Valsts “vienkāršoti” atdāvina pāris miljonus latu

Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūra sava iepriekšējā direktora Normunda Pēterkopa vadībā ir atradusi veidu, kā apsolīt pāris miljonus latu it kā par dīzeļdegvielas rezervju valsts daļas uzglabāšanu kādā izputējušā pienotavā Līgatnē.

Ja Latvijā izveidotos ārkārtēja situācija apgādē ar degvielu, tad par vienīgo vietu, kur vēl varēs dabūt dīzeļdegvielu, kļūs mazs veikaliņš Vidzemes šosejas malā Augšlīgatnē. Pietiekami pamanāma izkārtne vēsta, ka tas pieder SIA Vigo, kas pieteicies un it kā uzvarējis konkursā par tiesībām uzglabāt dīzeļdegvielas rezerves. Veikaliņš ir iekārtots bijušajā pienotavā, kas liek domāt, ka bijušās piena cisternas tagad atradušas jaunu lietojumu. Īstenībā piena cisternas no ēkas ir aizvāktas un Vigo piepelnās, aizdodot savu izkārtni, t. i., juridisko adresi, Latvijā izdarīgiem cilvēkiem, kuri izdomājuši, kā dabūt no Latvijas valsts pāris miljonus latu par praktiski neizpildāmu solījumu dabūt vajadzīgo degvielu no Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmuma cisternām.

Kas notiks X stundā?

Ja nekāda ārkārtas situācija neizveidosies, tad viņi saņems naudu pilnīgi ne par ko. Ja degviela tomēr kļūs vajadzīga, tad atbildīgs par Latvijas palikšanu bez degvielas rezervēm būs SIA Vigo ar divtūkstoš latu pamatkapitālu un tā īpašniece Ināra Višņevska. Vai tiešām viņa spēs pēkšņi sagādāt 1000 tukšas dzelzceļa cisternas Latvijai piederīgā degvielas daudzuma nogādāšanai Latvijā, pat ja Lietuvas valdība un Mažeiķu kombināts viņai to atvēlētu? Vai viņai ir līgumi ar Lietuvas un Latvijas dzelzceļiem par 23 dzelzceļa sastāvu komplektēšanu, apsargāšanu un aizvilkšanu līdz vajadzīgajām vietām Latvijā? Kas tās būs par vietām, un kā degviela tur tiks pārlieta no dzelzceļa cisternām citos transporta līdzekļos un/vai glabāšanas tvertnēs? Uz jautājumu viņa apgalvoja, ka viņas rīcībā esot arī viena degvielas uzpildes stacija turpat Līgatnē, daudzi līgumi, juristi Rīgā un lieli nākotnes plāni, par kuriem pagaidām vēl nevarot stāstīt.

Pa galvu, pa kaklu

Naftas produktu rezervju uzturēšana ir Eiropas Savienības prasība, kuras izpildi Latvija aizkavēja un šā gada sākumā veica pa galvu, pa kaklu jeb – birokrātu valodā runājot – vienkāršotā konkursā. Atbildīgā par naftas produktu rezervju veidošanu bija Ekonomikas ministrija, kura uzticēja šā darba izpildi Būvniecības, enerģētikas un mājokļu aģentūrai, toreiz Normunda Pēterkopa vadībā. Aģentūra it kā izsludināja konkursu par naftas produktu glabāšanas tiesībām, bet neviens no uzņēmumiem, kas Latvijā patiešām veic darbības ar degvielu valsts apgādei nozīmīgos apjomos, šādu paziņojumu tā arī nepamanīja. Vienīgā acīgā, kas nezin kāpēc pārlūkoja aģentūras mājaslapu un pamanīja izsludināto konkursu, izrādījās I. Višņevska vai – ticamāk – viņas “juristi Rīgā”. Aģentūra tad nu bijusi spiesta piekrist vienīgā konkursa dalībnieka piedāvājumam. Tika gatavots līgums par dīzeļdegvielas glabāšanas uzticēšanu Vigo, bet līguma slēgšanu nācās atspoguļot Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājaslapā, kur to pamanīja SIA LatRosTrans – viens no lielākajiem un vecākajiem uzņēmumiem valstī degvielas transportēšanas un arī glabāšanas nozarē. LatRosTrans iesniedza par šo līgumu sūdzību. IUB direktors Andrejs Tiknuss vakar apliecināja sūdzības izskatīšanas faktu, bet atteicās atklāt tās rezultātus, kuri vispirms tikšot paziņoti lietā iesaistītajām pusēm.

Likteņa ironija

IUB informācija par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu par dīzeļdegvielas rezervju valsts daļas uzturēšanas pakalpojuma saņemšanu no SIA Vigo tika publiskota šā gada 17. februārī, bet jau nākamajā dienā N. Pēterkops pameta šīs aģentūras vadīšanu un pārcēlās – ak, likteņa ironija! – uz Konkurences padomi. Tātad to ir papildinājis cilvēks bez jebkādas izpratnes par konkurences nepieciešamību tirgus saimniecībā un bez spējām veicināt konkurenci pat tad, kad tai būtu vislabvēlīgākie apstākļi. “Ja mēs izziņojam konkursu par desmit tūkstošiem latu, tad piesakās ne mazāk kā trīs četri pretendenti, bet, ja neviens nepiesakās uz pāris miljoniem, tad tas ir dīvaini,” savās pārdomās dalījās Līgatnes pagasta padomes priekšsēdētājs Guntars Pīpkalējs.

Tēvzemieši nepadodas

“Konkursu izsludinājām tā, kā likums to prasa,” apgalvoja it kā viens no izcilākajiem konkursu un konkurences pārzinātājiem Latvijā N. Pēterkops. Ticamāk tomēr, ka viņa tagadējo karjeru noteica nevis zināšanas un prasmes konkurences nozarē, bet piederība politiskajai grupai Tēvzemei un Brīvībai/LNNK. Viņa virzīšanās pa dažnedažādiem amatiem ir manāma jau vairāk nekā desmit gadus. Tagadējo amatu viņam ir sagādājis šajā grupējumā jaunuzņemtais Kaspars Gerhards – iepriekš ekonomikas, bet tagad satiksmes ministrs. K. Gerharda preses pārstāve Inga Spriņķe centās akcentēt faktu, ka K. Gerhards slēgtā valdības sēdē janvārī esot paudis pārliecību, ka degvielas rezervēm jāglabājas Latvijā. Tad kas traucēja viņam realizēt šo pārliecību konkursā, ko organizēja viņa ministrijas pakļautības iestāde? Kāpēc degvielas glabāšana Latvijā netika ierakstīta starp citiem konkursa noteikumiem? Vai varbūt tā tika ierakstīta un apieta, izmantojot Vigo juridisko adresi Līgatnē? Atbildes uz šādiem jautājumiem nav. “Kā, vai tad ministram būtu jāinteresējas par kaut kāda konkursa norisi?!” tagadējā satiksmes ministra (ne)izpratni par viņa pienākumiem izpauda I. Spriņķe.

K. Gerharda pēctecis ekonomikas ministra amatā Artis Kampars ir pieprasījis dīzeļdegvielas glabāšanas konkursa materiālus. Viņa preses pārstāvis Sandris Sabajevs sola to izvērtēšanu šīs nedēļas laikā.

Viss jādara citiem

N. Pēterkops sarunā centās atkārtot K. Gerharda manevru, noveļot atbildību par konkursa rezultātiem uz konkursa komisiju. N. Pēterkopam neesot bijis pamata interesēties par to, kāpēc konkursā pieteicies tikai viens dalībnieks un ko varēja darīt, lai konkurss kļūtu patiesa sacensība starp vairākiem dalībniekiem gan cenas, gan citu valstij piedāvāto pakalpojumu ziņā. Viņam neesot bijis pienākums padomāt par to, vai patiešām visas valsts apgādi ar degvielu pratīs nodrošināt maza lauku veikaliņa īpašniece pat kopā ar dažiem “juristiem Rīgā”. Viņam neesot nekādas daļas, kur paliks pāris miljoni latu Latvijas valsts naudas – kas būs patiesie labuma guvēji no šāda darījuma. Par to visu vajadzējis interesēties konkursa komisijai, kuras lēmumam viņam neesot bijis pamata nepiekrist. Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūra vakar tā arī nespēja pateikt, kas vadījis šo konkursa komisiju, un atbildēt uz citiem jautājumiem.

Avots: NRA.lv / Arnis Kluinis