Grozījumi paredz, ka IIN maksātājiem, kas grāmatvedību kārto divkāršā ieraksta sistēmā, saņemtās atbalsta summas (tiešais naudas maksājums, un šī nauda paredzēta ilgtermiņa ieguldījumu objekta iegādei, izveidošanai vai būvniecībai vai arī nauda tiks izlietota tikai nākamajā pārskata gadā) iekļaut ieņēmumos pakāpeniski iegādātā ilgtermiņa objekta atlikušajā lietošanas periodā. Tādējādi saņemtais atbalsts netiks ar nodokli aplikts uzreiz, bet pakāpeniski.

Grozījumi izstrādāti, jo saskaņā ar pagājušā gada decembra grozījumiem IIN likumā summas, kas izmaksātas kā valsts vai ES atbalsts lauksaimniecībai un lauku attīstībai, no 2010. gada janvāra tiek iekļautas ar IIN apliekamajā bāzē. Līdz ar to šobrīd IIN maksātājiem nav iespējas ieņēmumos iekļaut saņemto atbalsta summu pakāpeniski iegādātā ilgtermiņa objekta atlikušajā lietošanas periodā (līdzvērtīgi kā to nosaka MK noteikumi, kuri attiecas uz uzņēmuma ienākuma nodokļa maksātājiem).

Tādējādi IIN maksātājiem, kas grāmatvedību kārto divkāršā ieraksta sistēmā, būs tādi paši saņemtā atbalsta uzskaites nosacījumi kā uzņēmuma ienākuma nodokļa maksātājiem.

Lauksaimniecības skaitīšanas norisi atbalsta Zemkopības ministrijas sistēmas iestādes – Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) un Lauku atbalsta dienests (LAD). Lauksaimniecības skaitīšanā iegūtie dati vajadzīgi ne vien valsts, zinātnes un mācību iestādēm un nevalstiskajām organizācijām, bet arī lai veiktu situācijas analīzi Latvijā, plānotu un īstenotu ES Kopējās lauksaimniecības politiku. Tajā skaitā arī, lai objektīvi pamatotu jauno tiešo maksājumu finansējuma pārdales kritēriju noteikšanu Latvijai sarunās ar Eiropas Komisiju par tiešo maksājumu izlīdzināšanu.

Apsekoto saimniecību zināšanai. Atbilstoši Valsts statistikas likumam lauksaimniecības skaitīšanas laikā iegūtai informācijai būs nodrošināta individuālo statistisko datu konfidencialitāte par katru personu un saimniecību. Iegūtos datus izmantos tikai statistiskiem nolūkiem kopsavilkumu veidošanai, datu grupēšanai un lauksaimniecībā notiekošo procesu analīzei.

Kas ir lauksaimniecības skaitīšana

Ko īsti nozīmē lauksaimniecības skaitīšana? Vai tas nozīmē, ka tiks uzskaitītas pilnīgi visas lauku saimniecības, kas apsaimnieko kādu lauksaimniecībā izmantojamas zemes (LIZ) gabalu un atrodas ārpus pilsētām, tajā skaitā arī pašapgādes saimniecības un saimniecības – vienas govs īpašnieces?

CSP Lauksaimniecības un vides statistikas departamenta direktora vietniece Anita Raubena skaidro: “Nē, visas lauku saimniecības netiks iekļautas 2010. gada lauksaimniecības skaitīšanā, jo Latvijā nepietiekamā finansējuma dēļ to nav iespējams realizēt. Esam samazinājuši skaitīšanā iekļauto saimniecību skaitu līdz 90 tūkst., kas ļaus nodrošināt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1166/2008 minimālās prasības, t.i., ir izslēgtas tikai pavisam mazās saimniecības, kas saskaņā ar minēto regulu kopumā drīkst veidot 2% no izmantotās LIZ.

Lauksaimniecības skaitīšanas saimniecību atlase nav veikta atkarībā no produkcijas realizācijas veida, bet pēc ekonomiskā lieluma un specializācijas. Lauku saimniecība ir tehniski un ekonomiski patstāvīga ekonomiska vienība ar vienotu vadību, kas ražo lauksaimniecības produktus vai uztur zemi labā lauksaimniecības un vides stāvoklī. Lauku saimniecības, kurām ir tikai piemājas dārziņš līdz 1 ha un nav citas lauksaimnieciskās darbības, skaitīšanā netiks iekļautas.”

Kā lauksaimniecības skaitīšana norisināsies

Lauku saimniecības (90 tūkst.), kuras iekļautas 2010. gada lauksaimniecības skaitīšanā, CSP atlasījusi jau februārī, stāsta A.Raubena. Taču pati informācijas ieguve no šīm saimniecībām norisināsies vairākos etapos.

“Pirmajā etapā (aprīlī un maijā) CSP intervētāji intervēs lauksaimniekus LAD reģionālajās pārvaldēs un sektoros, kur tie iesniegs platību maksājumu pieteikumu veidlapas. CSP intervētāji veiks tūlītēju skaitīšanas datu ievadīšanu klēpja datoros,” par norises gaitu stāsta A.Raubena.

Autors: Rūta Bierande, LV.LV

Atbalsts paredzēts šādām nozarēm: lopkopības attīstībai- 4 130 789 lati, augkopības attīstībai- 137 385 lati un atbalsts pētījumiem, starptautiskai un savstarpējai sadarbībai atvēlēti 534 826 lati.

Tāpat atbalstam tirgus veicināšanai novirzīti 90 000 lati. Atbalstam lauksaimniecības nozaru risku mazināšanai atvēlēti 168 300 latu, atbalstam kredītprocentu daļējai dzēšanai- 1 500 000 latu, kredītprocentu starpības kompensēšanai- 100 000 latu. Savukārt iepriekšējā gadā uzsākto pasākumu izpildes finansējums ir 3 382 429.

„Lemjot par šā gada subsīdijām, sākotnēji nebija vienprātības starp lauksaimniekiem par daļēju kredītprocentu atmaksu. Ministrijai izdevās panākt kompromisu, kuram piekrita lauksaimnieki, ka, daļēji atmaksājot kredītprocentus, tiks vērtēti investīciju projekti, kas virzīti uz ilgtspējīgu attīstību, kuriem ir reāli biznesa plāni, bet radušās īslaicīgas grūtības. Protams, ka šīs atbalsta summas būs ierobežotas”, saka zemkopības ministrs Jānis Dūklavs.

Lauksaimnieki februārī saņems vienotās platības maksājumus par kopējo summu 10 000 000 latu. Tāpat tiks veikti vairāki papildus maksājumi:

valsts tiešie maksājumi par  laukaugu un lopbarības platībām 2 75 000 latu apmērā;
atdalītie valsts tiešie maksājumi par platībām 3 000 000 latu apmērā;
atdalītie valsts tiešie maksājumi par nokautiem vai eksportētiem liellopiem 2 000 000 latu apmērā;
atdalītie valsts tiešie maksājumi par pienu 300 000 latu apmērā;
atsevišķie cukura maksājumi 1 200 000 latu apmērā.

Pasākumā „Maksājumi lauksaimniekiem par nelabvēlīgiem dabas apstākļiem teritorijās, kas nav kalnu teritorijas” februārī izmaksās 6 000 000 latu, savukārt pasākumā „Natura 2000 maksājumi un maksājumi, kas saistīti ar Direktīvu 2000/60/EK” – 700 000 latu.

Tāpat lauksaimniekiem izmaksās atbalstu agrovides maksājumos apakšpasākumos “Bioloģiskās lauksaimniecības attīstība” un “Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos” par kopējo summu 6 000 000 latu, kā arī apakšpasākumā “Integrētās dārzkopības ieviešana un veicināšana” 20 000 latu apmērā.

Kopējā summa, ko lauksaimnieki saņems dažāda veida atbalsta maksājumos februārī, ir 31 970 000 latu. Savukārt šī gada martā lauksaimnieki atbalsta maksājumos saņems 22 715 000 latu.

Tikšanās laikā tika uzvērts, ka lauksaimniecība ir galvenā atslēga Eiropas politiskajai un ekonomiskajai attīstībai. Lai nodrošinātu šo galveno mērķu sasniegšanu, ir nepieciešams rast līdzsvarotu pieeju, kas nodrošinātu gan tirgus intereses, gan arī nepieciešamību pēc drošas, veselīgas un augstas kvalitātes pārtikas, sakoptas vides un lauku teritorijām.

Ņemot vērā šā brīža klimata izmaiņas, esošo globālo pārtikas nedrošību, ievērojamās cenu svārstības pasaules tirgos , ir nepieciešama ambicioza, plaša mēroga politika ar adekvātu finansējumu, kas nodrošinātu Eiropas neatkarību šajos jautājumos.

Tikšanās laikā tika noteikti vairāki būtiski turpmākās darbības pamatprincipi, lai uzlabotu ekonomisko situāciju ES dalībvalstīs:
- jāveido tāds Eiropas pārtikas modelis, kas raksturo milzīgo daudzveidību, ņemot vērā, ka Eiropas lauksaimniecībai ir jābūt konkurētspējīgai un saglabājamai visā Eiropas teritorijā saskaņā ar kopēju Eiropas lauksaimniecības modeli;
- jārada lauksaimniekiem iespējas operatīvāk reaģēt uz tirgus signāliem, tādējādi attīstot visus lauksaimniecības sektorus;
- jāspēj reaģēt uz jauniem vides izaicinājumiem;
- jānodrošina sabiedrības kopējās vajadzības – pārtika un veselība, aizsargājot vidi un lauku apvidus, kā arī saglabājot tradicionālās ainavas, kas varētu būt atkarīgs ne tikai no lauksaimniekiem, bet arī no visas sabiedrības kopumā.

Tāpat dalībvalstu ministri vienojās, ka ir gatavi kopīgi izvērtēt visas iespējas un instrumentus, lai spētu sasniegt noteiktos mērķus, vienojoties arī par to, ka būtu jāievēro vienlīdzības princips visām dalībvalstīm, tostarp attiecībā uz atbalsta maksājumu sistēmas pārskatīšanu.

Avots: BNA Latvia

Zemnieki ir nobažījušies, ka ierobežotā valsts budžeta apstākļos, pildot ar starptautiskajiem aizdevējiem slēgtās vienošanās, valdība var atteikties no valsts līdzfinansējuma piešķiršanas un dalības Eiropas atbalsta mehānismos lauksaimniecības nozarei vai apgrūtināt uzņēmējdarbību, mainot uzņēmējdarbības pamata noteikumus – nodokļu līmeni, dīzeļdegvielas akcīzes kompensācijas. Lai gan pārtikas ražošana valstiskā līmenī šobrīd nosaukta par vienu no prioritārajām nozarēm, plānotie valdības lēmumi par to neliecinot, uzsver biedrība Zemnieku saeima.

Latvijas lauksaimnieki saņem vismazāko atbalstu starp Eiropas Savienības valstīm. Latvijā tiešie maksājumi uz vienu hektāru ir vidēji 63 eiro, bet Grieķijā tieši septiņas reizes lielāki – 441 eiro. Tiesa, Latvija nevar ietekmēt Eiropas Savienības maksātās subsīdijas, taču tā ar nacionālām subsīdijām un nodokļu politiku var sekmēt vietējo lauku uzņēmēju konkurētspējas palielināšanos.

Taču jau šobrīd ir zināms, ka nākamajā gadā zemnieku saimniecības sagaida nacionālo subsīdiju un valsts līdzfinansējuma projektiem ievērojama samazināšana.

Tāpat zemnieki ir satraukušies par iespējamo akcīzes nodokļa kompensācijas samazināšanu. Pēc Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra aprēķiniem, tas nozīmēs izmaksu palielinājumu līdz pat 23 latiem par hektāru. Tajā pašā laikā valdība vilcinās ieviest marķēto degvielu lauksaimniecības tehnikai, kas ļautu degvielu ražošanas vajadzībām nopirkt uzreiz bez akcīzes nodokļa. Citās valstīs, tajā skaitā kaimiņzemē Igaunijā, šāda sistēma pastāv jau gadu desmitiem. Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Juris Lazdiņš ir nesaprašanā, kāpēc Latvija nevēlas ieviest šādu modeli, jo tas atbrīvotu ierēdņus no sarežģītā administrēšanas procesa un kompensāciju izmaksas. Turklāt jau šobrīd iekrāsota degviela tiek izmantota apkurei.

Arī plānotais nekustamā īpašuma nodokļa kāpums un jauna nodokļa ieviešana būtiski ietekmēs visas lauku saimniecības, īpaši tās, kuras pirkušas laukus ar pamestām mājām, kurās neviens nedzīvo un nedzīvos. Salīdzināšanai – Vācijā zemes nodoklis par lauksaimniecības zemi ir vien 0,1 procents.

Zemnieki uzskata, ka valdības iecerētās reformas vēl vairāk pasliktinātu mūsu valsts ražotāju konkurētspēju brīdī, kad tieši pārtikas ražošana kļuvusi par vienu no valsts ekonomikas spēcīgākajām nozarēm, uz kuru tiek liktas lielas cerības par valsts izvešanu no ekonomiskās krīzes.

Zemnieku saeima aicina valdību ieviest marķēto dīzeļdegvielu no 2010. gada 1. janvāra lauksaimniecības ražošanai, samazināt PVN pārtikas precēm, tādējādi nodrošinot iedzīvotājus ar pārtiku ierobežotas pirktspējas apstākļos, nekavējoties mazināt birokrātiju un veikt strukturālas izmaiņas valsts pārvaldē, kā arī nepalielināt nodokļu slogu ražošanas nozarēm.

Autors: Ilze Šteinfelde / NRA.lv

Itālijas cukura ražotājs Italia Zuccheri no ES Kopējās lauksaimniecības politikas līdzekļiem saņēmis 139,8 miljonus eiro. Savukārt cita itāļu cukura ražošanas kompānija Eridania Sadam – 125,3 miljonus eiro. Līdz ar to šīs divas kompānijas kļuvušas par lielāko vienreizējo ES lauksaimniecības maksājumu saņēmējām, secinājusi ES lauksaimniecības politiku uzraugošā nevalstiskā organizācija Farmsubsidy.

Organizācija apkopojusi datus par 710 Eiropas privātpersonām vai uzņēmumiem, kuri ES lauksaimniecības politikas ietvaros 2008.gadā saņēmuši vairāk par vienu miljonu eiro. Informācija par Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Čehija, Nīderlandē, Polijā un Slovākijā izmaksātajām subsīdijām Farmsubsidy.org mājaslapā pagaidām nav iekļauta, jo šīs valstis vēl nav apkopojušas visus datus par 2008.gadu. Savukārt Vācija, aizbildinoties ar varbūtēju privātuma pārkāpumu, vispār atteikusies šādus datus publiskot, par ko Eiropas Komisija gatavojas to sūdzēt Eiropas Kopienu tiesā.

Saskaņā ar Farmsubsidy apkopoto informāciju, lielāko labumu no ES kopējās lauksaimniecības politikas 2008.gadā guvusi Itālija. Bez jau minētajām divām Itālijas kompānijām, subsīdiju saņēmēju saraksta pirmajā desmitniekā pārstāvēti pavisam pieci itāļu uzņēmumi. Piemēram, trešajā vietā ierindotā Itālijas kompānija Instituto Centrale della Banche Popolari Italiane pagājušā gadā saņēmusi 95 miljonus eiro.

Saraksta pirmajā desmitniekā iekļautas arī divas Francijā reģistrētas kompānijas. Francijas putnkopības uzņēmums Doux Group saņēmis 62 miljonus eiro, bet franču cukurfabrika Saint Louis Sucre SNC ? 38 miljonus. Desmitniekā iekļuvis arī viens īru pārtikas ražošanas uzņēmums, kuram ES lauksaimniecības politikas ietvaros izmaksāti 83 miljoni eiro. Savukārt dāņu cukurražotājam Danisco Sugar samaksāti 44 miljoni.

„Fakts, ka Eiropas Savienībā notiek diskusijas par iespējamo kompensāciju piešķiršanu piena saimniecībām, kas kādu iemeslu dēļ vairs nespēj efektīvi darboties, nekādā gadījumā nav signāls tam, ka tiktu apsvērta iespēja par piena nozares likvidēšanu, un te pavisam noteikti nav velkamas paralēles ar cukura nozares darbības pārtraukšanu,” uzsver zemkopības ministrs.

Diskusijas, kas pašlaik notiek Eiropas Savienībā, sāktas tāpēc, ka problēmas piena nozares dalībniekiem visā Eiropā liek meklēt iespējas, kā atbalstīt tos saimniekus, kuri ar šo situāciju netiek galā. Un šobrīd Eiropas Savienībā notiek tikai šādas iespējas izvērtēšana, jo pašreizējās problēmas piensaimniecībā vistiešākā mērā saistītas ar globālo ekonomisko un finanšu krīzi pasaulē. Arī citu ES dalībvalstu piena ražotāji pašlaik izjūt finansiālas grūtības piena iepirkuma cenu straujās lejupslīdes dēļ.

„Tā pavisam noteikti būtu tikai un vienīgi iespēja saimniecībām, kuras vairs nevēlas un nespēj darboties nozarē,” stāsta Jānis Dūklavs.

Diskusijās tiek vērtēta iespēja, ka piensaimnieks, kurš nonācis situācijā, kad turpināt darbību piena nozarē nav vairs iespējams, varētu atteikties no piešķirtās piena kvotas un par to saņemt kompensāciju, lai pārorientētos citai darbībai laukos.

„Es nekādā gadījumā nemudināšu Latvijas lauksaimniekus uz šādu soli. Ja šāda kompensāciju sistēma tiešām tiks pieņemta, tā būs katra atsevišķa saimnieka brīva izvēle, izmantot to vai nē. Zemkopības ministrija joprojām veicinās nozares attīstību, uzskatot to par vienu no  prioritārajiem virzieniem Latvijas lauksaimniecībā,” norāda zemkopības ministrs.

Avots: BNA Latvia

Izeja tika atrasta, veicot izmaiņas Ministru kabineta noteikumos Nr. 875 (grozījumi 03.02.2009.) un ļaujot ražotājiem pašiem piegādāt pienu gala patērētājiem un tirgot to mazumtirdzniecībā. Tomēr līdz ar jaunajām iespējām radušās arī jaunas problēmas, kuras vasarā ne pa jokam var likt sevi manīt gan lauku piena realizētājiem, gan patērētājiem.

Kāpēc ražotāji spiesti nodarboties ar tirdzniecību

Tātad pievēršanās piena mazumtirdzniecībai nav tik daudz lauksaimnieku brīva izvēle, cik apstākļu spiesta nepieciešamība – izeja no bezizejas pašreizējā ekonomiskajā situācijā. Problēmas, kas skārušas piena lopkopību, nav radušās ne vakar, ne aizvakar, vienīgi krīzes apstākļos samilzušas tik tālu, ka ekonomikas lejupslīde sāka reāli apdraudēt visas piena rūpniecības eksistenci. Un paradoksālākais: pašlaik valstī izeja no krīzes tiek meklēta eksportā, bet piens un dažādi tā izstrādājumi bija tieši šāds atzīts eksporta produkts. Diemžēl arī eksporta tirgū pieprasījums pēc tā samazinājies. Taču Latvija var patērēt tikai apmēram pusi (vai pat mazāk) no saražotā piena un piena izstrādājumiem. Tas ir ap 300 tūkstošiem tonnu gala produkcijas no gadā izslauktajām apmēram 650 tūkstoš tonnām.

Otra problēma, kā skaidroja Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Armands Krauze: piena lopkopības saimniecības strukturāli ir sadrumstalotas un ļoti sīkas – ganāmpulkā vidēji ap 5 govīm. Vienlaikus sadrumstalota ir arī pārstrāde. Tas paaugstina ražošanas izmaksas un sadārdzina produkciju. Tomēr galvenais: lielākie pārstrādes uzņēmumi nepieder pašiem lauksaimniekiem – lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem – un zemnieku kooperatīvo sabiedrību īpatsvars pārstrādes sektorā ir niecīgs. Pretstatā Somijai, Zviedrijai un citām ES valstīm, kur šis sektors gandrīz pilnībā atrodas pašu lauksaimnieku rokās.

Šajā situācijā lielākie zaudētāji izrādījušies tie, kam ir lieli, augstražīgi ganāmpulki, atbilstoši ES prasībām iekārtotas govju novietnes, ūdensapgāde, ko visbiežāk nodrošina dziļurbumi, un piena dzesēšanas iekārtas, nerunājot nemaz par citu veterināro un sanitāro prasību ievērošanu. Tas viss prasījis lielus kapitālieguldījumus, tikuši ņemti kredīti, un visi līdzekļi ieguldīti kvalitatīva piena ražošanā, nevis pārstrādē vai tirdzniecībā.

Lauksaimnieku viedoklis

To, ka viņi ir ražotāji, nevis tirgotāji vai pārstrādātāji, uzsvēra arī lauksaimnieki, kurus pirmdienas rītā satiku Čiekurkalna un citos tirgos. Tāpēc uz nepieciešamību pašiem pienu arī pārdot viņi raugās kā uz pagaidu situāciju.

Saimniecības “IK Regis” īpašniece S. Kārkliņa no Siguldas puses, kurai ir 107 slaucamas govis, atzīst, ka tirdzniecībā tiešāk vai netiešāk iesaistīti visi septiņi saimniecībā strādājošie, jo pašlaik tas esot viņu izdzīvošanas jautājums. Kopējais izslaukums – ap tonnu piena dienā. Tirgū sestdienās, svētdienās varot pārdot līdz 500 litriem, darbdienās ap 200-300 litru. Cena – 40 santīmu litrā. Pārējo pienu saimniecība nodod “Rīgas piensaimniekam” par 13,5 santīmiem litrā. Tomēr jau tagad zināms, ka tuvākajā laikā cena tikšot samazināta.

“Protams, man bija izdevīgāk, kad atbrauca mašīna, savāca visu pienu, samaksāja 25 santīmus plus vēl PVN,” saka S. Kārkliņa. “Ar pašreizējo piena cenu vairs nav iespējams atmaksāt kredītus, nerunājot par darbinieku algām un nodokļiem.” Tāpēc tirgus pagaidām ir vienīgais glābiņš.

Līdzīgi viedokli pauda arī kāda cita Vidzemes zemniece, kurai kūtī 70 slaucamas govis un kura divas reizes nedēļā tirgojas vienā no Rīgas zaļajiem tirdziņiem. Nedēļas laikā viņa mājās, savā virtuvē, biezpienā un sviestā pārstrādā ap pustonnu piena. Daļu pārdod reizē ar pienu, daļu izvadā pastāvīgiem klientiem. Pieprasījums esot ļoti liels. Ar naudu, ko saņemot par nodoto pienu, patlaban pietiekot tikai, lai nomaksātu kredītus un līzingus par tehnikas iegādi. Iztikšana ģimenei, kura strādā saimniecībā (algotu darbinieku viņiem nav), tiek nopelnīta tiešajā tirdzniecībā.

Īstais brīdis zemniekiem atgriezties tirgū

Iztiku ģimenei tirgū pelna arī “Kalna Ķemēlu” saimnieks no Veselavas pagasta, kuram 29 slaucamas govis. Katru otro dienu viņš savas saimniecības pienu realizē Čiekurkalna un Purvciema tirgū. Turklāt, ņemot vērā, ka Čiekurkalna tirgū tiek būvētas dzesēšanas kameras, saimnieks cer tirdzniecību turpināt arī vasarā. Tādējādi Veselavas pagasta zemnieks apstiprina LOSP valdes priekšsēdētāja A. Krauzes teikto, ka daļai zemnieku, kas savu produkciju paši sākuši tirgot, apstākļu spiesti, tirgū vajadzētu palikt arī pēc tam, kad situācija normalizēsies. Maz ticams, ka tie būšot lielo ganāmpulku īpašnieki, bet vidējo un mazo gan. Un tas esot dabiski, jo zemnieki savu produkciju tirgū un mājās realizējot gan Vācijā, gan Austrijā, gan citās vecajās ES valstīs. Latvijā zemnieki no tirgus bija aizgājuši, atstājot to starpniekiem un pārpircējiem. Tā viņi tikuši izstumti gan no pārstrādes, gan tirdzniecības sektora. Likumsakarīgi – tie, kas šos sektorus kontrolējuši līdz šim, zemniekiem sākuši diktēt savas cenas un noteikumus. Pašlaik esot īstais brīdis atgriezties tirgū.

Tirgus viedoklis

Tam piekrīt Čiekurkalna tirgus ģenerāldirektors Juris Āzers. Līdz ar lielveikalu “bumu” arī viņam šķitis, ka tirgi kā nacionālās tirdzniecības vietas Latvijā beigs pastāvēt. Kooperatīvās sabiedrības gan turpinājušas piegādāt preci, bet zemnieki ar pašaudzētu produkciju kļuvuši retums.

Lai izdzīvotu konkurences apstākļos, Čiekurkalna tirgus plānojis savā vairāk nekā 2 ha lielajā teritorijā uzsākt liela tirdzniecības kompleksa būvi ar diviem pazemes stāviem un līdz septiņiem stāviem virs zemes. Projekta kopējās izmaksas lēstas ap 30 miljoniem latu. Tikuši meklēti un pat atrasti investori, bet pēdējā brīdī grandiozajam projektam svītru pārvilkusi krīze.

Šajos apstākļos nācies meklēt jaunus risinājumus. Tos tirgus vadība negaidot atradusi, analizējot, kam tirgū ir vislielākais pieprasījums. Izrādījies – vislielākais pieprasījums ir vietējai, pašaudzētai un pašu zemnieku tirgotai produkcijai. Vajadzējis tikai par to pārliecināt zemniekus.

Laimīgas vai nelaimīgas sakritības dēļ šie centieni norisa vienlaikus ar situācijas saasināšanos piena nozarē. Iesaistoties Zemkopības ministrijai, Mārketinga padomei, LOSP un citām ieinteresētajām organizācijām, diezgan īsā laikā izdevies vienoties ar ražotājiem par savā saimniecībā iegūtā piena tiešo realizāciju mazumtirdzniecībā un informēt par to arī patērētājus. Jo vairāk šādu tirgotāju, jo kvalitatīvāks produkts. Līdz ar to – vairāk pircēju, kas izdevīgāk tirgum. Pašlaik Čiekurkalna tirgū astoņās tirdzniecības vietās dienā iespējams iztirgot līdz 5 tonnām piena. Bet varētu būt pat 10 tonnas.

Iztikt bez birokrātijas un liekām formalitātēm

J. Āzers neslēpj, ka grūtāk būs tirgotājus paturēt nekā piesaistīt. Pagaidām vēl vēsais laiks ir viņu sabiedrotais. Kas notiks vasarā? Piens ir produkts ne tikai ar ierobežotu realizācijas termiņu, bet arī epidemioloģiski riskants. Lai šo riskus novērstu, pēdējo mēnešu laikā tirgū jau atvērtas un vēl tiek plānots atvērt kopā ap 60 jaunas tirdzniecības vietas, kas garantē visu sanitāro normu ievērošanu un būs paredzētas tikai zemniekiem vai kooperatīvajām sabiedrībām. Vienlaikus tiek uzstādītas sešas aukstuma kameras piena uzglabāšanai. Pie tām būs ūdens piena trauku mazgāšanai, kā to paredz Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) prasības. Katras kameras ietilpība – ap tonnu piena kannās.

“Kas attiecas uz sanitārajām normām,” uzsver J. Āzers, “tad esmu pilnīgi vienisprātis ar PVD, ka šeit nedrīkst būt nekādu atlaižu. Cita lieta, ka no zemniekiem vajadzētu pieprasīt tikai tos produkcijas pavaddokumentus, kas tiešām nepieciešami tirdzniecībai, nevis arī tos, ko viņš jau iesniedzis, reģistrējot savu ganāmpulku vai saimniecību.”

Kā izrādījies, tirdzniecību uzsākot, pat pašiem PVD darbiniekiem neesot bijis īsti skaidrs, bez kuriem dokumentiem var iztikt. Darbojies princips: jo vairāk, jo labāk. It kā tas vienlaikus nozīmētu arī drošāk. Tāpēc ģenerāldirektors ir gandarīts, ka sadarbībā ar PVD vadību izdevies izstrādāt obligāti nepieciešamo dokumentu paketi zemnieku tirgotajām produktu grupām. Tajā skaitā arī pienam.

Viņaprāt, ar šo dokumentu paketi un analīzēm, kuras regulāri veic tirgū, pilnīgi pietiek, lai garantētu produkcijas kvalitāti. Tātad – lai patērētājs varētu justies drošs, savukārt zemnieks ar liekām formalitātēm netiktu aizbaidīts no tirgus, kā tas reiz jau noticis.

Tiešā tirdzniecība neatrisinās piena lopkopības problēmas

Jā, šis ir pirmais un galvenais secinājums, kam piekrīt arī paši lauksaimnieki. Patiesībā tas ir tikai plāksteris uz problēmas. Cilvēki gribēja ražot atbilstoši ES prasībām, strādāt mūsdienīgi un dzīvot moderni. Viņiem teica: “Paļaujieties uz sevi un lieciet lietā visus resursus. Mēs jūs atbalstīsim!” Viņi tā arī darīja, un tagad, lai nebankrotētu, spiesti stāvēt tirgū ar savām piena kannām. Bet tirgus ir ierobežots, ja runājam nevis par Čiekurkalna, bet gan piena tirgu valstī. Jo vairāk mazumtirdzniecībā pārdod zemnieki, jo mazāk piena produkcijas realizē veikalos. Līdz ar to – zaudē arī pārstrādātāji. Ne velti šajās dienās tie atkal grasās samazināt iepirkuma cenu, lai gan vēl vairāk samazināt to nav iespējams. Savukārt tukšo plastmasas pudeļu, kurās zemnieki pienu lej tirdzniecībai, cena mēneša laikā no 2 santīmiem pieaugusi līdz 7 santīmiem. Bet.. piena mazumtirgotāji savu produkciju drīkst pildīt tikai jaunās plastmasas pudelēs.

Tātad vēl viens secinājums – uz zemnieku rēķina gatavi “uzvārīties” visi, kam vien nav slinkums. Un acīmredzot tas turpināsies tik ilgi, kamēr Latvijā netiks pārstrukturēti ganāmpulki un paši ražotāji, kaut daļēji, nesāks kontrolēt arī pārstrādi. Bet tas jau ir cits stāsts. Šajā stāstā daudz svarīgāk ir tas, kas uztrauc PVD – tieša mazumtirdzniecība var iziet no kontroles. Atsevišķi fakti par to jau liecinot. Tāpēc vasara tiek gaidīta ar bažām.

Avots: LV.LV / Aivars Kļavis

Šādu uzskatu pamato nesen pieņemtais Štoibera grupas atzinums par lauksaimniecību. Jaunajā ziņojumā uzmanība ir pievērsta vairākiem pēdējo trīs ar pus gadu laikā veiktajiem pasākumiem, kas mazina birokrātijas slogu lauksaimniekiem, pārtikas ražošanā iesaistītajiem uzņēmumiem un pārvaldes iestādēm, un solīts panākt ikgadējo izmaksu samazinājumu simtiem miljonu euro apmērā, tādējādi padarot Eiropas lauksaimniecību konkurētspējīgāku.

Kopš 2005. gada Komisija ir turpinājusi īstenot savu rīcības plānu kopējās lauksaimniecības politikas vienkāršošanai, atcēlusi simtiem novecojušu tiesību aktu, īstenojusi reformas KLP racionalizēšanai un uzlabojusi tiesību aktu izstrādes procesu un informācijas tehnoloģiju sistēmas. Būtiskas izmaiņas nozīmēja nesenā vienošanās par KLP efektivitātes pārbaudi jeb “veselības pārbaudi”, kas padarīs KLP mazāk sarežģītu. Komisijas darba programmā paredzēti arī tādi pasākumi kā iespēja racionalizēt savstarpējās atbilstības noteikumus, regulārāka tiesību aktu pārskatīšana un iespējamās izmaiņas ES kvalitātes politikā, tostarp attiecībā uz tirdzniecības standartiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēmu.

“Mēs esam guvuši lieliskus panākumus, cenšoties padarīt KLP vienkāršāku un vieglāk īstenojamu”, teica lauksaimniecības un lauku attīstības komisāre Marianna Fišere Bola. “Politikas vienkāršošana nozīmē mazāk rūpju pārvaldes darbiniekiem, bet kas vēl svarīgāk — to, ka lauksaimnieki varēs vairāk laika veltīt savai specialitātei, t.i., darbiem saimniecībā, un mazāk laika ieguldīt dokumentu kārtošanā. Turklāt mūsu veiktās izmaiņas samazinās lauksaimniekiem finansiālo slogu par simtiem miljonu euro. Laikā, kad saskaramies ar ekonomiskajām grūtībām, tā ir patiesa priekšrocība .”

Rīcības plānu sāka īstenot 2006. gada beigās, un tajā iekļauto projektu skaits ir pieaudzis no 20 līdz 50. Jau ir īstenoti 43 projekti.

Atceļot pienākumu saņemt eksporta licenci, lai varētu eksportēt liellopu gaļu bez eksporta kompensācijas, uzņēmēju izmaksas tika samazinātas aptuveni 16 euro apmērā par vienu tonnu.

Kad vairs nebūs spēkā noteikums, ka zemes gabalam lauksaimnieka īpašumā jābūt vismaz 10 mēnešus, lai varētu pieteikties tiešo maksājumu saņemšanai, administratīvais slogs lauku saimniecībām samazināsies apmēram par 19 miljoniem euro.

Pieprasīto importa licenču skaits ir samazināts no 500 līdz 65, bet attiecībā uz eksportu pieprasītas tiek vairs tikai 43 licences. Tam vajadzētu samazināt izmaksas apmēram par 7,4 miljoniem euro.

Avots: BNA Latvia