Tiks pārdota “Liepājas Metalurga” manta

Izputējušā uzņēmuma Liepājas metalurgs (LM) administrators Haralds Velmers sola, ka no uzņēmuma mantas pārdošanā iegūtās naudas «katrs kreditors kaut ko saņem».

«LM manta kopumā ir ieķīlātā un neieķīlātā manta. Līdz ar to naudas līdzekļi no pārdošanas tiek sadalīti atbilstoši mantas vērtībai starp nodrošinātiem un nenodrošinātiem kreditoriem, un katrs kreditors kaut ko saņem,» paskaidroja H. Velmers. Tāda ir principiālā atbilde uz Neatkarīgās jautājumu par to, kā tiks sadalīta nauda, kas nosedz aptuveni pusi no LM veco īpašnieku atstātajiem parādiem.

Katrs pats vainīgs, ka viņš aizdevis naudu otram, neprasot pretī ķīlu, kuras esamība ieceļ šo aizdevēju nodrošinātā kreditora statusā.

Maksātnespējas likums 116. pantā sola nodrošinātajiem kreditoriem tik, cik vien viņiem pienākas. Tālāk 118. pants gan izveido nenodrošināto kreditoru rindu, taču brīdina, ka rindā uzņemtie sadalīs naudas pārpalikumu, «izņemot līdzekļus, kas iegūti šā likuma 116. pantā noteiktajā gadījumā». Visticamāk, ka nekāda naudas pārpalikuma nebūs, jo kamēr mantas vērtība pārsniedz uzņēmuma parādu summu, uzņēmums var izlūgties no bankām naudu sevis uzturēšanai. Maksātnespēju nākas atzīt tad, kad naudas vairs nav un ieķīlājamas mantas arī vairs nav. Tomēr īstenībā naudas dalīšana nenotiek tik viennozīmīgi. Likuma 118. pants taču uzskaita arī ļoti cienījamus pretendentus uz izputējušo uzņēmumu mantojumu. Pirmais starp viņiem ir uzņēmuma administrators, tālāk Maksātnespējas administrācija uzņēmuma atlaisto darbinieku vārdā, vēl tālāk Valsts ieņēmumu dienests. Vismaz šādus prasītājus likums un tā iz- izpildes prakse pilnīgi bešā neatstāj.

Konkrētajā LM gadījumā nodrošināto un nenodrošināto kreditoru intereses tiks sabalansētas tā, ka nodrošinātiem kreditoriem samaksa notiks ilgtermiņā – patiešām nepārskatāmi ilgā 10 gadu periodā. Ja nodrošinātie kreditori ir ar mieru ciesties tik ilgi, tad viņiem būs jāpacieš arī tas, ka daļa no viņiem domātās naudas, kas iegūta likuma 116. panta kārtībā, tiks novirzīta nenodrošināto kreditoru prasījumu segšanai.

Lielākais nodrošinātais LM kreditors ir Latvijas valsts, kuras vārdā Latvijas valdība otrdien piekrita LM mantas pārdošanai. Šis lēmums tika pasniegts kā liels sasniegums: «Valsts atgūs visus LM ieguldītos līdzekļus,» uzsvēra Ministru prezidente Laimdota Straujuma. It kā to pašu, bet īstenībā ne to pašu piebilda finanšu ministrs Andris Vilks: «Pašreizējie aprēķini rāda, ka valsts varēs atgūt visus no valsts budžeta samaksātos līdzekļus, kuri ieguldīti galvojuma atmaksai Itālijas bankai UniCredit SpA.» Šis ieguldījums veido apmēram pusi no nodrošināto prasījumu summas, bet valsts ieguldījumi LM ir lielāki. Citiem vārdiem sakot, viena kredīta atgūšana pilnībā nav visu kredītu atgūšana. Nodrošināto kreditoru sadaļā tas ir valstij piederošās bankas Citadele aizdevums LM, nenodrošināto kreditoru sadaļā valsts uzņēmumam Latvenergo neapmaksātie rēķini u. tml. Pilnīgi iespējams, ka Citadeles aizdevums LM ir galvenais arguments, kāpēc bankas pircēji prasa no Latvijas valdības pazemināt cenu darījumam, kurā ietvertas neskaidrības par LM aizdotās naudas atgūšanu. Citadeles preses pārstāve Ieva Prauliņa bankas attiecības ar šo parādnieku Neatkarīgajai raksturoja šādi: «Līdz šim Citadele ir apmierināta ar investora piesaisti LM un raugās optimistiski, bet mēs atturētos izteikt prognozes par Citadeles ieguvumu, pirms ir noslēgts līgums ar LM investoru.»

Par LM investoru

H. Velmers ir izvēlējies Ukrainā dibināto daudznozaru koncernu KVV Group. 12. septembrī Neatkarīgā iepazīstināja ar tā īpašnieku Valēriju Krištalu, kurš stāstīja par saviem uzņēmumiem un plāniem Liepājā. Viņš ir apņēmies par LM pamatražotni samaksāt 107 miljonus eiro desmit turpmāko gadu laikā. Ja viņam izdosies ne tikai iekurināt LM metālkausēšanas krāsnis pirms ziemas iestāšanās, bet arī nostabilizēt uzņēmuma darbu, tad varētu teikt, ka uzņēmums tiek pārdots par naudu, ko LM spētu nopelnīt, rēķinot tagadējā cenu līmenī. Iepriekš jau privatizētā LM izputēšana brīdina, ka arī KVV Group panākumi nav garantēti, bet tā tomēr nepārliecina, ka Latvijas valstij vajadzēja ieguldīt desmitiem miljonus eiro LM darbības atjaunošanai un darbībai pasaules metalurģijas tirgū valsts uzņēmuma statusā.

Arnis Kluinis