“Šodienas (30. jūnija) balsojums ir uzvara katram amerikānim, kuru ietekmējusi neapdomība un bezatbildība, kā dēļ zaudēti miljoniem darba vietu un triljoniem dolāru,” norādīja ASV prezidents Baraks Obama.

ASV Senāts Volstrītas reformu plāno pieņemt pēc nedēļu garajām 4. jūlija brīvdienām. Pārstāvju palātas apstiprinātā reforma izveidos jaunu patērētāju finanšu aizsardzības aģentūru, agrīnās brīdināšanas sistēmu, lai paredzētu un novērstu turpmākas krīzes, kā arī mehānismu, kas paredzēs likvidēt, nevis glābt finanšu institūcijas, kuras uzskatītas par pārāk lielām, lai ļautu tām bankrotēt. Likumprojekts arī paredz novērst finanšu tirgus regulēšanas trūkumus un nosaka lielāku augsta riska fondu jeb tā dēvēto hedžfondu, hipotēku mākleru, īstermiņa aizdevumu un kompleksu vērtspapīru jeb tā dēvēto atvasināto finanšu instrumentu caurskatāmību un atbildību.

ASV likumdevēji arī vēlas ierobežot komercbanku spēju veikt spekulatīvas investīcijas, kuras nav klientu interesēs. “Ballīte ir beigusies,” pirms balsojuma sacīja ASV Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi. “Dažu cilvēku riskantie darījumi vairs neapdraudēs mūsu ģimeņu, uzņēmumu un ekonomikas finanšu stabilitāti.” Tomēr ASV likumdevēji 29. jūnijā no likumprojekta svītroja plānoto banku nodevu, lai balsojumā iegūtu republikāņu atbalstu.

ASV Senāts Volstrītas reformu jau apstiprināja maija nogalē.

Avots: www.2v.lv

Starptautiskais 7,5 miljardu eiro (5,27 miljardi latu) aizdevums Latvijai būs pieejams līdz 2011. gada beigām, lai stabilizētu un atdzīvinātu Latvijas finanšu sistēmu, gadskārtējā budžeta ietvaros stabilizētu ekonomisko situāciju, pārstrukturizētu tautsaimniecību, paaugstinot tās konkurētspēju, kā arī mazinātu ekonomikas attīstību bremzējošo risku iedarbību – atgādināts Finanšu ministrijas ziņojumā valdībai par šīs programmas izpildes gaitu. Līdz šā gada marta beigām ir saņemti 2,8 miljardi latu, no kuriem apgūti vairāk nekā pusotra miljarda latu. Par atsevišķu programmā pieteikušos valstu aizdevuma summām notiek sarunas ar potenciālajiem aizdevējiem. Ziņojumā arī norādīts – daļa aizņēmuma jāsāk atmaksāt jau 2012. gadā.

Citvalstu solidārais atbalsts vēl tiek gatavots

Starptautiskā 7,5 miljardu eiro aizņēmuma programma paredz, ka no Eiropas Komisijas Latvija saņems 3,1 miljardu eiro (jau saņemti 2,7 miljardi), no ziemeļvalstīm (Zviedrija, Dānija, Somija, Norvēģija un Igaunija) – 1,9 miljardus eiro (vēl nekas nav saņemts), no Pasaules Bankas – 400 miljonus eiro (puse jau ir noskaitīta), no citiem aizdevējiem (Čehija, Polija, ERAB) – 400 miljonus eiro (saņemti 100 miljoni) un no Starptautiskā Valūtas fonda – 1,7 miljardus eiro (saņemts viens miljards).

Finanšu ministrija līdzīgi kā tās mājaslapā atrodamajās atbildēs par starptautisko aizdevumu raksturojusi septiņus finansējuma avotus un secību, kādā nauda ir ienākusi, kā arī sarunas, kas ar atsevišķiem programmas dalībniekiem par aizdevuma līguma projektiem vēl turpinās. Pašreiz notiek izvērtēšanas un saskaņošanas process par aizņēmumu no ziemeļvalstīm, Čehijas un Polijas.

Jau saņemtais jāatmaksā līdz 2019. gadam

Procentus aizdevējiem Latvija maksā jau tagad. 2012. gadā jāsāk atmaksāt pamatsumma vienam no kreditoriem – Valūtas fondam. No SVF saņemtā aizņēmuma pirmās daļas pamatsumma tiks atmaksāta astoņos vienādos maksājumos vienu reizi trijos mēnešos pa 75,4 milj. eiro no 2012. gada marta līdz 2013. gada decembra beigām. Nākamajos gados maksājumu ir vairāk, bet mazākas summas. Ar SVF Latvijai jānorēķinās līdz 2015. gada februārim.

Procentu maksājumi par visām šobrīd no SVF saņemtajām aizdevuma daļām tiek maksāti reizi trijos mēnešos – februāra, maija, augusta un novembra sākumā. SVF aizdevuma likme ir mainīga un tiek noteikta reizi nedēļā, balstoties uz SVF standarta noteikumiem, nosakot to atkarībā no Latvijas kvotas lieluma SVF un aizdevuma attiecības, paskaidrots FM dokumentā.

Pirmais aizņēmums Eiropas Savienībai – miljards eiro – Latvijai būs jāatdod vienā paņēmienā – 2014. gada 3. aprīlī; pēc tam nākamās divas summas saskaņā ar atmaksas grafiku, pēdējais maksājums atdodams 2019. gadā. Procentus Eiropas Savienībai Latvija maksā reizi gadā.

Pasaules Bankai no tās jau palienētie 200 miljoni eiro jāsāk atdot 2015. gadā, un atmaksas grafiks ir izstiepts līdz 2019. gadam. Pasaules Bankai procenti tiek maksāti reizi sešos mēnešos.

Puse iztērēta valsts parāda atmaksai

Līdz 2010. gada 31.martam programmas ietvaros ir saņemti 4 miljardi eiro jeb 2,8 miljardi latu, no kuriem 1 miljards 568,9 miljoni latu tika apgūti šādiem mērķiem:

- valsts budžeta deficīta un valsts budžeta aizdevumu finansēšana (Ls 456,2 milj. jeb 29% no kopējā izlietojuma);
- valsts parāda atmaksa (Ls 784,0 milj. jeb 50% no kopējā izlietojuma);
- finanšu sektora stabilitātes nodrošināšana (Ls 265,3 milj. jeb 17% no kopējā izlietojuma);
- ERAB atbalsts AS “Parex banka” (Ls 64,4 milj. jeb 4% no kopējā izlietojuma).

FM ziņojumā norādīts, ka finanšu sektora stabilitātes nodrošināšanai paredzētie programmas aizdevumu resursi veido “drošības rezervi”, kas nepieciešamības gadījumā būs pieejama, ja tiks veikti pasākumi finanšu sektora pārstrukturēšanai.

Ņemot vērā to, ka Latvijai programmas ietvaros piešķirtie aizdevumi tiek izmantoti tikai norādītajiem mērķiem, aizdevumu resursi atrodas Valsts kases kontos Latvijas Bankā un tiek izvietoti termiņnoguldījumos Latvijas Bankā, nodrošinot šiem resursiem pietiekami augstu likviditāti, lai nepieciešamības gadījumā pietiekamā apjomā būtu pieejams finansējums programmas galveno mērķu, kas vērsti uz valsts makroekonomiskās un finanšu stabilitātes nodrošināšanu, sasniegšanai, uzsvērts dokumentā.

Premjers aizdevēju papildu prasības neprognozē

Saskaņā ar FM ziņojumu šogad vēl ir paredzēti vairāki simti miljonu eiro no valdības galvenajiem programmas partneriem – Eiropas Komisijas un SVF, kas pārrauga arī Latvijas saistību izpildes procesus. LV.LV jau rakstīja, ka maija beigās Latvijā gaidāma starptautisko aizdevēju pārskata misija.

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis intervijā LNT raidījumā “900 sekundes” trešdien, 5. maijā, informēja, ka ar SVF un EK pārstāvjiem plānots pārspriest šā gada budžeta izpildi un nākamā gada budžeta sagatavošanas procesu, vēsta BNS. Viņš piebilda, ka Latvija šobrīd izpilda savas saistības attiecībā uz budžeta deficīta līmeni un šogad budžeta deficīts tiks nodrošināts 8,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Jautāts, par jaunām prasības, kas varētu rasties aizdevējiem, premjers prognozēja, ka tādu nebūšot: “Jaunas prasības nav sagaidāmas. Mēs zinām, ka būtiskākais ir jautājums par budžeta deficīta samazināšanu, un tur arī mērķis ir skaidri zināms – nākamajā gadā budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 6 procentus no IKP.”

V.Dombrovskis arī pieļāvis, ka nākamā gada budžetā deficīts būs jāsamazina ievērojami mazāk par savulaik nosauktajiem 500 miljoniem latu, proti, konsolidācijas apjoms varētu sasniegt apmēram 250 miljonus latu. Premjers Latvijas Radio skaidroja, ka daļu no budžeta samazinājuma apjoma segs ekonomiskā izaugsme un nodokļu ieņēmumu pieaugums. Pirmajā ceturksnī nodokļu ieņēmumu plāns tika izpildīts, plāns ir pārpildīts arī aprīlī. Premjers gan uzsvēra, ka konkrēts budžeta izdevumu samazinājuma apjoms būs zināms pēc FM prognozēm par makroekonomikas attīstību un nodokļu ieņēmumiem, kas būs gatavas šomēnes.

EK: Latvijas ekonomika stabilizējas, bezdarba problēma joprojām asa

Valsts lielā aizņēmuma fonā vai pareizāk – priekšplānā, protams, visbūtiskākā ir ekonomiskā situācija. EK jaunākās prognozes par ekonomikas attīstību 27 ES dalībvalstīs liecina, ka Latvijā, kas 2009. gadā piedzīvoja dziļāko recesiju ES, pašlaik ekonomiskā situācija ir sākusi stabilizēties un ir paredzams, ka nākamgad valsts ekonomikā izaugsme atjaunosies, sasniedzot 3,3 procentus, informē BNS. Saskaņā ar EK aplēsēm Latvijas iekšzemes kopprodukts, kas pērn kritās par 18%, šogad vēl turpinās samazināties, taču samazinājums būs daudz lēnāks – mīnus 3,5 procenti.

Taču ar bezdarbu vissliktākā situācija būs tieši šogad – pērn Latvijā bez darba bija 17,1% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, turpretī šā gada beigās bezdarbs, pēc EK aplēsēm, būs sasniedzis 20,6 procentus. 2011. gadā gaidāms tikai salīdzinoši neliels uzlabojums – EK paredz, ka bezdarba līmenis samazināsies līdz 18,8 procentiem.

EK arī aprēķinājusi, ka patēriņa cenas Latvijā šogad samazināsies par 3,2% un nākamgad – vēl par 0,7%. “Sagaidāms, ka patēriņa cenas turpinās samazināties, ņemot vērā prognozes par iekšzemes pieprasījumu un algām,” teikts pārskatā.

EK prognozē vēl ko netīkamu: lai gan Latvija ir īstenojusi ļoti apjomīgus konsolidācijas pasākumus, sagaidāms, ka tās budžeta deficīts šogad pārsniegs 8,5% līmeni, par kuru iepriekš tika panākta vienošanās ar Komisiju. Pārskata autori lēš, ka 2010. gadā Latvijas valsts budžetā deficīts veidos 8,6% no IKP, jo gaidāmie budžeta ieņēmumi būs nedaudz mazāki par plānotajiem, turklāt budžeta deficīts būs lielāks arī tāpēc, ka pensiju samazinājumi tika atcelti saskaņā ar Konstitucionālās tiesas lēmumu un pensionāri saņems iepriekš ieturētās pensiju summas.

Savukārt budžeta deficīts 2011. gadā, pēc EK aplēsēm, varētu palielināties līdz 9,9% no IKP, ja netiks veiktas papildu korekcijas.

Autors: Lidija Dārziņa, LV.LV

Jau gandrīz veselu gadsimtu filozofi, arī jūs, runā par Rietumu kultūras, civilizācijas norietu, bojāeju, ko jau 1918. gadā pasludināja Osvalds Špenglers. Kā uzlūkojat pašreizējo pasaules ekonomisko krīzi šīs hipotēzes kontekstā?

Interesanti, ka minat Špengleru. Viņa grāmata “Vakarzemes noriets” 20. gs. divdesmitajos gados bija bestsellers. Patiešām, Špenglers runāja par Rietumu pasaules norietu, taču jāņem vērā daži apstākļi. Grāmata tika sacerēta Pirmā pasaules kara laikā. Vai tas pats par sevi jau nebija drūmākais posms? Špengleram bija hipotēze, ka mirst jebkura, ne tikai Rietumu, civilizācija, jo vidējais dzīves laiks kultūrām/civilizācijām esot ap tūkstoš gadiem. Kultūra attīstās kā radošs, spēka pilns uzplaukums, ko parāda filosofija un māksla, bet pēc tam uz tās pašas kultūras bāzes nāk civilizācija, ko raksturo formālisma, birokrātijas, tehnoloģiju, tiesību nostiprināšanās. Līdzīgi kā vecumā civilizācijas apstākļos viss top stīvāks, nemainīgāks, un tad nāk nāve. Patlaban Špenglera grāmatai pasaulē gan lielas piekrišanas nav, kaut interesenti to joprojām uzskata par vērienīgi sarakstītu darbu. Tajā ir hipotēze par Rietumu pasaules galu, bet daudz interesantākas ir interpretācijas par kultūrtelpām, laiku, skaitli, simboliku utt. Man šķiet, ka Špenglera darbs var labi parādīt Eiropas kultūras formas gadsimtu garumā, bet ar finansiālā burbuļa plīšanas skaidrojumu 21. gs. tam visai maz sakara.

Domāju, ka globālā krīze, kas sākās pagājušā gada rudenī, ir jauns un specifisks fenomens, par kuru mūsdienu teorētiķiem nav skaidrības. Nav tādu piemēru, uz kuru pamata jau būtu izdarīta fundamentāla analīze. Gaidu kādu lielu filosofisku autoru, varbūt tas būs Habermāss, varbūt Rifkins, varbūt Hesle, kas izanalizēs notiekošo, neuzsverot kādas valsts vai bankas likteni, bet ieraugot patiešām globālus un likumsakarīgus procesus. Bet vēl neesmu sagaidījusi. Kad maijā biju Vīnes universitātē, redzēju, ka studenti, arī daži pasniedzēji, bet īpaši aktīvi – grāmatu veikali aģitē par atgriešanos pie Marksa idejām, kas palīdzētu izskaidrot šo krīzi. Manuprāt, tas ir maldu ceļš.

Kāpēc šāda veida krīze ir jauns fenomens pasaules vēsturē? Domāju, tādēļ, ka dažādu apstākļu kopums, tajā skaitā arī datortehnoloģijas, telekomunikācijas, situācija, kad, kā teica Frīdmans, “pasaule ir kļuvusi plakana”, ir radījusi fenomenu, kurā beidzot finanšu kapitāls ir atrāvies no ekonomikas un spēlē pats savas spēles. Un šo spēļu pamatlikumus neviens tā īsti nezina, kaut arī attīstītās valstis un starptautiskie finanšu monopoli tajās aktīvi piedalās. Te vajag tādu kā hēgelisko prātu, kas redz pāri vēsturei.

Man ir savs skaidrojums, bet tikai shematisks. Sabiedrības attīstībā allaž piedalās cilvēki, institūcijas, t. sk. ražotāji, kā arī preces, nauda, bankas, peļņa utt. Markss runāja par ražošanas spēku un ražošanas attiecību kopsakarībām. Bet tagad jārunā par cita veida struktūrām.

20. gs. Eiropu no Pirmā līdz Otrajam pasaules karam pazīstam kā rūpnieciskās ražošanas, militāro tehnoloģiju attīstības, zināšanu un relatīvas ekonomiskās labklājības pieauguma laiku. Bija ekonomiskā krīze, bet tā tika pārvarēta. Simboliskais ekonomiskais objekts tolaik ir rūpnīca, tās saražotā produkcija, peļņa.

Otrais pasaules karš iztīrīja starptautisko ekonomisko attiecību telpu, jo pēc kara mēdz zust bijušo starptautisko parādu attiecības. Sākas jaunas attiecības starp zaudētājiem un uzvarētājiem, zaudētājiem piesprieda kontribūcijas utt. Vārdu sakot, viss sākās no gala… Kamēr tika atjaunota karā sagrautā Eiropas ekonomika, finanšu kapitāls turējās kopā ar ekonomikas procesiem, bet vienā brīdī, manuprāt, no tā liktenīgi atrāvās. Par simbolisko ekonomisko objektu kļuva bankas. Bet bankas pēc savas darbības taču būtiski atšķiras no rūpnīcām. Ja rūpnīcu darbības motīvam svarīgas ir cilvēku vajadzības, tad bankām – vēlmes, iztēlotas un arī sagudrotas. Kredītu ņem tāpēc, ka kaut ko ļoti vēlas… Eiropā (arī Latvijā pēc 20. gs. 90. gadiem) mēdz lielīties ar banku sistēmas attīstību, īpaši neapsverot, cik banku darbības rezultativitāte ir bijusi noderīga ekonomikas, tajā skaitā rūpniecības, stimulācijai, bet cik tā ir kalpojusi tikai savām interesēm.

Krīzi, manuprāt, radīja finanšu kapitāla aprites patvaļa visā attīstītajā pasaulē un lielākoties pilnīga nevēlēšanās strādāt ekonomikas kapitāla labā. Eiropas civilizācija ir tiktāl attīstījusies, ka nonākusi pilnīgā naudas (nevis preču ražošanas) varā. Taču vērdiņš, kā Skalbes pasakā, ir falšs. Marksam tomēr ir ekonomikas analīze, viņš aplūko, kas notiek ar preci. Kaut arī viņš kritizē kapitālismu no šķiriskā viedokļa, dažas struktūras viņš redz, piemēram, par darba, virsvērtības, lietošanas vērtības un peļņas attiecībām. Bet finanšu kapitāla radītajā krīzē taču vairs nestrādā nekāds Marksa izprastais ieguldītā darba un saņemtās peļņas modelis. Bankas darbs nav tas, kas ir rūpnīcas darbs. Nauda it kā bankā būtu tāda pati prece, tomēr izrādās, ka tā ar savu universālo funkciju darbojas citādi. Tāpēc skaidrojums par globālo krīzi būtu jāmeklē jaunās civilizācijas formas aprakstā, kur dominē vēlmes, nauda un naudas radītāji (kas nav ražošanas sektors).

Postmodernais, kas atbīda malā Eiropas klasisko vērtību autoritāti, tomēr ir viens no mūsdienu rietumnieka identitātes pamatiem. Vai saskatāt kādus svarīgākos problēmjautājumus, ar ko nāktos saskarties, mēģinot iedibināt kāda jauna laikmeta vērtību pamatsistēmas?

Tāds posms pasaules vēsturē kā tagad – attīstītajās valstīs – vēl nav bijis. Postmodernisms kļuva aktuāls 20. gs. 80. gados, bet pie mums tas nonāk kā atrauga, savukārt Rietumos, domāju, tas sāk izsīkt. Taču finanšu kapitāla plosīšanos pastiprina draudīgs faktors, kas arī ir samērā jauns pasaules vēsturē: tā ir globālā patērētāju sabiedrība. Tas nav tas pats, kas postmodernisms, kaut arī zināmā mērā – līdz ar vēlmju ražošanu – tie pārklājas. Ir radusies situācija, kad ekonomikas attīstību diktē nevis cilvēciski saprotamas vajadzības (pārtika, mājoklis, drošība, izglītība utt.), bet vēlmes, kas rada atkal jaunas, bieži pilnīgi nevajadzīgas vēlmes, pieprasot to tūlītēju apmierināšanu, protams, ar kredītu bankā. Nesaprotu, kas tā ir par aizvēsturisku ekonomikas filosofiju (arī mūsu valstī), kas liek pie IKP pieauguma pieskaitīt finansiālos burbuļus? No filosofa redzespunkta, šis rādītājs kā mērvienība ir pilnīgi novecojis. Turklāt atceroties visas tās aplamības par Latvijas IKP pieaugumu jau esošās krīzes laikā, par kuru rājās toreizējais premjers Godmanis.

Nedomāju, ka tūlīt radīsies jauna laikmeta vērtību pamatsistēma. Viss notiek tieši otrādi, – tiek stimulēta finanšu kapitāla varenība, neprasot tā ciešāku piesaisti ekonomikai (vai, precīzāk, prasot, bet nevarot dabūt). Abus šos “kapitālus” jau neviens vairs kopā nedabūs, tie laiki ir pagājuši. Tomēr no globālā attīstības viedokļa ir dīvaini, ka finanšu kapitāla slimību pasaulē ārstē ar milzīgām investīcijām finanšu kapitālā, tas ir, pastiprina tā varenību, palīdz tieši tiem “vīrusiem”, kas izraisīja slimību. Ja padomā tālāk, tātad šīs darbības ieprogrammēs jaunu uzliesmojumu, nākamo, vēl dziļāku globālo finanšu krīzi, kas, protams, atkal skars arī mūs. Latvija jau darīja tāpat kā pasaules attīstītās valstis – Parex banka iegrūda visus dziļā krīzē, bet valsts aizņēmuma daļas lielākā porcija tika tieši Parex bankai. Tā tikai uz priekšu!

Saprotu, ka šo amoka skrējienu neviens nevar apstādināt, jo vēlmju radīšanas mašinērija ir iedarbināta. Patērētājs vairs negrib būt strādnieks, bet grib aizņemties no bankas un dzīvot pieaugošā labklājībā. Latvijas valsts ar savu milzīgo aizņēmumu arī patlaban izskatās kā tāds izmisis patērētājs, jo 2006.-2008. gads daudzos cilvēkos iedarbināja vēlmju ražošanas mašinēriju, bet rūpnieciskā ražošana un eksports tika atstāts novārtā. Ja runā ļoti rupji, tad no vēlmju mašinērijas un patērētājsabiedrības tīksmes ārā izsist var jauns karš, taču tas nav vajadzīgs un es nevēlos pat skaļi teikt šādus vārdus.

Kopš 19. gadsimta otrās puses latviešu sabiedrības garīgi aktīvākā daļa vienmēr centusies akcentēt latviešu un vēlāk arī Latvijas piederību Eiropai. Vai tagad, atzīstot Rietumu civilizācijas lejupslīdi, pat bojāeju, orientācija uz Eiropu kā paraugu vairs var būt universāls mērķis?

Nekad neesmu apšaubījusi Latvijas piederību eiropeiskajai kultūrai. Kopš 2004. gada esam Eiropas Savienības dalībvalsts, un pie tā arī jāturas. Mēs nevaram pārlēkt pāri savai vēsturei, nevaram ielēkt citā ģeopolitiskā telpā, nevaram paņemt savu zemi un nolikt, piemēram, blakus Singapūrai. Jā, no Eiropas esam pārmantojuši negatīvas parādības. Viena, Eiropai ļoti slikta lieta salīdzinājumā ar Austrumu zemēm, ir novecošana, bērnu trūkums, nevēlēšanās turpināties nākamajās paaudzēs, bet tieksme savu labklājību nolikt pirmajā vietā. Manuprāt, pat pārējās lietas nav tik draudīgas, cik reāla ir eiropiešu izmiršana novecošanas dēļ. Ko tur runāt par Eiropas civilizācijas bojāejas dažādajiem apstākļiem, ja rietumu tautas labprātīgi atsakās no bērnu radīšanas. Ar to jau viss arī beidzas. Bet jāteic, ka procesu pagriezt uz pretējo pusi – mīlēt un gribēt daudz bērnu, viņu dēļ atteikties no egoistiskās labklājības – nemaz nav tik vienkārši. Neoliberālisma radītais egoistiskais individuālisms eiropiešu domāšanā ir atstājis sliktas pēdas. Salīdzinoši, Singapūrā ap 70% tautas ir jaunatne, visi mācās, acis mirdz, tā ir ļoti maziņa, bet sakārtota valsts, nāvessods narkotiku izplatītājiem, sodi košļeņu sūkātājiem un zemes piedraņķotājiem. Nezin kāpēc, to visu redzot, gribas noticēt “Āzijas tīģera” nākotnei.

Eiropas domāšana tradicionāli lielā mērā ir balstījusies uz racionalitāti. Paradoksālā kārtā Rietumi, jo sevišķi Latvija, kur dzīvi mēdz uzlūkot ļoti utilitāri, piedzīvojot ekonomikas krīzi, vienlaikus apliecina arī zināmu racionalitātes fiasko. Vai, domājot par attīstību turpmāk, mums būtu jāmeklē kāda jauna racionalitāte vai tomēr kaut kas cits?

Vārds “racionalitāte” Eiropas filosofijā tiek izprasts ļoti plaši, pirmām kārtām tā ir spēja atzīt prāta nozīmību, vadīties pēc prāta. Es nedomāju, ka eiropiešu racionalitāte ir īpaši sašķobīta, izgāzusies drīzāk ir pārvaldības sistēma, sociālās zinātnes neko daudz nav saskatījušas, kas notiek ar ekonomiku, sabiedrību, pārvaldību. Vai arī tajās neviens lēmumu pieņēmējs nav ieklausījies.

Utilitārisms savā ziņā ir Eiropas racionālisma sastāvdaļa, te nav nekādas lielās pretrunas. Bentams nāca ar ideju, ka sabiedrība jāorganizē tā, lai pēc iespējas lielākai ļaužu daļai sniegtu pēc iespējas lielāku laimi. Tāpēc jādarbojas saprātīgi, izsvērti, pragmatiski. Praktiski to grūti izdarīt, bet nekā aizvainojoša vai neprātīga te nav. Mēdz sacīt, ka ASV kā lielvalsts uzplaukums savā ziņā meklējams tur, ka viņiem vienīgā iespaidīgā filosofija ir pragmatisms. Viņi saka: patiess ir tas, kas nes labumu, dod efektu, ir derīgs. Vai tad šī doma būtu neracionāla? Eiropieši gan no Akvīnas Toma laikiem (13. gs.) mokās ar patiesību kā lietas un idejas sakritību, visu grib zināt un pie visa pielikt savas rokas. Filosofi, ja runā par jaunu racionalitāti, tad 20. gs. beigās un patlaban ļoti uzsver komunikatīvo racionalitāti. Mums, lūk, jābūt solidāriem, tolerantiem, jāmīl saskarsme, jāciena citādība utt. Man liekas, ka tās ir kā grēmas no pārlieku lielā individuālisma.

Ne vien morāli, bet arī juridiski apšaubāmā Latvijas iedzīvotāju atalgojuma, pensiju un pabalstu apcirpšana, finanšu problēmu risināšana uz sociālās nozares, zinātnes un izglītības rēķina nav pazīmes, kuras liecinātu par Latviju kā eiropeiski domājošu valsti. Arī nonākšana pasaules mērogā visvairāk ekonomikas krīzes skarto valstu saraksta galvgalī apliecina procesu, kurš Latviju gadiem ilgi ir attālinājis, nevis tuvinājis Rietumiem. Varbūt ir pamats secināt, ka Latvija, atskaitot ģeogrāfisko aspektu, nekad tā īsti nav bijusi piederīga Eiropai vai Rietumiem kopumā?

Es te neizdarītu tik milzīgus secinājumus par Latvijas (ne)piederību Rietumiem. Budžetu samazina visur, kā nu katra valdība prot. Šoreiz izrādījās, ka sadarbībā ar tā sauktajiem sociālajiem partneriem viņi labāk ir spējuši aizsargāt uzņēmēju intereses nekā pensionāri savējās. Un zaudētājos ir vecie cilvēki, zinātnieki, tautas veselība un izglītība. Protams, ka tas nav tālredzīgi, jo augstākajai izglītībai un zinātnei budžetu palielina pilnīgi visās ES valstīs, būdami pārliecināti, ka tas ilgtermiņā pavērs ceļu izejai no krīzes.

Man šķiet, ka visa nelaime slēpjas gadu desmitus ilgā neveiksmīgā valsts pārvaldībā, pie kā lielā mērā ir vainīga politiskā elite jeb varneši. Tautu es nevainoju, kaut arī zināms kūtrums var tikt pamanīts latviešu mazspējā pārkārtoties uz kapitālisma dzīves noteikumiem. Tagadējā krīze parāda, cik neveiksmīga un dažkārt lielīga ir bijusi valsts pārvaldība un likumdošana ne tikai pēdējos trijos gados, bet visu laiku kopš 1991. gada. Kādreiz domāju, ka Latvijas Repiblikai ir bijušas labākas un sliktākas valdības, bet process kopumā tomēr apliecinājis mūsu valsts dzīvotspēju. Taču izrādās, ka notikumi pēdējos divdesmit gados apliecina nelabu ievirzi. Gadu gadiem netiek likta priekšplānā pati svarīgākā doma, ka politiķiem un valsts pārvaldei jāmeklē kopīgais labums visiem! Lielākā daļa soļu, likumu nav bijuši valstij izdevīgi, bet stimulējuši varnešu varaskāri. Arī šo dižķibeli (cik smieklīgs vārds!) izdosies pārvarēt tikai tad, kad beidzot visi attapsies, kas ir galvenais: ja esi lēmumu pieņēmējs, tad domā par kopīgo labumu visiem! Domā par maksimāli saprātīgāko, mazāk cinisko un nākotnei labvēlīgāko lēmumu! Taču mūsu varas un pārvaldības sistēma joprojām nespēj iegaumēt vienkāršas filosofiskas nostādnes: domā par visiem, ne tikai par sevi, savu tīklojumu un ekonomisko grupējumu! Īstermiņā tā darīt daudziem liekas izdevīgi, bet visi zaudē ilgtermiņā!

Cik eiropeiska, jūsuprāt, ir bijusi Latvijas iedzīvotāju izvēle, balsojot aizvadītajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Balsojums atspoguļo Latvijas vēlētāju politisko struktūru, citādi nevar būt. Ievēlēti pieci pārstāvji, kas, domājams, aizstāvēs Latviju, un trīs pārstāvji, kuri, kā šķiet, būs vairāk Krievijas interešu pusē. Jāteic, ka starp tiem trijiem A. Rubika atrašanās Eiropas Savienības parlamentā ir vēsturisks kuriozs, jo viņš, kā atceramies, ar savām rokām būtu mēģinājis iznīcināt Latvijas atjaunošanu, ja vien būtu varējis. Man liekas, ka S. Kalnietes un I. Godmaņa atrašanās EP ir savā ziņā simboliska, jo viņi manās acīs ir cilvēki no Tautas frontes valdes, kas dibināja šo valsti. Prese aprakstīja EP deputātu A. Mirski, novēlot viņam pievienoties dīvainīšu pulkam. Protams, ka inteliģentajam B. Cilēvičam būtu cits svars EP, taču nepaveicās. Eiropas Savienības parlaments ir milzīga, simboliska ļaužu kopa, kurā ir daudz jāstrādā, lai panāktu kādu ideju realizāciju. Man viena no nozīmīgākām vēsturiskā taisnīguma idejām liekas nacisma un komunisma noziegumu nosodīšana, ko jau savā laikā organizēt aizsāka delegāte Liene Liepiņa. Gribu novēlēt, lai EP Latviju aizstāvošajiem deputātiem veicas panākt savu, Latvijai un visai Eiropai nozīmīgo, ideju atbalstīšanu!

Autors: Guntars Laganovskis, LV.LV

Banku zaudējumi ir radušies, veidojot uzkrājumus, ar kuriem vajadzības gadījumā tiktu aizvietota nauda, ko bankas nesaņems no izputējušiem kredītņēmējiem. Uz uzkrājumu rēķina bankām būtu jāspēj pildīt savas saistības gadījumā, ja banku klienti u.c. partneri nespēs pildīt savas saistības pret bankām. Uzkrājumi tiek iegrāmatoti kā zaudējumi, kas jāsedz uz peļņas un pamatkapitāla palielināšanas rēķina. Kopš uzkrājumu apjoms daudzkārt pārsniedz Latvijas komercbanku peļņu, piecu banku īpašniekiem ir šogad nācies iemaksāt savās bankās vairāk nekā 350 miljonu latu, bet divas bankas vēl gatavojas palielināt pamatkapitālu kopā par 150 miljoniem. Tomēr šādas iemaksas nenozīmē skaidrās naudas uzkrāšanu banku seifos. FKTK priekšsēdētājas vietnieks Jānis Brazovskis Neatkarīgajai skaidroja, ka banku pamatkapitālā uzrādītā nauda pārsvarā cirkulējot kā starpbanku kredīti un tiekot arī ieguldīta valstu vērtspapīros. Tas nozīmē, ka jebkuras bankas pamatkapitāls var izrādīties pilnīga fikcija, ja izput vai nu nākamā banka, kas aizņēmusies naudu no pirmās bankas, vai izput tāda valsts kā Latvija, kuras politiķi vakar vismaz demonstrēja vēlēšanos sastrīdēties ar Starptautisko valūtas fondu. Latvijas iespējas atdot jebkuru parādu tagad ir pilnībā atkarīgas no nākamajiem aizdevējiem.

Latvijas maksātnespēja vakar atkal tika novērsta uz dažiem mēnešiem, jo Valsts kase saņēma Eiropas Komisijas (EK) aizdevumu 1,2 miljardu eiro jeb 703 miljonu latu apmērā. Puse šīs naudas tiks noguldīta Latvijas Bankā ar nosacījumu, ka to drīkstēs izmantot tikai un vienīgi finansiālās grūtībās nonākušu banku atbalstam. FKTK priekšsēdētāja Irēna Krūmane vakar izpauda, ka ar to domātas tikai valstij piederošas bankas – tātad pašlaik Hipotēku un zemes banka un Parex banka. Tomēr ne viņa, ne J. Brazovskis nespēja nepārprotami atbildēt, vai šo naudu drīkstēs izmantot arī privāto banku atpirkšanai jeb pārvēršanai par valstij piederošām bankām. Uz to varot cerēt nevis visas, bet tikai “sistēmiskās” bankas, t.i., kuru izputēšana visvairāk apdraudētu citas bankas, kaut vai atstājot tās bez pamatkapitāla, kā jau tika iepriekš norādīts.

Komercbanku finansiālā situācija kopumā tomēr nav tik draudoša, jo to operacionālā peļņa (peļņa pirms uzkrājumiem un nodokļiem) sasniegusi 198,5 miljonus latu. I. Krūmane apliecināja, ka zaudētie kredīti tiek iekļauti jau šajā rādītājā, bet kopējo zaudējumu lauvastiesu dod tikai pieņēmumi par nākamajiem zaudējumiem. Tomēr nav izslēdzams arī zaudēto kredītu lēcienveidīgs pieaugums. Šobrīd bankas ir atzinušas dažādas problēmas sakarā ar aptuveni trīs miljardiem kredītos izsniegtu latu. Attiecībā uz vienu miljardu latu ir palikusi vairs tikai viena problēma, kā piedzīt iespējami lielāku naudas summu, realizējot ķīlas u.c. kredīta nodrošinājumus. FKTK vadītāji neuzņēmās pat aptuveni pateikt, kādu daļu no aizdotās naudas bankām caurmērā izdodas šādā veidā atgūt. Viņi pamatoti norādīja, ka šī daļa var mainīties atkarībā no ekonomiskās situācijas Latvijā. Sadzīvē par šādām ķīlām liecina, piemēram, sludinājumi par mājokļu cenām, kas divas trīs reizes pārsniedz cenas, par kādām šo mājokli varētu pārdot, ja tas vispār vairs ir iespējams. Tāpat no daudziem apstākļiem Latvijā un pasaulē atkarīga izputējušu uzņēmumu iekārtu pārdošana nākamajiem ražotājiem, pārdošana metāllūžņu uzpircējiem vai pamešana sarūsēt.

Avots: www.nra.lv

Nordea bankas vecākais ekonomists Andris Strazds uzskata, ka cenu kritumam šobrīd ir vairākas pozitīvas iezīmes. “Samazinoties iedzīvotāju ienākumiem, cenu kritums palīdz samazināt reālās pirkstspējas kritumu. Piemēram, patēriņam pieejamo naudas līdzekļu apjomam krītoties par 20%, bet vienlaikus par 5% samazinoties cenām, reālās pirktspējas kritums ir aptuveni 16 procenti,” uzsvēra A. Strazds. Viņaprāt, fiksētā valūtas kursa apstākļos izmaksu un cenu kritums ir ļoti būtisks, lai Latvijas uzņēmēji atgūtu konkurētspēju ārējā tirgū un varētu atjaunoties eksporta izaugsme.

“Taču, lai tas īstenotos, varētu būt nepieciešams vismaz gads, rēķinot no šā brīža. Tātad arī cenas Latvijā varētu turpināt kristies līdz pat nākamajai vasarai,” pieļāva A. Strazds.

Arī šobrīd ne visu produktu un pakalpojumu cenas samazinās.

Jūnijā par 5,6% sadārdzinājās degviela, benzīna cenām pieaugot par 6,3%, bet dīzeļdegvielas cenām – par 4,0%. Turpināja sadārdzināties tabakas izstrādājumi, jūnijā to cenas pieauga par 1,1%.

Gada laikā, tas ir, salīdzinājumā ar pagājušā gada jūniju, inflācija bija 3,4 procenti. Finanšu ministrija norāda, ka, sākot ar rudens mēnešiem, ir sagaidāma deflācija gada izteiksmē. n

***

VIEDOKĻI

Andris Strazds, Nordea bankas vecākais ekonomists:

– Jūnijā patēriņa cenas kritušās jau trešo mēnesi pēc kārtas, un paredzams, ka šī tendence turpināsies. Būtiskākais cenu samazinājumu ietekmējošais faktors ir iekšzemes pieprasījuma kritums, kas otrajā pusgadā vēl pastiprināsies, ņemot vērā nesen veikto būtisko budžeta izdevumu samazinājumu. Nākamajos mēnešos cenu kritumu varētu pastiprināt arī sezonālas tendences pārtikas tirgū un neliels naftas, tātad arī degvielas cenu kritums pēc jūnijā sasniegtajiem salīdzinoši augstajiem līmeņiem. Minēto faktoru ietekmē jau septembrī gada inflācija varētu būt ļoti tuva nullei.

Lija Strašuna, Swedbank vecākā ekonomiste:

– Domājam, ka cenu kritums saglabāsies līdz gada beigām, tāpēc mēs gaidām gada deflāciju jau rudenī. Cenām krītoties lēnāk, nekā mēs bijām domājuši gada sākumā, kā arī budžeta grozījumos paredzēto nodokļu izmaiņu dēļ (piemēram, lielāks akcīzes nodoklis alkoholam no 1. jūlija) mūsu vidējās inflācijas prognoze 2009. gadam tagad ir 3% (iepriekš 2%).

Zigurds Vaikulis, PAM Tirgus analīzes daļas vadītājs:

– Inflācijas frontē joprojām bez lieliem pārsteigumiem. Kopējais patēriņa cenu līmenis Latvijā turpina pazemināties, līdzīgi kā tas notiek arī citur pasaulē un Eiropā. Taču pilnvērtīga deflācija, kad zem nulles atrodas arī 12 mēnešu cenu izmaiņu rādītājs, mūsuprāt, iestāsies pēc pāris mēnešiem, visticamāk, oktobrī. Vasaras beigas un rudens sākums varētu būt tas brīdis, kad gāzes cenu un komunālo pakalpojumu tiešā ietekme cenu pazemināšanas virzienā ir visspēcīgākā. Tālākā deflācijas gaita jau kļūs vairāk atkarīga no iekšējā patēriņa dinamikas un sekundārajiem efektiem. Saliekot kopā pašlaik zināmos un sagaidāmos faktorus, Latvijas deflācija savu zemāko punktu varētu sasniegt ap gadu miju, savukārt inflācijas atgriešanās diez vai sāksies agrāk nekā nākamā gada vidū. Protams, arī turpmāk daudz kas būs atkarīgs no notikumu gaitas pasaulē.

Ieva Vēja, DnB NORD bankas Ekonomisko pētījumu grupas analītiķe:

– Jūlijā, kurš tradicionāli ir deflācijas mēnesis, mēneša deflācija varētu būt vēl lielāka, ņemot vērā gan pārtikas, īpaši dārzeņu, cenu kritumu, gan pēdējā laikā vērojamo naftas cenu pazemināšanos, kam nedaudz jau sākušas sekot arī degvielas cenas Latvijā, gan dabasgāzes tarifu samazināšanos mājsaimniecībām. Pastāvot šādām tendencēm un pieņemot, ka nenotiek kādas negaidītas izmaiņas pasaules izejvielu tirgos un nodokļu likmēs, jau oktobrī, ja ne jau septembrī, arī Latvijā iestāsies gada deflācija, ko šobrīd jau piedzīvo gan Igaunija – jūnijā mīnus 0,9% pret iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, gan eirozona, kur deflācija fiksēta pirmo reizi tās pastāvēšanas vēsturē. Līdz ar to dažu pēdējo gadu inflācijas problēmu pilnīgi skaidri būs nomainījusi deflācija un tās negatīvā ietekme uz ekonomisko attīstību. Pieaugot bezdarbam un samazinoties darba samaksai valsts sektorā, deflācijas spiediens gada otrajā pusē tikai palielināsies. Neliela neskaidrība tikmēr ir par nākamā gada sākumu, kad iespējamas nodokļu pacelšanas rezultātā cenu pieaugums uz kādu laiku var atjaunoties, bet arī tad tikai uz laiku.

Dainis Gašpuitis, SEB bankas makroekonomikas eksperts:

– Jūlijā būs vērojama līdzīga tendence kā jūnijā. Atlaides turpinās veicināt cenu kritumu lielākajai daļai preču un pakalpojumu. Sezonas ietekmē mazināsies dārzeņu un citu pārtikas produktu cenas. Sagaidāms, ka cenas turpinās kristies veselības, ēdināšanas pakalpojumiem, izglītībai. Tāpat cenu līmeni papildus uz leju spiedīs pelēkā biznesa konkurence. Jūlijā degvielas cenas kāpums varētu stabilizēties vai pat nedaudz samazināties. Vienīgais cenu pieaugums nodokļu palielināšanas ietekmē sagaidāms alkoholam, kura ietekme uz inflācijas rādītāju var izrādīties lielāka nekā uz vidējā patērētāja tēriņiem. Tāpat sagaidāms, ka pieaugs pakalpojumu cenu deflācija. Kopumā atalgojuma samazināšanās un bezdarba pieauguma rezultātā pirktspēja turpinās rukt un turpinās spiest cenas uz leju. Gada deflācija gaidāma šā gada ceturtajā ceturksnī.

Avots: www.nra.lv

Tas notiks ASV valsts parāda pieauguma, kurš krasi paātrinājies recesijas laikā, dēļ. Maksimāla reitinga zaudējums var ievērojami sarežģīt Amerikas iespējas iegūt līdzekļus, kuri valstij ir nepieciešami pašlaik un būs nepieciešami vēl labu laiku.

Pēdējā laikā valstu suverēno reitingu pazemināšana (attiecībā uz īpaši stabilu un uzticamu aizņēmēju kategoriju) ieguvusi masveida raksturu. Cēlonis ir acīmredzams – globāla ekonomiskā krīze iedragājusi uzticību šo valstu finanšu sistēmām, un valdības ir spiestas iejaukties, pārņemot kredītiestāžu parādus. Pie tā var pieskaitīt arī lielu skaitu ekonomikas stimulēšanas programmu, kuras tāpat prasa papildus aizņēmumus.

Pirmā šajā sarakstā iekļuva Spānija, kur nekustamā īpašuma tirgus sabruka spēcīgāk, nekā jebkurā citā Eiropas valstī (runa ir par tā dēvēto „veco Eiropu”). Spānijai pirms tam bija piešķirts maksimālais reitings, kuru pazemināja tikai par vienu pakāpi – līdz AA+. Tiesa, vienlaikus aģentūra „Standard & Poor’s” sniedza negatīvu tālākas attīstības prognozi, kas nozīmē turpmākas reitinga pazemināšanas paaugstinātu varbūtību. Pēc tam tieši tas pats notika ar Grieķiju (no A līdz A-) un Īriju (no AAA līdz AA+). Ir vērts uzreiz ievērot, ka visu šo valstu reitingi tāpat kā agrāk ietilpst investīciju kategorijā.

Principā nav noticis nekas neparasts. Valstis ar salīdzinoši nelielām ekonomikām vienmēr no krīzēm cieš īpaši smagi, un to reitingu pazemināšana vērojama ne pirmo reizi. Cita lieta, ka nākamās šajā sarakstā parādījās jau ievērojami lielākas figūras. 21. maijā kļuva zināms, ka „Standard & Poor’s”, lai arī saglabājusi Lielbritānijas maksimālo kredītreitingu, tās attīstības prognozi novērtējusi kā negatīvu. Gandrīz vienlaikus tika samazināts arī Japānas kredītreitings darījumiem ar ārvalstu valūtu – līdz AA2 (AA+ analogs aģentūras „Moody’s” skalā).

ASV kārta pagaidām nav pienākusi, tomēr autoritatīvi finanšu pasaules speciālisti uzskata, ka šis notikums nav aiz kalniem. ASV parādsaistību apjoms turpina strauji pieaugt – pēdējo pusotra gadu laikā tas ir palielinājies gandrīz par diviem triljoniem dolāru. ASV valdībai pašlaik nākas aizņemties milzīgus līdzekļus budžeta deficīta un liela skaita ekonomikas atbalsta plānu finansēšanai. Ttikai palīdzība apdrošināšanas kompānijai „American International Group” (AIG) „apēda” aptuveni 250 miljardus dolāru, bet cerības, ka šī nauda beigās izrādīsies sekmīgas investīcijas un jebkad atgriezīsies budžetā, ir vairāk nekā niecīgas.

Kad janvāra sākumā ASV Kongresa budžeta pārvalde prezentēja prognozi, kurā budžeta deficītam pēc 2009. finanšu gada rezultātiem jāpieaug līdz 1,18 triljoniem dolāru, vairāki kongresmeņi nosauca šos skaitļus par „apstulbinošiem”. Tomēr tagadējā prognoze, kuru sniedza prezidenta administrācija, izrādījās vēl šokējošāka – 1,75 triljoni dolāru deficīta tikai 2009. gadā un vēl 1,2 triljoni – nākamajā. Samazināt deficīta apmērus līdz pieņemamākajiem 500 miljoniem dolāru (kas, vienalga, ir vairāk, nekā jebkurā gadā līdz. 2009 gadam) ASV prezidents Baraks Obama sola tikai 2013. gadā.

G7 valstu parāds procentos no IKP

ASV – 87
Vācija – 79,4
Japāna – 217,1
Francija – 74,9
Kanāda – 75,4
Itālija – 115,3
(SVF prognoze 2009. gadam)

2009. gada maijā ASV parādsaistību kopējais apjoms bija 11,2 triljoni dolāru, jeb vairāk nekā 75 procenti no valsts IKP. Vēl pāris gadu atpakaļ ASV valsts parāds nepārsniedza 60 procentus no ekonomikas apjoma. Bez tam jāpiebilst, ka iepriekš minētajā skaitlī neietilpst valsts saistības par pensiju izmaksām militārpersonām, kā arī hipotekāro aģentūru, kuras faktiski nacionalizēja valsts valdība pēc mājokļu tirgus kraha 2008. gadā, parādi. Kopā ar šiem diviem papildus punktiem kopējais parāds pieaug līdz 15-16 triljoniem dolāru.

Daudzi ASV politiķi un eksperti sāka celt trauksmi par iespējamo valsts kredītspējas pazemināšanu vēl rudenī, kad ASV administrācija un Kongress bija gatavi uz jebkuru aizņēmumu palielināšanu, lai tikai glābtu valsts finanšu sektoru. Tad šīs balsis netika sadzirdētas – dienišķas problēmas bija svarīgākas, nekā ilgtermiņa riski. Pašlaik, kad krīzes asums it kā pakāpeniski pazeminās, fiskālie jautājumi ir izvirzījušies vienā no pirmajām vietām ASV ekonomiskajā politikā.

2009. gada 12. maijā ASV bijušais galvenais finanšu kontrolieris Deivids Vokers rakstā britu „The Financial Times” pauda, ka reitinga pazemināšana ir neizbēgama, ja valsts finanšu darbība netiks steidzami sakārtota. Par „kārtības” viņš nodēvēja veselības aprūpes sistēmas reformu, jo valsts parāds attiecībā uz šo budžeta sadaļu tuvojas 36 (!) triljoniem dolāru. Ik gadu nacionālās medicīniskās apdrošināšanas programmas pievieno valsts parādam ap 700 miljardiem dolāru, turklāt ar laiku šī summa tikai pieaugs. (Šeit gan jāpiebilst, ka oficiāli šie izdevumi budžetā netiek iekļauti).

Savukārt 21. maijā kompānijas „Pacific Investment Management Company” (Pimco) vadītājs Bils Gross intervijā „Bloomberg” paziņoja, ka beigu beigās ASV zaudēs savu maksimālo kredītreitingu. „Protams, tas nenotiks jau rītdien, – sacīja Gross. – Tomēr ASV budžeta deficīts ir vairāk nekā 10 procenti no IKP. Pēc dažiem gadiem parāda apjoms pietuvosies pie 100 procentiem no IKP, bet tā ir robeža, kad reitingu parasti pazemina.”

Kompānija „Pimco” ir lielākais investīciju fonds pasaulē un pārvalda aktīvus aptuveni 900 miljardu dolāru vērtībā. Šis apjoms pārspēj, piemēram, investīciju bankas „Lehman Brothers”, kuras krahs 2008. gada septembrī izsauca paniku pasaules finanšu tirgos, ziedu laiku aktīvu lielumu. Pats Gross tik uzskatīts par vienu no investīciju „guru”, tādēļ viņa prognozi vajag uztvert nopietni. Vienlaikus interesanti, ka agrāk Gross aicināja ASV valdību aktīvāk tērēt līdzekļus ekonomikas atbalstam. Daudzi eksperti redzēja šajos paziņojumos tiešu „Pimco” ieinteresētību, jo kompānija investējusi milzu līdzekļus amerikāņu finanšu sektorā, kurš bez valsts atbalsta varētu iet bojā.

Pirmajā brīdī šķiet, ka reitinga pazemināšanas gadījumā ar ASV nekas briesmīgs nenotiks. Arī AA+ ir investīciju reitings un tā esamība nozīmē valsts ļoti nopietnu finanšu stabilitāti. Daudzām valstīm tāpat ir ievērojami sliktāki aģentūru reitingi (piemēram, Ķīnai), taču neviens nešaubās par to maksātspēju. Tomēr viss nav tik vienkārši. Zemāks reitings nozīmē, blakus visam pārējam, arī to, ka aizdevumu vērtība, kura pašlaik ir tuva minimuma rekordam, ASV būtiski pieaugs. Attiecīgi, refinansēt vecos parādus būs sarežģītāk, un procentu izmaksas kļūs par lielāku slogu budžetam.
Bez tam amerikāņu valsts obligāciju drošums atrodas ne tikai pašu ASV, bet arī visas pasaules finanšu sistēmas pamatā. Visdažādākajiem finanšu institūtiem bilancēs ir ASV valsts parādsaistības par triljoniem dolāru, un to padarīšana par mazvērtīgākām kļūs par nopietnu sitienu visai pasaulei.
No otras puses raugoties, reitinga pazemināšanas fakts pats pa sevi var nenozīmēt arī neko. Reitingu aģentūru vērtējums, protams, ir svarīgs, taču šīs aģentūras nav orākuli, kuros jāklausās, neapšaubot viņu sacīto. Vēl jo vairāk, ka ticība aģentūru objektivitātei krīzes dēļ ir ievērojami kritusies, jo krīze parādīja parādīja jebkuru reitingu apšaubāmību. Tāpat investīcijas ASV bieži tiek veiktas politisku, nevis ekonomisku apsvērumu dēļ.

Tomēr iespēja, ka pirmoreiz kopš 1917. Gada varētu tikt samazināti ASV kredītreitingi, liecina par daudz ko. Piemēram, ka amerikāņu ekonomika nav tik visvarena, kā pieņemts uzskatīt. Ņemot vērā, ka amerikāņu kreditori jau pašlaik izsaka bažas par savu līdzekļu saglabāšanas drošību – pietiek atcerēties Ķīnas premjerministra Veņa Czjabao visai atklātos paziņojumus, nepatikšanas ASV valsts finansēm ir vairāk nekā ticamas. Līdz ar to tuvākajā nākotnē neizbēgamas ir ASV fiskālās sistēmas reforma, tāpat kā virknes nepopulāru mēru pieņemšana.

Pagaidām gan uz Grosa paziņojumu reaģējis tikai pasaules valūtas tirgus. Amerikāņu dolārs krasi krities attiecībā pret vadošo valūtu vairākumu, bet attiecība eiro/dolārs pietuvojusies 1,4, kas nav vērots jau pusgadu. Tāpat strauji cēlusies zelta cena, kas sasniedza 960 dolārus par unci. Pasaulē, kur nav uzticības pat ASV, zelts paliks vienīgais uzticamais investīciju līdzeklis, jo to par laimi nedrukā tipogrāfijās.

Avots: 2v.lv

Banku sektora piesaistīto noguldījumu kopējais apmērs aprīlī ir palielinājies par 0.7% jeb 69 miljoniem, t.sk. rezidentu noguldījumi palielinājušies par 0.8% jeb 51 miljoniem latu, bet nerezidentu noguldījumu apmērs ir audzis par 0.5% jeb 18 miljoniem latu.

Latvijas banku aktīvi aprīlī ir nedaudz samazinājušies par 0.3% jeb 64 miljoniem latu. Banku sektora kopējais kredītportfelis aprīlī samazinājies par 0.9% jeb 145 miljoniem latu. Lai gan dažās bankās kredītportfelis aprīlī ir pieaudzis, tomēr šajā mēnesī ir bijusi vērojama pretēja tendence kā iepriekš, proti, privātuzņēmumiem izsniegto kredītu atlikums ir sarucis straujāk par mājsaimniecībām izsniegto kredītu atlikumu.

Uzkrājumi nedrošajiem kredītiem aprīlī banku sektorā vidēji pieauga par 10.7% no banku kopējā kredītportfeļa jeb par 60 miljoniem latu, sasniedzot 617 miljonus latu. Tādējādi uzkrājumu apmērs aprīļa beigās banku sektorā sasniedza 3.8% (martā –3.4%) no banku kopējā kredītportfeļa.

Aprīļa beigās bez maksājumu kavējuma bija 78.7% no banku izsniegtajiem kredītiem (marta beigās – 79.5%). Aprīļa laikā kredītu ar maksājumu kavējumu vairāk nekā 90 dienas apmērs palielinājās par 26.3%, un šo kredītu īpatsvars banku kredītportfelī aprīļa beigās bija 9.1% (martā 7.1%) .

Aprīli banku sektors kopumā ir beidzis ar 87.6 miljonu latu zaudējumiem, kaut arī 14 bankas un viena ārvalsts bankas filiāle ir strādājušas ar peļņu, kopā nopelnot 19 miljonus latu (martā peļņa – 15 miljoni latu).

Avots: BNA Latvia

Laika periodā no 2004. līdz 2008. gadam Latvijā ieplūdusi ES un cita ārvalstu finanšu palīdzība 1,55 miljardu latu apmērā, kas ir gandrīz trīs reizes vairāk nekā 0,54 miljardi lati, ko Latvija šajā periodā iemaksājusi ES budžetā. Šis finansējums nonācis valsts un pašvaldību infrastruktūras attīstībā, izsniegts kā atbalsts uzņēmumiem, ticis izmantots iedzīvotāju kvalifikācijas celšanai un citām jomām. No 2004. līdz 2007. gadam papildu finansējumu 0,09 miljardu latu apmērā ārpus valsts budžeta pa tiešo no ES saņēmis privātais sektors, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas.

Valsts budžetā saņemtās ārvalstu palīdzības lielāko daļu veido ES struktūrfondi un Kohēzijas fonds – kopā 0,89 miljardi latu. Šajā summā ieskaitīti arī avansa maksājumi no Eiropas Komisijas (EK), ko Latvija saņēmusi par ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda programmām 2007.–2013. gada plānošanas periodam.

Būtisku daļu no saņemtās ārvalstu finanšu palīdzības veidojuši ES kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanas instrumenti 0,46 miljardu latu apmērā, ieskaitot arī avansa maksājumus jaunajam 2007.–2013. gada plānošanas periodam. Nākamās nozīmīgākās finansējuma pozīcijas veidojušas tādas Latvijai pieejamas ES programmas kā Šengenas konvencijas finanšu programma 55 miljonu latu apjomā, 40 miljoni latu SAPARD programmas ietvaros, PHARE programma 81 miljona latu apmērā un citas.

Latvijai kā ES dalībvalstij piecu gadu laikā ir bijuši pieejami ievērojami ES politiku finanšu instrumentu līdzekļi, kas šī brīža sarežģītajos tautsaimniecības apstākļos turpina veicināt valsts attīstību un izaugsmi. Arī laika periodā no 2009. līdz 2015. gadam Latvijai ir ieplānots nozīmīgs ES budžeta atbalsts, kurš nākamajos gados turpinās nonākt valsts ekonomikā.

Avots: BNA Latvia

Policija pārbauda “noteiktu Zviedrijas banku aktivitātes”, kas ir tik agresīvas, ka citus prasītājus atstumj malā. “Mēs izmeklējam noteiktas metodes, kas saistītas ar kompāniju kontu iesaldēšanu un to depozītu pārņemšanu, kas notiek diezgan agresīvi,” sacīja Dombrovskis.

Viņš skaidroja, ka Latvijas valsts ir viens no prasītājiem, kas cieš no Zviedrijas banku uzvedības situācijās, kad kredītņēmēji kļūst maksātnespējīgi.

“Gandrīz visa naudas plūsma tiek virzīta uz parādu atmaksu, neņemot vērā nodokļu maksājumus un līdzīgus jautājumus,” norādīja Dombrovskis.

Latvijas premjers pauda bažas par šādu banku rīcību, tomēr viņš atturējās nosaukt konkrētas bankas, jo izmeklēšana turpinās.

Kā liecina TT rīcībā nonākusi informācija, apsūdzībās teikts, ka vairākas bankas rīkojušās kaitnieciski attiecībā uz vairākām kompānijām un veiktas darbības, kas nāk par labu citām kompānijām.

Ir arī liecības par korupciju saistībā ar parādu piedzīšanu, bet Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) informēja, ka šīs apsūdzības arī iekļautas izmeklēšanā.

FKTK padomes loceklis Jānis Placis skaidroja, ka saņemts daudz uzņēmēju sūdzību par gadījumiem, kad bankas pārkāpušas savas pilnvaras. “Lielai daļai sūdzību nav pamata, un kreditoru mēģinājums atgūt aizdoto naudu ir pamatots un loģisks,” piebilda Placis.

Kādas bankas pārstāvis, kas vēlējās palikt anonīms, aģentūrai TT paziņoja, ka pret bankām vērstā kritika ir politisks populisms. “Vienmēr viens un tas pats. Vainot ārzemniekus! Vainot bankas! Un, ja jums ir ārzemju bankas, nav šaubu, kurš būs grēkāzis,” sacīja bankas pārstāvis.

Zviedrijas lielākās bankas bija atturīgas savos komentāros aģentūrai TT attiecībā uz ziņām par izmeklēšanu Latvijā.

“Swedbank” atteicās sniegt jebkādus komentārus, bet SEB sacīja, ka Latvijas policija ar to nav kontaktējusies.

“Nordea” Latvijā strādā, lai paliktu šajā tirgū. Mēs rūpējamies par labu attiecību veidošanu ar mūsu klientiem un likumdevējiem. Mēs, protams, ievērojam likumus, kas pastāv attiecīgajā valstī,” sacīja “Nordea” pārstāve Helena Estmana.

Avots: NRA.lv

Pēc viņa teiktā, salīdzinot ar šā gada plānotajiem budžeta grozījumiem, nākamgad budžets būs vēl mazāks, tāpēc ministriem nevajadzētu plānot aktivitātes, paredzot, ka budžets pieaugs un būs papildu finanšu līdzekļi.

Prognozes liecinot, ka nodokļu ieņēmumi budžetā samazināsies arī nākamgad, norādīja Repše.

Kā ziņots, valdība iepriekš nolēma, ka visām ministrijām jāsagatavo trīs izdevumu samazinājuma scenāriji par 20%, 30% un 40%, lai šo informāciju ņemtu par pamatu darbā pie šā gada valsts budžeta grozījumu izstrādes, kā arī iecerētajām strukturālajām reformām.

Repše jau iepriekš atzina, ka daudziem resoriem 40% izdevumu samazinājums var izrādīties visreālākais, jo ieņēmumi budžetā turpina samazināties.

Kā ziņots, sasniedzamais mērķis ir 2011.gadā panākt budžeta deficītu, ne lielāku par 3% no iekšzemes kopprodukta. Laika posmā no 22.aprīļa līdz 5.maijam Finanšu ministrija kopīgi ar iesaistītajām pusēm izvērtēs sniegtos priekšlikumus, un paredzams, ka 12.maijā ierosinājumi tiks skatīti valdībā.

Avots: www.nra.lv