Valsts ieņēmumu plāna izpilde ieiet mīnusos

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) publicētais pārskats par šā gada četros mēnešos saņemto nodokļu, nodevu u.c. valsts noteikto maksājumu apjomu apliecina pašsaprotamo, ka arī Latvijai tiks piestādīts rēķins par Covid-19 ballīti, vēsta NRA.lv.

Nav tā, kā finanšu ministrs Jānis Reirs brašojās aprīļa vidu, ka Covid-19 dēļ noteiktie saimnieciskās darbības ierobežojumi atstājuši minimālu vai vispār nekādu ietekmi uz valsts ieņēmumiem: “Budžets līdz aprīļa vidum pildījies labāk nekā attiecīgajā posmā martā. Patlaban budžeta ieņēmumi ir tādā pašā līmenī kā pērn,” “Neatkarīgā” citēja J. Reiru 23. aprīlī.

Burtiskā nozīmē jeb nominālā izteiksmē šogad četros mēnešos iekasētie 3,085 miljardi eiro ir pat vairāk nekā pērn tajā pašā laikā iekasētie 2,977 miljardi eiro, taču ieņēmumu pieaugums par 3,6% būtiski atpaliek no visam gadam ieplānotā ieņēmumu pieauguma par 8,3%. Galvenais, ka ar ieņēmumu pieaugumu taču ir sasaistīts izdevumu pieaugums, ko nav iespējams segt ar tagadējiem ieņēmumiem. Atliek vai nu samazināt izdevumus, vai aizņemties. Atbilstoši oficiālajai versijai, šie varianti nevis izslēdz, bet papildina viens otru. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš prāto, kā vienlaikus samazināt valstij nevajadzīgus izdevumus par 100 miljoniem eiro un palielināt ekonomiku stimulējošus izdevumus par miljardu eiro.

Aizlienētas naudas laišana apgrozībā šobrīd ir Eiropas Savienības dalībvalstu uzdevums, nevis finanšu disciplīnas pārkāpums, tāpēc ieņēmumu samazinājumi tuvākajā perspektīvā neapdraud tos, kuriem valsts budžets dod iztikas līdzekļus kā algas vai pasūtījumus.
Patiesas problēmas Latvijai būs no Eiropas Savienības un globālās ekonomikas importētas problēmas, sākot ar disproporciju starp tagadējo naudas drukāšanas pieaugumu un reālās ekonomikas samazināšanos. Nav obligāti, lai šī disproporcija kuru katru brīdi izpaustos kā inflācija. Pašreizējā momentā tā izpaužas kā deflācija komplektā ar preču, kapitāla un cilvēku kustības ierobežojumiem.

Nodokļu ieņēmumu samazinājuma profils Latvijā pārsteigumus nerada. Lielākais iztrūkums absolūtā izteiksmē 90,8 miljonu eiro apmērā radies pievienotā vērtības nodokļa (PVN) ieņēmumos. Tas ir pašsaprotami apstākļos, kad daudzas tirdzniecības, ēdināšanas un izklaides vietas slēgtas vai spiestas samazināt savu darba apjomu. To slēgtās durvis cilvēki redz, bet jāsaprot, ka pamanāmo uzņēmumu slēgšana ietekmē arī tos uzņēmumus, kas apgādāja pamanāmos uzņēmumus ar precēm, sniedza tiem pakalpojumus, arī maksāja valstij PVN. Jaudīgs PVN ģenerators bija ienākošais tūrisms, kas šobrīd pilnīgi apstādināts. Taču apstādināts arī izejošais tūrisms, tāpēc Latvijā palikusi nauda, kuras parastos apstākļos šeit vairs nebūtu. Naudas aprites palēnināšanās padara to grūtāk iekasējumu tiklab Latvijai kā visām citām valstīm. Tā ekonomikā darbojas kompensējošie mehānismi, kuru dēļ cilvēku dzīves (vismaz izdzīvošanas) līmenis nelēkā līdzi jebkuram no ekonomiskajiem rādītājiem.

Otru lielāko robu absolūtā izteiksmē ar -45,9 miljoniem eiro ieņēmumos izsitusi akcīzes nodokļu grupa, kurā noteicoša bija degvielas akcīze. Nav ko piebilst tam, kas jau teikts par ierobežojumiem cilvēku un preču kustībai, kam enerģija tiek ņemta pamatā no naftas produktiem.

Covid-19 nav atcēlis faktu, ka Latvijas budžets balstās uz darbaspēka nodokļiem. Tomēr mainījies tas, ka iepriekš šo nodokļu ievākuma pieaugums rāva uz augšu valsts ienākumus, bet tagad darbaspēka nodokļi padara valsts ieņēmumu samazinājumu ļoti lēzenu. Jā, aprīlī fiksēti – 62,6 miljoni eiro jeb -2% pret četru mēnešu ieņēmumu plānu, kam vismaz pagaidām nevajadzētu atstāt iespaidu uz valsts saistību izpildi. Šie kopējie -2% ir daudz mazāk nekā -12,5% akcīzei un -10,6% PVN. Par kopējo stabilitāti jāpateicas tam, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu milzīgā masa 1,142 miljardu eiro apmērā attiecībā pret četru mēnešu plānu zaudējusi tikai 4,9 miljonus eiro jeb 0,4%. Vēl jo iespaidīgāks uz kopējo tendenču fona ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa virsplāna devums 54,2 miljonu eiro jeb 10,5% apmērā. Pretējās tendences sociālo iemaksu un ienākumu nodokļa iekasēšanā it kā liecina, ka krīzes laikā cilvēki atraduši papildu iespējas gūt naudu ar honorāriem un dažiem citiem ieņēmumiem, uz kuriem sociālo iemaksu slogs mazāks nekā ienākuma nodokļa slogs. VID skaitļi liecina ko citu nekā publisko telpu piepildošās mākslinieku liecības par viņu naudas grūtībām tādu pasākumu atcelšanas dēļ, kuru honorāriem bija liels īpatsvars. Iespējams arī tāds variants, ka VID plānojis uzlikt sociālās iemaksas lielākai daļai līdz šim no sociālajām iemaksām paglābtu ienākumu, nekā tas reāli izdevies. Ja šāda neveiksme bijusi, tad to, tāpat kā visu citu, var attaisnot ar Covid-19 parādīšanos.

Arnis Kluinis