40% bērnu aprūpes centros nonāk pēc vecāku lūguma

Ievērojams skaits bērnu ar funkcionāliem traucējumiem valsts sociālās aprūpes centros ievietoti saskaņā ar vecāku iesniegumu. Pēc tiesībsarga sniegtās informācijas, pašlaik šo bērnu skaits ir aptuveni 40 procenti no visiem bērniem aprūpes iestādēs. No vienas puses, valsts un pašvaldību iestādes cenšas darīt visu, lai bērnus no institūcijām izņemtu un viņi dzīvotu ģimenēs, bet, no otras puses, dažādu apsvērumu un apstākļu dēļ citi bērni nonāk iestādēs, zaudējot ģimeni, vēsta NRA.lv.

Tiesībsargs ierosinājis pārbaudes lietu par bērniem, kuri valsts sociālās aprūpes centros ievietoti uz vecāku iesnieguma pamata, un situāciju, kā un kāpēc tas noticis. Pārbaudes lietā plānots arī noskaidrot, kāds ir bērnu pašreizējais juridiskais stāvoklis, kāds ir bērnu turpmākais liktenis. Par šo jautājumu līdz šim faktiski neviens nekad īpaši nav interesējies, vai arī cilvēkiem, iespējams, nav pat prātā ienācis, ka bērnus ne tikai izņem no sociālā riska ģimenēm, kuras nespēj parūpēties, bet arī ka vecāki nodod bērnu valsts aprūpē. Iemesli, kāpēc vecāki izšķīrušies par sava bērna atdošanu valsts aprūpē, ir ļoti dažādi, tiesa, tos neviens nav analizējis un pētījis. Viens no iemesliem ir problēmas ar smagi slima bērna, bērna ar funkcionāliem traucējumiem kopšanu un aprūpi, ko vecāki, nereti – viens no vecākiem, vairs nespēj paveikt. Tāpat atbalsta un dažādu sociālo pakalpojumu trūkums, izdegšana, nogurums, smagi materiālie apstākļi.

Valsts sociālās aprūpes centra Rīga filiāles Rīga (tautā saukta arī par Kapseļu ielas bērnu namu) vadītāja Ilze Dzene pastāstīja, ka filiālē Rīga pašlaik ir 12 bērni ar funkcionāliem traucējumiem, kuri nodoti valsts aprūpes centrā pēc vecāku iesnieguma. «Viena divu bērnu vecāki apmeklē bērnus regulāri, arī pēc ievietošanas bērnu namā neaizmirstot savus bērnus, tomēr pārējie vecāki, tiklīdz bērns ir ievietots aprūpes centrā, var teikt, ir aizmirsuši un vairs neinteresējas par bērna turpmāko likteni,» pastāstīja Ilze Dzene. Aprūpes centra sociālais darbinieks regulāri sazinās ar bērnu vecākiem, taču diemžēl atsaucību sagaidīt ir ļoti grūti. Kā piemēru I. Dzene minēja situāciju, kad valsts aprūpes centrā dzīvojošai meitenei ir nepieciešama rehabilitācija – desmit dienas rehabilitācijas centrā – un būtu ļoti labi, ja kāds no vecākiem arī piedalītos un savam bērnam palīdzētu. «Diemžēl ierasti mēs saņemam atteikumu – nav laika, mēs nevaram, esmu slims un citi iemesli… Tas mūs rosināja uz pārdomām, vai vecākiem ir jāpiedalās sava bērna dzīvē arī tad, ja viņš ir ievietots aprūpes centrā un ir valsts apgādībā, un ko no vecāka drīkst prasīt šādā situācijā,» saka I. Dzene.

Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas juridiskā padomniece Laila Henzele Neatkarīgajai apstiprināja, ka pārbaudes lieta uzsākta par visiem Latvijā valsts sociālās aprūpes centros dzīvojošiem bērniem, kuri ievietoti pēc vecāku iesnieguma. «Mēs iepazīstamies ar dokumentiem par visiem bērniem un vēlamies noskaidrot, kas ir bijis iemesls, kāpēc vecāki izšķīrušies par šādu soli,» stāsta L. Henzele. Pašlaik apkopotie dati rāda, ka valsts sociālās aprūpes centros dzīvo 120 bērnu, kuri palikuši bez vecāku gādības (tas nozīmē, ka vecākiem ir pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības), bet 89 bērni ievietoti aprūpes centros uz vecāku iesnieguma pamata. I. Henzele lēš, ka tie ir 40 procenti no visiem bērniem, kuri nonāk valsts aprūpē. «Mēs pašlaik redzam, ka tās ir ģimenes, kurām ir bijis gan ļoti grūti pieņemt šādu lēmumu, emocionāli smagi, taču dažādi apstākļi noveduši pie tā, ka vairs nav bijis iespējams parūpēties par bērnu, tās ir ģimenes, kuras izšķīrušās par šādu soli citu iemeslu dēļ. Redzētais un lasītais mums liek domāt, ka šajās situācijās ir bijusi svarīga ikviena cilvēka rīcība, kas tobrīd ģimenei ir bijis blakus,» situāciju raksturo L. Henzele. Juriste arī norādīja: lai arī Latvijā ir sakārtoti tiesību akti, «spēles laukums bērnu tiesībās» ir ļoti sadrumstalots. Vecāku atbildes liecina arī par to, ka ģimenēm, kuras audzina bērnu ar invaliditāti, nav pieejama ne medicīniskā aprūpe, ne atbalsta pasākumi, nav pieejama arī izglītības sistēma. Secinātais apstiprina faktu, ka centieni likvidēt aprūpes centrus, bērniem nodrošinot ģimenisku aprūpi, sastopas ar pilnīgi pretēju procesu – bērnu ievietošanu aprūpes centros. Visticamāk, tas tā varētu turpināties, ja nekas nemainīsies atbalsta sistēmā ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti.

Atšķirībā no bērna, kura vecākiem ir atņemtas aizgādības tiesības, bērns, kura vecāki uzrakstījuši šādu iesniegumu, nav juridiski brīvs, viņu nevar adoptēt citi vecāki. Nereti pat juridiski pašlaik nav skaidrs, vai un kā var saukt pie atbildības vecākus, kuru bērns ievietots aprūpes centrā, bet vecāku pienākumi netiek pildīti. L. Henzele piebilda, ka atsevišķos gadījumos vecāki ir emocionālā krīzē un tāpēc pat nespēj atbraukt pie bērna.

Bērnu tiesību aizsardzības likumā vien minēts, ka bērna un ģimenes pabalsti ārpusģimenes aprūpes laikā vecākiem netiek izmaksāti.

Inga Paparde

Foto: Pexels

Nākošais raksts >