izlīdzināšanos valsts teritorijā var atrast loģisku pamatojumu, ja ir vēlēšanās. «CSP dati par reģionu kopproduktiem tiek publicēti ar vēl lielāku kavēšanos, šobrīd pieejami par 2011.gadu. Tie parāda kaut ko tādu, ko diezgan viegli varēja nojaust, Latvijas ekonomisko ģeogrāfiju un dažādu nozaru salīdzinošās sekmes nesenā pagātnē. Apstrādes rūpniecība bija galvenais ekonomikas vilcējs atkopšanās sākumposmā un tā ir galvenokārt izvietota ārpus Rīgas, apmēram 2/3, kamēr galvaspilsētas īpatsvars IKP vēl vismaz 2011.gadā pārsniedza ½. Rīgai ļoti labi klājās tūlīt pēc pievienošanās ES, nekustamo īpašumu burbulis taču galvenokārt pūtās šeit. Taču galvaspilsētas daļa kopproduktā no 57,4% 2007.gadā strauji noplaka līdz 50,2% 2011.gadā. Tā kā arī 2012.gadā rūpniecība vēl attīstījās salīdzinoši strauji, tad Rīgas īpatsvars, visdrīzāk, turpināja samazināties un noslīdēja zem 50%. 2013.gadā ekonomiku turpretim vairāk virzīja tirdzniecība un «intelektuālo» pakalpojumu eksports, kas ir Rīgas specialitāte un tās īpatsvars atkal varētu būt pieaudzis, savukārt 2014.gadā drīzāk varētu būt virzība par labu reģioniem.»

Datus par IIN ieņēmumiem uz iedzīvotāju reģionos var ietekmēt ēnu ekonomika, ienākumu struktūras izmaiņas (algas un pabalsti) un reģistrētās/faktiskās dzīvesvietas atšķirības. Taču arī uz apsekojumiem balstīti dati nav «tīrs zelts», kaut mūsu tautas dzīves uztveres īpatnību dēļ, pauž Strautiņš.

«Piemēram, cilvēki var neticēt aptaujas veicēja patiesajiem mērķim un neatklāt pat tos ienākumus, par kuriem samaksājuši nodokļus. Visbeidzot, ir grūti iedomāties jebkādu loģisku skaidrojumu tam, kāpēc iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi Rīgā 2012.gadā pret 2011.gadu it kā ir auguši visstraujāk, bet Pierīgā — vislēnāk, saskaņā ar šodien publicētajiem datiem. Lielākā daļa pierīdznieku dzīvo novados, kur ap puse strādājošo vai vairāk darba gaitās dodas uz galvaspilsētu, tāpēc dinamikai vajadzēja būt diezgan līdzīgai.»