Strautiņš: Darba tirgus kā proporcionāli sadalīta vilšanās

http://www.ekonomika.lv/wp-content/uploads/2019/05/file38354759_23090590.jvt skatījumi

Vidējā alga droši turpina pērn sākto ceļojumu četru ciparu teritorijā. Šī gada 1.ceturksnī tā ir sasniegusi 1036 eiro. Algas mediāna jeb summa, ko saņem darbinieks, kas ir pa vidu visam algu spektram, gan joprojām ir tikai 799 eiro. Šis indikators tūkstoti varētu saņemt apmēram četru gadu laikā. Šo divu skaitļu atšķirība un neizpratne par tiem nereti sagādā galvassāpes darba devējiem. Ja cilvēks saņem mazāk par 1036 eiro “uz papīra”, tas vēl nenozīmē, ka viņš saņem mazāk par vidējo darbinieku valstī.

Cita mācībstunda par nepieciešamību saprast skaitļu kontekstu ir Lietuvā notikusī “burvestība”, kur minimālā alga kāpusi pat par 38,8%, sasniedzot 555 eiro un tālu pārsniedzot Latvijas (430 eiro) līmeni. Ja Latvijā algas rēķinātu tā, kā to tagad dara Lietuvā, tad bruto algai būtu jāpieskaita arī darba devēju sociālās apdrošināšanas iemaksu daļu, kas dzīvi uz papīra padarītu gandrīz par ceturto daļu skaistāku. Zināma jēga šādam solim būtu, jo šīs iemaksas faktiski ir uzskatāmas par “iesaldētu” algas daļu — atkarībā no tā, cik ilgi cilvēks nodzīvos, kā augs ekonomika un citiem neprognozējamiem nākotnes notikumiem, šī nauda var atgriezties makā pat ar lielu uzviju. Var arī neatgriezties, taču atdeve no apdrošināšanas polises vienmēr ir neprognozējama, pretējā gadījumā apdrošināšana nebūtu iespējama. Skaidrs, ir tas, ka par jau šobrīd bruto algā “ietilpstošā” iedzīvotāju ienākumu nodokļa maksāšanu tiešā veidā nekas nepienākas, ar to apmaksā sabiedriskos labumus, kurus saņem visi.

Nav šaubu, ka neatkarīgi no mērīšanas metodes ienākumi aug strauji. 1.ceturksnī vidējā bruto alga bija par 7,8% lielāka nekā pirms gada. Domājams, ka šogad kopumā pieaugums būs ap 7%. Nozarēs notiekošo ietekmē to salīdzinošās sekmes, politiskie lēmumi, varbūt arī ēnu ekonomikas īpatsvara sarukšana. Visstraujāk algas aug nozarēs, kur līmenis ir nedaudz virs vidējā. Medicīnā pieaugums bijis otrais straujākais, pateicoties tam, ka krīze nozarē piespiež valsti vismaz tuvināt algu līmeni tam, kas nepieciešams nozares saglabāšanai un attīstībai. Būs gan jāpacenšas vēl. Visstraujākais kāpums ir administratīvajos un apkalpojošajos dienestos, kas veido daļu no komercpakalpojumiem, bet trešajā vietā celtniecība. Ļoti ticami, ka šajās nozarēs ienākumu legalizācija ietekmē datus, tāpat kā profesionālajos un tehniskajos pakalpojumos, kur reģistrētais algu līmenis audzis par 9%. Tas varētu būt svarīgs faktors arī operācijās ar nekustamajiem īpašumiem, arī tur reģistrētais kāpums viens no straujākajiem jeb 11,2%.

Jau ceturto gadu pēc kārtas lēnāks par vidējo ir un arī šogad būs pieaugums finanšu pakalpojumos, ko nosaka gan augstais sākumpunkts, gan banku sektora strukturālās pārmaiņas. Te arī ir ļoti mazs legalizācijas potenciāls, jo ēnu daļa vienmēr bijusi maza. Bēdīgi paradoksāli, ka izglītība ir otra zemāk atalgotā nozare, turklāt pieaugums atpaliek no vidējā. Tāpēc ir saprotama skolotāju neapmierinātība. Taču, tā kā Latvija izglītībai tērē otru lielāko daļu no budžeta ES aiz Maltas, bez reformas problēmu neatrisināt. Skatoties reģionu griezumā, straujākais algu kāpums ir Kurzemē (9,5%) un Zemgalē (9,0%). Ziņu plūsma rada iespaidu, ka šajos reģionos, jo īpaši Jelgavā, Liepājā un Ventspilī šobrīd ir lielākā investīciju aktivitāte rūpniecībā, tāpēc varbūt tas ir likumsakarīgi.
Eksporta nozaru netieši radītā algu kāpuma ietekme uz pašu eksportu ir nelabvēlīga, bet uz iekšzemes pieprasījumu, protams, tieši otrādi. Pagaidām varam to atļauties. Aizvadītajos divos gados vairāk uz iekšējo tirgu vērstajās nozarēs pieaugums bija nedaudz straujāks, šogad drīzāk būs otrādi, noplokot celtniecības kāpumam. Kopš decembra mājsaimniecību noguldījumi gada griezumā aug un kāpums pakāpeniski paātrinās, bet uzkrājumu pieaugums vēl daudz straujāks, tas Latvijā ir ļoti svarīgs makro līdzsvara indikators. Mūsu ekonomika šobrīd var atļauties mērenu kreditēšanas, mājokļu celtniecības un patēriņa bumu. Jo īpaši tāpēc, ka vairāk mājokļu tajās mūsu valsts vietās, kur cilvēki tiešām vēlas dzīvot, palielinās darbaspēka pieejamību.

Strīdi par darba tirgus atvēršanu virzās uz centrālo vietu politiskajā dienaskārtībā. Algu kāpums “uzlādē” darba tirgu, padarot to magnētiskāku pārējās pasaules iedzīvotājiem. Visbiežāk sevi salīdzinām ar ES vidējiem rādītājiem. Taču salīdzinājumā ar pasaules vidējo, Latvijas IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 70-80 % lielāks, atkarībā no datu avota.

Nav šaubu, ka imigrācija būs nepieciešama, lai daļēji dziedētu pagātnes cirstās demogrāfiskās brūces. No otras puses, to nevar padarīt par galveno darba tirgus problēmu risināšanas veidu. Tas, ka uzņēmumi nevar aizpildīt visas vakances, vēl neko nepierāda. Runājot poētiski, kapitālisms ir sistēma, kurā kapitālisti ne vienmēr dabū to, ko grib. Sabalansēts darba tirgus ir vienmērīgi sadalīta vilšanās, tāpat kā labs budžets. Darbinieki nedabū tik daudz, cik gribētu, turpinot saņemt krietni mazāk par ES vidējo atalgojuma līmeni. Eksporta un ar importu konkurējošo nozaru uzņēmumus savukārt vairs nesargā tik liela algu izmaksu starpība kā vēl nesenā pagātnē. Taču starpība joprojām ir liela, salīdzinot ar tirdzniecības partnervalstu vidējo svērto algu līmeni. Bažas par konkurētspējas zaudēšanu varētu būt pārspīlētas, turklāt uzņēmēji labāk nekā ekonomikas eksperti zinās, cik viņi var atļauties maksāt. Visskarbākais darbinieku trūkums ir informācijas un sakaru pakalpojumos. Taču šeit algas aug lēnāk nekā vidēji, tā tas ir bijis arī kopumā kopš 2010. gada (pieaugums attiecīgi par 47% un 59%), jo straujāk kāpināt izmaksas tiešām acīmredzot nevar. Tas gan netraucē šai nozarei palielināt strādājošo skaitu krietni ātrāk nekā ekonomikā vidēji.

Vismaz pērn algu kāpums uzņēmumu rentabilitāti “traumēja” nedaudz. Kopējā peļņa nedaudz pieauga, rentabilitātes līmenim nedaudz samazinoties. Visiem tiek dots laiks pielāgoties izmaiņām. Uzņēmējiem — konkurējot ar mazāku algu izmaksu priekšrocību, darba ņēmējiem — saprātīgi tērējot arvien augošos ienākumus un, cerams, kaut ko arī uzkrājot.

Pēteris Strautiņš, DNB bankas ekonomists