Ciblas novada SIA Blonti vadītājs Juris Keišs, stāvot pie savas lopu novietnes, rāda virzienu, kur kādreiz bijusi vēl viena ferma, mazliet tālāk vēl viena un tad vēl, un vēl viena. Iespējams, arī Blontu fermā, kurā pašlaik mīt 150 govju un teliņu, pēc kāda laika svilpos vējš.

«Ja situācija nemainīsies, mums nebūs citas izejas kā likvidēties,»  NRA.lv teic saimnieks, kurš lauksaimniecībā nostrādājis 48 gadus, bet tik kritisku situāciju, kādu šobrīd pārdzīvo piensaimniecība, nav pieredzējis. Viņš atceras iepriekšējās krīzes lauksaimniecībā, kad, tāpat kā šoreiz, saimniekots uz izdzīvošanas robežas, taču latgaļu spīts un ieaudzinātais darba tikums nav ļāvis padoties. Šoreiz stāvoklis, pēc J. Keiša vērtējuma, ir vissmagākais, jo krīze turpinās jau pusgadu un nav zināms, kad situācija varētu uzlaboties.

Zaudējumi krājas

Vidējā piena pašizmaksa Latvijā šobrīd ir 25 santīmi, taču zemniekiem par slaukumu maksā aptuveni 20 santīmu litrā. Tikpat par piena litru saņem arī SIA Blonti. J. Keišs atceras, ka bijis brīdis, kad par pienu maksāti vien 19 centi litrā. Tagad, ziemā, dienā tiek izslaukti aptuveni 400 kilogrami piena, vasarā ik dienu aptuveni viena tonna. Lai saimniecība ne tikai izdzīvotu, bet arī varētu attīstīties, par pienu vajadzētu saņemt aptuveni 35 centus litrā, lēš saimnieks. J. Keišs saimniecību vada ar apdomu, cenšoties iztikt saviem spēkiem, neņemot kredītus. Tas, iespējams, pasargājis saimniecību no vēl lielākiem mīnusiem, jo vismaz nav jāmaksā bankai kredīts. Solītais valsts atbalsts ciltsdarbam, kas varētu kompensēt zaudējumus piensaimniecībai, bijis tikai tāds paknaps plāksteris. Saimniecība atbalstā saņēmusi 2100 eiro, bet elektrība vien mēnesī izmaksā700 eiro. «Govis jābaro katru dienu, jāslauc katru dienu. Viņām nepateiksi, pacietieties, mīļās, līdz labākiem laikiem,» teic J. Keišs.

Saimniecības, kuras šobrīd Latvijā cīnās par izdzīvošanu, ir daudz. Aptuvenās aplēses liecina, ka kopumā piensaimniecības nozare pērn cietusi 13,9 miljonus eiro lielus zaudējumus.

Kūtsmēsli vai ķīmija

Saimniecības izdzīvošanai draudus rada arī prasība par kūtsmēslu krātuvēm. J. Keišs ir nesaprašanā, kur šādā situācijā ņemt naudu tās izbūvei. «Ņemt kredītu? Kaut arī daļu šīs lielās summas atmaksā, otrā daļa ir tik liela, ka mūsu saimniecībai liek pārtraukt darbību. Būs 33 bezdarbnieki,» ar nožēlu teic J. Keišs. Viņš atceras, ka savulaik šeit fermās mituši 600 slaucamu govju, apmēram 200 nobarojamu buļļu un 3000 cūku. Kūtsmēslu uzturēšanas metode toreiz bijusi tāda pati kā tagad, kad saimniecībā tur vairs tikai nepilnus 200 lopus. «Nekas videi netika pāri nodarīts un arī tagad netiek. Kūtsmēslus ik gadu izved un nekur tie neaizplūst. Mēs varbūt neredzam, cik cilvēkus indējam ar ķimikālijām, miglojot tīrumus vairākas reizes. Un mēs šos graudus lietojam uzturā,» sirdās pieredzes bagātais saimnieks. Blontos saimnieko bioloģiski, tāpēc šiem jautājumiem pieiet ļoti strikti.

Lai lauki neizmirtu, J. Keišs uzskata, ka valstij jāpalīdz lauku saimniekiem, jo «privātais sektors nav spējīgs ieguldīt ražotnēs miljonus, kas pēc tam liks visu mūžu maksāt parādus un dzīvot trūkumā». Arī valsts politika, atļaujot iztirgot zemi, jau šobrīd smagi iegriež vietējiem saimniekiem. Brīvas zemes trūkstot pat Latgalē. «Ja būtu brīva zeme, pamestās lopu novietnes varētu atjaunot un tajās atkal turēt govis, taču šeit apkārtnē vairs nav iespējams iegādāties zemi. Tā atrodas ārvalstnieku rokās. Un es brīžam vispār nesaprotu, kur atrodos – Latvijā, Dānija vai Vācijā, ja skatāmies pēc zemes īpašniekiem,» filozofiski noteic J. Keišs.

Piena nozarei īpašu statusu

Lai nepakļautu zemnieku saimniecības un pārstrādātājus bankrotiem, kooperatīvā sabiedrība Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība (LPCS) nosūtījusi atklātu vēstuli Latvijas valsts augstākajām amatpersonām un medijiem, aicinot nekavējoties risināt samilzušās problēmas piena nozarē. Vēstulē norādīts, ka ģeopolitiskās situācijas dēļ kopš pērnā gada pavasara ievērojami mainījusies situācija, kad no straujas piena nozares attīstības piedzīvots smags kritums. Cietuši arī zemnieki, jo iepirkuma cenas būtiski samazinājušās, kas nozīmē nerentabilitāti, nespēju atmaksāt kredītus un attīstīties. «Valsts un Eiropas Savienība radušas iespēju atbalstīt ražotājus, taču pārstrādātāji nonākuši neapskaužamā situācijā, kad izejvielu cena jāsaglabā maksimāli augsta, bet patērētāji un tirgotāji vēlas gala produktu iegādāties iespējami lēti,» uzsvērts vēstulē. Tāpēc LPCS lūdz noteikt piena nozarei Latvijā īpašu un prioritāru statusu, tādējādi saglabājot darba vietas aptuveni 40 tūkstošiem iedzīvotāju. Piensaimniekiem ir arī vairāki konkrēti priekšlikumi, kā stabilizēt situāciju, piemēram, atvērt eksporta subsīdiju programmu piena produktu eksportam ārpus Eiropas Savienības (ES) robežām, kas jau tika realizēta iepriekš. LPCS arī uzskata, ka vajadzētu pārskatīt arī vairākus pašreizējos ES fondu apguves noteikumus, piemēram, atcelt noteikumu, ka finansējums nebūs pieejams tiem uzņēmumiem, kuru apgrozījums (ņemot vērā visus saistītos uzņēmumus) pārsniedz 200 miljonus eiro vai 750 darbinieku. LPCS aicina pārskatīt šos noteikumus, paredzot ierobežojumus tikai vienas nozares ietvaros. Tāpat lūgts saglabāt iepriekšējā perioda noteikumus ES fondu apguvē, jo attiecināmo izmaksu griesti nākamajam periodam ir noteikti trīs miljonu eiro apjomam vienam uzņēmumam septiņu gadu periodā, bet iepriekš bija septiņi miljoni eiro. Piensaimnieki arī aicina saglabāt publiskā (fondu) finansējuma apjomu arī iepriekšējā plānošanas perioda līmenī, kas pašreiz paredz, ka no attiecināmajām izmaksām uzņēmums varēs saņemt ne vairāk kā 40% jeb aptuveni 1,2 miljonus eiro, taču iepriekš, veiksmīgi realizējot investīciju projektu, uzņēmums varēja atgūt vairāk nekā četrus miljonus eiro.

Viedokļi

Jānis DŪKLAVS, zemkopības ministrs:

– Situācija piena lopkopībā saistībā ar piena iepirkuma cenu straujo kritumu šobrīd ir kritiska un īpaši skar saimniecības, kas ir ņēmušas kredītus, lai modernizētu un paplašinātu savu ražošanu. Vidējā piena ražošanas pašizmaksa Latvijā ir 25 centi par litru.

Jānis ŠOLKS, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs:

– Pirms gada piena nozare piedzīvoja milzīgu uzplaukumu, par ko liecināja pieaugošais eksports uz Krieviju un veiksmīgi noslēgtie līgumi. Pēc politiskās situācijas maiņas un embargo ieviešanas daudzi piena pārstrādātāji bija spiesti strauji pārorientēt savu darbību un meklēt jaunus eksporta tirgus. Taču līdzīgā situācijā nonāca ne tikai Latvijas, bet arī daudzu Eiropas valstu uzņēmēji, tādēļ eksports nokrities ne tikai uz Krieviju, bet arī Vāciju, Beļģiju utt. Tas liedz turpināt ne tikai attīstīties, bet pat domāt par izdzīvošanu. Lai skaidrotu situāciju piena nozarē, nolēmām vērsties pie augstākajām amatpersonām, cerot, ka tiksim sadzirdēti un risinājums būs.

Ilze Šteinfelde