Intervija ar vides ministru Raimondu Vējoni, Zaļo un zemnieku savienības Rīgas deputātu kandidātu saraksta 1. numuru.
– Latvija šķiet viena no zaļākajām, rūpniecības neskartākajām valstīm Eiropā. Tas liecina par mūsu atpalicību vai – tieši otrādi – par progresīvu prasmi dzīvot zaļi?
– Gribētu teikt, ka mēs esam progresīvi. Tas zaļums lielā mērā ir, pateicoties tādai lietai, par kuru “krievu laikos” mēs bijām neapmierināti, proti, padomju armijai. Latvijā bija daudz armijas daļu, tās atradās lielās, slēgtās teritorijās, un tur mežus neizcirta, zaļums tika saglabāts simtprocentīgi. Tādas teritorijas bija, piemēram, visa Kurzemes piekraste, arī citviet. Taču arī pašu latviešu dzīvesziņā ierakstīts, ka pret dabu jāizturas saudzīgi. Latvietis zina: ja esi nocirtis koku, tev vietā jāiestāda cits.
– Cik pats esat iestādījis?
– Tūkstošiem. Kamēr esmu ministrs, kokus stādīt sanāk visai reti, taču tad, kad biju students, bieži gāju uz mežniecību un stādīju. Galvenokārt pateicoties latviešu dabas mīlestībai, bet arī vides speciālistiem, uzņēmējiem, pašvaldībām un Vides ministrijas darbam, pasaulē esam astotā ekoloģiski drošākā valsts. Pirms mums ir Skandināvijas valstis: plaši meži, dabas daudzveidība, attīstīta infrastruktūra. Bet, protams, nevar Latviju salīdzināt ar Spāniju vai Grieķiju, tur izpratne par vides aizsardzību – mūsu izpratnē – ir ačgārna. Tur ir cita mentalitāte. Mēs esam pieraduši pie kārtības, tur – atkritumi uz ielām mētājas.
– Tomēr Latvijā ir daudz vietu, kas neatbilst zaļās valsts standartiem. Piemēram, gudrona dīķi – jēlnaftas pārstrādes produkti, kuros ir sērskābe un kas iznīcina visu dzīvo, kā arī sagandē gruntsūdeņus. Nu, tāda nevāja ekoloģiskā katastrofa Inčukalna apkārtnē.
– Dīķi sāka veidoties ap 1960. gadu. Padomju Savienībā toreiz par vides aizsardzību īpaši daudz nedomāja. No padomju laikiem ir palikusi vēl Olaines ķīmisko atkritumu izgāztuve, Jelgavā – bijušās ādu apstrādes rūpnīcas Kosmoss izgāztuve, Liepājas karostas kanāls, tāpat jebkurā bijušā kolhoza teritorijā palikušas minerālmēslu noliktavas. Tas tāds Padomju Savienības vēsturiskais mantojums… No gudrona dīķiem neviens dzīvs vēl nav ticis ārā. Tur nejauši nokļūst ūdensputni, domādami, ka dīķī ir ūdens, jo virsma spoži atspīd. Cilvēki tur speciāli nelīdīs, ja nu vienīgi kāds gribēs paslēpt kriminālus nodarījumus.
– Ko dara Vides ministrija, lai šos dīķus likvidētu? Cik zinu, vairākkārt ir mēģināts likvidēt šos veidojumus, taču nesekmīgi.
– 24. septembrī noslēgts līgums par šīs teritorijas attīrīšanu. To iespējams izdarīt ar īpašām iekārtām, un nu trīs gadus mēs to arī darīsim. Mums bija atklāts konkurss, uzvarēja Skonto būve sadarbībā ar vienu Vācijas kompāniju, kas savā valstī jau ir likvidējusi piecus līdzīgus objektus.
– Rīgā un citviet noteikti arī ir vidi piesārņojoši objekti.
– Sarkandaugavā, pie bijušās naftas pārstrādes rūpnīcas, ir teritorija, ko var nodēvēt par Latvijas Kuveitu: gruntsūdeņos tur ir aptuveni metru biezs slānis ar naftas produktiem. Līdzīgi ir Rumbulā, kur kādreiz bija militārais lidlauks: lai nevajadzētu ilgi lidināties, piloti gaisā nolēja degvielu un tad veica nosēšanos. Tur eksperimentālā kārtā pumpējām ārā sagandētos gruntsūdeņus un no 900 kubikmetriem gruntsūdeņu bija 30 kubikmetru dīzeļdegvielas, kuru vedām uz katlumāju un dedzinājām nost. Tāds karātavu humors: gruntsūdeņos vietām var iegūt vairāk naftas nekā slavenajās Latvijas naftas atradnēs, par kurām cīnās uzņēmēji. Bet priecīgā ziņa ir tā, ka mums izdevies izcīnīt Eiropas naudu vides attīrīšanai, līgums ir apjomīgs, tie ir 16 miljoni latu. Protams, ideāli jau nebūs, jo piesārņojums ir daudz kur aizskalojies. Tuvākajā laikā noslēgsim līgumu arī par Kosmosa izgāztuves attīrīšanu – rūpnīcā ādas apstrādāja ar hromu un arsēnu, visus apstrādes atkritumus veda uz kādu mežmalu un gāza ārā, tur tagad ir milzīgs daudzums šīs indes. Līdzīgi notika arī Olaines farmācijas uzņēmumu jaunībā: nebija nekādu poligonu, tāpēc zāļu ražošanas ķīmiskos atkritumus vienkārši izkrāva purva malā. Tāpat Liepājas karostā visi kuģi savus atkritumus meta pār bortu. Kanāla dūņās nu ir atrodama visa Mendeļejeva tabula. Dūņas sūknēsim, koncentrēsim, vilksim ārā sprādzienbīstamos priekšmetus. Vēl ir Cekule, kur lielas platības piesārņotas ar munīciju: tur nav iespējama attīstība, jo dažādā dziļumā zemē atrodas nesprāgušas bumbas – tur darbs sapieriem.
– Sanāk, ka vietām padomju armijas klātbūtne pat bijusi pozitīvs faktors.
– Kļūda bija tā, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad padomju armija atstāja Latviju, mēs nepiespiedām armijniekus paņemt līdzi savus suvenīrus – šīs nesprāgušās bumbas, ķimikālijas, citus mēslus. Tagad viņiem kaut ko atgādināt ir par vēlu.
– Kas būtisks vides jomā izdarīts brīvvalsts 20 gados?
– Pateicoties mūsu mērķtiecīgam darbam, gandrīz visur Latvijā ir labs dzeramais ūdens un tiek attīrīti notekūdeņi. Visās pilsētās ir attīrīšanas iekārtas, notekūdeņi neieplūst upēs un ezeros, līdz ar to uzlabojas ūdens kvalitāte. Par to liecina kaut vai tas, ka šovasar pie Latvijas krastiem aļģu ziedēšana netika novērtēta, kaut arī karstais laiks to varētu veicināt. Uz sakārtošanas ceļa ir arī atkritumu saimniecība. Savulaik Latvijā bija ap 500 izgāztuvju – katrs ciematiņš, savācis no iedzīvotājiem naudu, aizveda atkritumus uz kaut kādu vietu mežā un tos izgāza. Tas ir beidzies, šādas spontānas atkritumu izgāztuves ir likvidētas, rekultivētas un sakoptas. To vietā ir uzbūvēti desmit atkritumu poligoni.
– Cik liela darba daļa bija Vides ministrijai, kad tika noairēta Ozolsalas celulozes kombināta ideja?
– Ministrija šajā procesā bija no paša sākuma. Šādiem lieliem projektiem jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. Atzinums bija tāds: Somijas investori to var darīt, taču ar vienu nosacījumu – neizmantot hlora tehnoloģiju, tās vietā izmantot modernāko ozonēšanas tehnoloģiju. Projekta attīstītāji rezultātā atteicās būvēt šo kombinātu, uzcēla to kaut kur Brazīlijā, jo tur par vides aizsardzību neviens neprasīja rūpēties. Šis gadījums parāda rietumnieku divkosību: somi savā valstī pilnībā ievēro visas prasības, kas attiecas uz vides aizsardzību, pie mums savukārt negrib tās īsti ievērot, tāpēc brauc uz Dienvidameriku, trešās pasaules valsti, kur par vidi vēl neviens nav sācis domāt.
– Daudz traģikomiskāks izskatās Daugavas racēju projekts, kura mērķis ir iznīcināt Latvijas simbolu – mūsu lielāko upi.
– Šiem cilvēkiem izdevās panākt, ka Satiksmes ministrijā tiek izveidota darba grupa, kas izvērtēja visus projekta aspektus, taču darba grupas secinājums bija tāds, ka projekts no vides aspekta ir bīstams Latvijai, tas nav ekonomiski pamatots, līdz ar to Latvijai nav vajadzīgs. Vides ministrija savukārt gatavo pieteikumu UNESCO par unikālo Daugavas loku iekļaušanu Pasaules dabas mantojumā – tas aizstāvēs Daugavu. Tomēr tās racēji darbojas, turpina muļķot cilvēkus, sevišķi – pensionārus, pārdodot nevienam nevajadzīgas akcijas. Tas ir absurds – domāt, ka Daugavā kādreiz ies baržas, kuras tiks celtas augšā un lejā ar slūžu palīdzību, kam, protams, vajadzēs milzīgi daudz elektroenerģijas. Un kur nu vēl dzeramā ūdens aspekts: Rīga taču ņem ūdeni no Daugavas, tas nozīmē, ka viss milzu darbs, lai Rīgā būtu labs dzeramais ūdens, ir izmetams miskastē? Latvijas Tranzīta asociācija arī vērtēja projekta ekonomisko efektu un atzina, ka kravu pārvadājumu izmaksas neattaisnojas: vienkāršāk un ātrāk ir tās pārvietot pa dzelzceļu.
– Pa aplamu ceļu, manuprāt, aizgājusi mazo hidroelektrostaciju ideja.
– Deviņdesmito gadu vidū mazās HES tika veidotas lielākoties uz bijušajiem aizsprostiem. Bija doma, ka, atjaunojot mazās HES, varētu palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru Latvijā. Ideja pati par sevi bija laba, taču bieži vien notiek tā, ka cilvēki labas idejas mēdz deformēt. Tā, piemēram, Gulbenes pusē uzņēmīgi ļautiņi izvaroja Gauju, tur ik pēc gabaliņa ir atkal jauna HES. Tas radīja negatīvu iespaidu par mazajām HES, un tagad tās diez vai attīstīsies. Taču visā Eiropā mazās HES ir viens no atjaunojamo energoresursu būtiskākajām sastāvdaļām.
– Bet kas tad atļāva būvēt tādas nepareizās HES?
– Neviens nebija gatavs tam, ka tik daudzi gribēs būvēt mazās HES, jo šo vēlmi pastiprināja piedāvājums enerģiju pirkt par dubulto tarifu. Likumdošana līdz tam brīdim vēl nebija paspējusi šī lietas noregulēt. Rezultātā tika izdotas atļaujas atbilstoši tā laika likumdošanai, to bija ap 140. Šie projekti pamatā ir arī realizēti.
Autors: Elita Veidemane / NRA.lv
