Situācija atsevišķās valstīs ir bijusi dažāda – Latvijai, Ungārijai, Rumānijai, Serbijai un Ukrainai nācās lūgt starptautisko aizdevēju palīdzību, turpretī Polija kļuva par vienīgo Eiropas Savienības (ES) valsti, kas izvairījusies no recesijas, norāda FT, piebilstot, ka arī nākotnes prognozes valstīm ir atšķirīgas.

Pārsteidzošu dzīvotspēju izrādījušas arī mājsaimniecības un kompānijas, spējot turpināt atmaksāt savus parādus un izturēt valdību taupības pasākumus. Tomēr daudzās Centrālās un Austrumeiropas valstīs iedzīvotājiem arī nākamajos gados gaidāmi taupības pasākumi nacionālā budžeta izdevumu samazināšanai.

Neskatoties uz bažām, ka ekonomiskās situācijas pasliktināšanās liks daudziem cilvēkiem apšaubīt tirgus ekonomikas lietderību, krīze nav izraisījusi nekādas lielas izmaiņas reģiona ekonomikas politikā, raksta FT. Valdības vēl joprojām pieturas pie brīvā tirgus ekonomikas, kā arī eirozonai un ES vēl joprojām vēlas pievienoties valstis, kas blokā nav iekļuvušas. Dažām valstīm gan eiro ieviešanu nāksies atlikt uz vairākiem gadiem, turpretī Igaunijai, neskatoties uz krīzi, izdevies panākt kritēriju ievērošanu, lai pārietu uz eiro nākamā gada janvārī, norāda laikraksts.

“Integrācija Eiropas ekonomikā ir palīdzējusi Polijai, Čehijai, Slovākijai un Ungārijai vadīt reģionu ārā no krīzes. Šīs valstis veido daļu no Vācijas apgādes tīkla un otrajā ceturksnī piedzīvoja ievērojami rūpnieciskās produkcijas apjoma pieaugumu,” raksta FT. “Čehijas kompānijas neražo preces, kas tiek patērētas Vācijā. Viņi ražo preces, ko Vācijas kompānijas izmanto eksportam,” skaidroja Austrijas bankas “Erste Group Bank” vadītājs Andreass Teihls.

Savukārt Balkānu un dienvidaustrumu Eiropas ekonomiku atlabšana notiek daudz lēnāk un prognozes ir vājākas. “Šim reģionam ir ļoti maz eksporta spēju. Kopumā šīm valstīm ir ļoti mazs pārdodamais sektors un dažos gadījumos ievērojami uzkrājies ārvalstu parāds,” sacīja Vīnes Starptautisko ekonomikas studiju institūta analītiķis Mihaels Landesmans.

Dienvidaustrumu Eiropas ekonomikas atlabšanas atslēga būtu investīciju klimata uzlabošana, lai piesaistītu ārvalstu investīcijas ražošanai un citam eksporta biznesam.

Reģionā vislielākās debates par valsts ekonomikas politiku izraisījās Krievijā, kuras pērnā gada ekonomikas lejupslīde 8% apmērā bija asā kontrastā ar pārējo augošo ekonomiku (Brazīlijas, Indijas un Ķīnas) situāciju, kā arī lielākā lejupslīde G20 valstu grupā, raksta FT, piezīmējot, ka “tas bija šoks [Krievijas] līderiem, kas sagaidīja, ka Krievija globālo krīzi pārlaidīs salīdzinoši neskarta”. Ekonomikas lejupslīde parādīja valsts pārmērīgo paļaušanos uz padomju laiku rūpniecību, naftas, gāzes un citu izejvielu ieguvi un to vājo vietu, kad krītas cenas.

Reaģējot uz krīzi, Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs pagājušā rudenī paziņoja par Krievijas ekonomikas modernizēšanas kampaņu, jo “nācijas prestižs un labklājība nevar mūžīgi būt atkarīga no pagātnes sasniegumiem”. Medvedevs vadījis augsto tehnoloģiju industrijas attīstību, kā arī centies piesaistīt valstij Rietumu tehnoloģijas un investīcijas.

Tomēr atsevišķi analītiķi apšauba, vai Maskavas pieeja, virzot augsto tehnoloģiju biznesa attīstību no augšas, var būt veiksmīga. “Krievijai ir vajadzīga daudz plašāka modernizācija visai tās politiskajai un ekonomiskajai sistēmai,” laikrakstam norāda Maskavas Kārnegī centra profesors Nikolajs Petrovs.

Autors: www.2v.lv

«Nordea» bankas vecākais ekonomists Andris Strazds prognozē, ka rudenī sociālā spriedze sabiedrībā sasniegs savu kulmināciju un ir gaidāmi neapmierināto iedzīvotāju masu protesti.

«Pagaidām ir silts, spīd saule un kaut kas aug dārzā, spriedze sabiedrībā nebūs liela. Bet rudenī var parādīties problēmas,» intervijā laikrakstam «Telegraf» saka Strazds.

Riskantākie mēneši, pēc viņa prognozēm, varētu būt novembris, decembris un janvāris.

Viņš prognozē, ka ap šo laiku bezdarbnieku ienākumi samazināsies vēl vairāk un situācija valstī diezin vai radikāli uzlabosies. Ap šo laiku arī politiķi paziņos par samazinājumiem nākamā gada valsts budžetā, kas visticamāk, skars sociālo sfēru un nodokļus.

Tāpat sabiedrība saņems jaunos, paaugstinātos rēķinus par apkuri.

«Lai cik tas dīvaini nebūtu, ir jācer uz ēnu ekonomikas sektoru. Jau tagad daudzi uzņēmēji sāk izjust kvalificēta darba spēka trūkumu. Kur viņi tā pēkšņi ir pazuduši? Visticamāk, ka nopelna iztikai bez nodokļu maksāšanas, vai arī aizbraukuši no valsts,» spriež ekonomists.

Autors: www.apollo.lv

Starptautiskais valūtas fonds (SVF) publicējis darba ziņojumu par ekonomiskās krīzes dziļuma cēloņiem Austrumeiropā. Tajā minēts, ka pie ekonomiskās krīzes Latvijā ir vainojama Latvijas Banka.

Apjomīgo dokumentu ir sagatavojuši divi SVF eksperti Bazs Bakers un Anna Marija Gulde, kuru galvenais secinājums ir: ekonomiskā krīze skāra visas Austrumeiropas valstis, bet pie tā, ka tā īpaši smagi skāra Latviju, vislielākā vaina jāuzņemas Latvijas Bankai.

Laikraksts norāda, ka ziņojums ir sastādīts pēc visiem politkorektuma standartiem, nepieminot nevienas valsts valdības vai centrālās bankas vadītāja vārdu. Taču norādes esot nepārprotamas.

Eksperti ziņojumā ar skaitļiem un tabulām parādījuši, ka krīzes dziļums ir bijis cieši saistīts ar ieplūdušo privāto kredītu apjomu, taču ar dažādiem administratīviem aktiem bija niecīgas iespējas būtiski ierobežot kredītu plūsmas.

Bakers un Gulde norāda uz Latvijas bankas vadības nepadarīto – viņuprāt vienīgais veids, kā regulēt kredītu plūsmas ir monetārā politika. Ja valstij nav savas monetārās politikas, tad naudas plūsmas vienmēr atradīs ceļus, kā apiet jebkurus administratīvos šķēršļus naudas pieplūdei vai aizplūdei. Vienīgais efektīvais uzbērums šo plūsmu ceļā ir monetārie instrumenti.

Kad valstī gāžas iekšā lēti kredīti, tad vietējās valūtas kurss automātiski kāpj. Tā kā Latvijas lata kurss ir piesaistīts eiro un svārstību koridors ir noteikts tikai 1% robežās, tad kredīta buma laikā lata kurss bija piespiests pie maksimāli pieļaujami augstākās robežas. Latvijas Banka mākslīgi uzturēja zemu lata kursu, tādējādi papildus veicinot kredītu ieplūšanu, atgādina laikraksts.

Autors: www.apollo.lv

Lielākā daļa mājsaimniecību atzīst, ka ekonomiskā situācija ir pasliktinājusies un iedzīvotāji īstenojuši dažādus taupības pasākumus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes jaunākie dati.

Saskaņā ar aptaujas datiem, 75% mājsaimniecību atzina, ka pēdējo 12 mēnešu laikā to ekonomiskā situācija ir pasliktinājusies. 76% mājsaimniecību pilsētā izjūt ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, savukārt 71% – laukos. Ņemot vērā ienākumu samazināšanos un esošo ekonomisko situāciju, iedzīvotāji pēdējo 12 mēnešu laikā veikuši dažādus taupības pasākumus.

66% mājsaimniecību ierobežoja vai atlika apģērbu iegādi, 50% mājsaimniecību samazināja pamata pārtikas produktu patēriņu (kartupeļi, maize, putraimi, olas, piens un tamlīdzīgi).

Gandrīz trešdaļai (32%) mājsaimniecību ekonomisku apsvērumu dēļ nācās atcelt vai atlikt vizīti pie ārsta, savukārt nedaudz vairāk nekā ceturtdaļai (28%) mājsaimniecību, kurās kādam no mājsaimniecības locekļiem ārsts bija izrakstījis medikamentus, tos vairs nelietoja, jo pietrūka naudas to iegādei. Ceturtā daļa (25%) mājsaimniecību atzina, ka pēdējā gada laikā nācies kavēt īres vai komunālos maksājumus.

Lai pārvarētu ekonomiskās grūtības, 21% mājsaimniecību palielināja tās ražošanu pašu patēriņam.

Ekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai būtiski ir mājsaimniecību finanšu uzkrājumi, taču četras piektdaļas (79%) mājsaimniecību atzina, ka tādu vispār nav.

Ekonomiskās situācijas uzlabošanai mājsaimniecības saņem gan formālo (valsts un pašvaldību), gan neformālo (radi, draugi) palīdzību. Formālo palīdzību no valsts un pašvaldībām pēc aptaujas datiem saņēmuši 10% mājsaimniecību. Materiālo palīdzību no radiniekiem vai draugiem Latvijā pēdējo 12 mēnešu laikā ir saņēmuši 13% mājsaimniecību, bet 6% mājsaimniecību ir saņēmuši materiālo palīdzību no radiem vai draugiem, kuri dzīvo ārzemēs.

Kā galvenie ekonomiskās situācijas pasliktināšanās iemesli ir minēti darba samaksas samazināšanās, pārtikas produktu un citu pirmās nepieciešamības preču cenu paaugstināšanās, darba zaudēšana un citi.

Autors: www.apollo.lv

Nule publiskots pētījumu centra SKDS pētījums „DnB NORD Latvijas barometrs”, kura laikā šā gada aprīlī pēc nejaušās izlases metodes visā Latvijā tika aptaujāti vairāk nekā tūkstoš iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 74 gadiem. Šis pētījums notiek jau 25 mēnešus, ar nemainīgiem jautājumiem noskaidrojot iedzīvotāju attieksmi un viedokļus par dažādiem sociāliem, ekonomiskiem, kā arī valsts tālākās attīstības aspektiem.

“DnB NORD Latvijas barometrs” (“Latvijas barometrs”) pirmām kārtām piedāvā ieskatu par kopējo sabiedrības noskaņojumu šobrīd Latvijā, kā tas ir mainījies kopš 2008. gada aprīļa, kad tika sākti “Latvijas barometra” mērījumi. Uzreiz var teikt – vairāk nekā puse iedzīvotāju lielākās problēmas ekonomikā vēl tikai gaida.

Kopējais iedzīvotāju noskaņojums – depresīvs

Kopējā noskaņojuma indekss raksturo sabiedrībā valdošo gaisotni un optimisma līmeni. Šis indekss aprēķināts, balstoties uz “Latvijas barometrā” iegūtajiem rādītājiem par iedzīvotāju attieksmi pret kopējo situāciju valstī, valdības darbu, ekonomikas stāvokli un attīstības tendencēm, darba iespējām, kā arī iedzīvotāju materiālās situācijas pašnovērtējumu. Šis indekss iegūts no astoņiem apakšindeksiem, un tas var svārstīties no +100 līdz -100.

Arnis Kaktiņš, SKDS direktors, pētījuma rezultātus raksturo šādi: “Šā gada aprīlis ir sestais secīgais mēnesis, kopš lēnām un pamazām uzlabojas kopējais iedzīvotāju noskaņojums. Kopš marta kopējā noskaņojuma indekss ir pieaudzis par diviem punktiem no -46 līdz -44. Kas mēneša laikā ir mainījies? Iedzīvotāju aptaujas dati liecina: aprīlī izskanējusī ziņa par to, ka martā pirmo reizi divu gadu laikā Latvijā nedaudz samazinājies bezdarba līmenis, nav palikusi nepamanīta. Darba izredžu vērtējuma apakšindekss mēneša laikā ir pieaudzis par pieciem punktiem (no -78 līdz -73). Taču tik un tā kopējais vērtējums vēsta par ļoti dziļu pesimismu, jo aprīlī kopumā iespējas atrast labu darbu kā sliktas novērtējuši 86% iedzīvotāju.

Mēneša laikā nedaudz ir uzlabojies valdības darba vērtējums. Aprīlī ar valdības darbu apmierināti bijuši 12% iedzīvotāju pretstatā 11% martā. Arī kopējās situācijas attīstības vērtējuma indekss ir pieaudzis – aprīlī viedokli, ka situācija Latvijā kopumā attīstās nepareizā virzienā, ir pauduši 72% iedzīvotāju pretstatā 75% pirms mēneša.

Taču pēdējos mēnešos vislielākā pesimisma samazināšanās ir vērojama iedzīvotāju vērtējumos par to, vai patlaban Latvijas ekonomiskā situācija uzlabojas. Vēl pagājušā gada decembrī 69% iedzīvotāju uzskatīja, ka tā pasliktinās, bet aprīlī šādu iedzīvotāju īpatsvars sarucis jau līdz 46%, bet 45% domā, ka situācija nemainās. Tātad var teikt, ka pirms pusgada iedzīvotāju vērtējumā kopējais ekonomikas stāvoklis bija slikts un turklāt tas kļuva aizvien sliktāks, taču patlaban iedzīvotāji to vērtē kā nemainīgi sliktu. Lai gan abi vērtējumi ir pesimistiski, taču šķiet, ka otrais tomēr ir labāks! Diemžēl, salīdzinot ar martu, aprīlī “Latvijas barometrā” samazinājies pašreizējā ģimenes finansiālā stāvokļa vērtējuma indekss (no -33 līdz -35).

Taču, lai kādi arī būtu uzlabojumi kopumā, sabiedrība joprojām atrodas dziļā pesimismā. Ja tīri mehāniski pieņem, ka kopējais pesimisms turpinās samazināties pašreizējā tempā, tad optimisma līmenis tiks sasniegts tikai aptuveni pēc pieciem gadiem. Visdrīzāk gan tā nebūs, jo priekšā ir sagaidāmi daudzi dinamiski sabiedrības noskaņojumu ietekmējoši jaunumi, piemēram, Saeimas vēlēšanas oktobrī. Tāpēc atliek cerēt, ka apkārtējie apstākļi mums radīs priekšnoteikumus straujākai noskaņojumu maiņai no depresijas un neticības rītdienai uz optimismu.”

Par pašu kļūdām vērtējums pieticīgs, par valsts kļūdām – bargs

Tātad, kā liecina pētījums, lielākā daļa iedzīvotāju pašreizējo ekonomisko situāciju Latvijā joprojām vērtē pesimistiski, turklāt vairums uzskata, ka lielākās problēmas vēl ir priekšā un uzlabošanās būs vērojama tikai pēc 2013. gada. Arī personiskais materiālais stāvoklis tiek vērtēts kritiski: nedaudz vairāk par vienu trešdaļu domā, ka viņu ģimene šobrīd ir sliktākā situācijā nekā jebkad iepriekš. Domājot, kā palielināt ģimenes ienākumus, 23% uzskata – tas nav iespējams, bet kā vēlamākos risinājumus saskata papildu darba vai jaunas, ienesīgākas darbavietas atrašanu, kā arī kāda ģimenes locekļa došanos strādāt uz ārzemēm.

Diemžēl 6% respondentu atzīst, ka piekristu nemaksāt daļu nodokļu un pat strādāt nelegāli. Bet sākt savu uzņēmējdarbību vēlētos tikai 3% aptaujas dalībnieku, pārkvalificēties uz citu profesiju – 2% aptaujas dalībnieku. Tātad aktīvi darboties savas labklājības celšanā gatavi ļoti maz iedzīvotāju. Turklāt atbildēs vērojama arī pretruna – kaut arī lielākā daļa iedzīvotāju atzīst, ka labu darbu pašlaik atrast faktiski nav iespējams, kā ienākumu palielināšanas ceļu norāda tieši šo risinājumu.

Jānis Ošlejs, uzņēmējs un ekonomists, norāda, ka “iedzīvotāju materiālā stāvokļa pašvērtējums ir šausminošs: lielākā daļa iedzīvotāju vērtē, ka viņu materiālais stāvoklis ir sliktāks nekā jebkad vai tikpat slikts kā laikā, kad sagruva PSRS. Vēl sliktāka ir bezcerība nākotnes vērtējumos: cilvēki neredz iespējas nopelnīt vairāk. No krīzes Latvija izkļūs, tikai radot iespējas strādāt; kamēr iedzīvotāji neredzēs, kā uzlabot savu materiālo stāvokli, tas neuzlabosies. Valdības pienākums patlaban ir radīt darba un izaugsmes iespējas”.

Aptaujā iekļauts arī jautājums – ko jūs uzskatāt par savām galvenajām kļūdām tā dēvētajos treknajos gados? Lielākā daļa (28%) uzskata, ka šādus bagātus gadus nemaz nav piedzīvojuši, bet 30% pārliecināti, ka nekādas vērā ņemamas kļūdas nav pieļāvuši. Tomēr 24% atzīst, ka lielākā kļūda bijusi tā, ka nav veikti uzkrājumi, pārāk daudz naudas tērēts ikdienas vajadzībām (18%), ņemot kredītu vai līzingu, pietiekami nav izvērtēti iespējamie riski (darba zaudējums, ienākumu mazināšanās u.tml.). Vēl 10% nožēlo trekno gadu neizmantotās iespējas, piemēram, izdevīgi pārdot nekustamos īpašumus, prasīt lielāku algu, mainīt darbu utt.

Par valsts līmenī pieļautām kļūdām, kas veicinājušas ekonomisko krīzi, iedzīvotāji ir bijuši ievērojami kritiskāki. Lielākā daļa (71%) minējuši tādas problēmas kā pārāk lieli izdevumi valsts aparāta uzturēšanai, korupcija (69%) un valsts izzagšana (65%). Viedokli, ka ievērojamu kļūdu valsts līmenī nebija un krīze radusies tikai ārējo procesu ietekmē, aptaujā atbalstīja tikai retais (0,2%).

Šīs atbildes lielā mērā izskaidro arī to, ka kopējā noskaņojuma indekss nebija pozitīvs arī pirms diviem gadiem, kad ekonomiskās krīzes ietekme mūsu valstī faktiski vēl nebija jūtama. Tad šis indekss svārstījās no -29 aprīlī līdz -51 decembrī, un šā brīža -44 nekādu ārkārtēju starpību neuzrāda. Arī tagadnes un nākotnes vērtējums pirms diviem gadiem iedzīvotāju uztverē bijis negatīvs, un 2008. gada pavasarī vairāk nekā 60% aptaujas dalībnieku bija pārliecināti, ka valsts attīstības virziens nav pareizs.

76% iedzīvotāju aprīļa aptaujā pauduši, ka mūsu valstī nepamatoti dārgi tiek maksāts par medikamentiem un veselības aprūpi, mājokļa uzturēšanu (62%) un pārtiku (54%).

Hroniskas neuzticēšanās radītas idejas

Protams, ja viss ir tik slikti, rodas jautājums – ko darīt, kā turpmāk veidot valsts ekonomiku un sociālo politiku? Ceturtā daļa (25%) aptaujas dalībnieku domā, ka Latvijas ekonomika ir jāveido, par paraugu ņemot Skandināvijas valstis. Igaunijas un Lietuvas piemēram iesaka sekot 12% respondentu, bet tikpat daudzi ir pārliecināti, ka no citām valstīm nekas nav jāpārņem. Tālāk ir ļoti interesanti. Lūgti izvēlēties, kādam sociālajam modelim iedzīvotāji dod priekšroku – pašlaik esošajam vai tādam, kurā ir jāmaksā minimāli nodokļi, bet netiek arī saņemts nekāds sociālais nodrošinājums no valsts vai pašvaldības, 45% deva priekšroku pirmajam variantam, bet otrajam atbalstu pauda 24% respondentu.

A.Kaktiņš to komentē šādi: “Raksturīgi, ka ļoti daudziem (31%) šajā jautājumā nav noteikta viedokļa. Tādējādi var apgalvot, ka patlaban esošās sistēmas saglabāšanu, pretstatot to vismežonīgākā kapitālisma sistēmai, izvēlas mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju. Manuprāt, tas ir pārsteidzoši.

Interesanta aina atklājas, ja šajā jautājumā salīdzinām atsevišķu sociālo un demogrāfisko grupu atbildes. Ne bez pamata var izvirzīt hipotēzi, ka par esošās sistēmas saglabāšanu biežāk balsos tie, kas pašlaik no valsts saņem vairāk nekā tai samaksā – pensionāri, nestrādājošie un trūcīgākie iedzīvotāji. “Latvijas barometra” aptaujas dati kopumā šādu sakarību pastāvēšanu apstiprina. Taču, izrādās, arī iepriekš minētās iedzīvotāju grupas nav nemaz tik vienotas savos uzskatos. Tā par esošās sistēmas saglabāšanu balso tikai 52% iedzīvotāju, kuri vecāki par 55 gadiem, 46% nestrādājošo un 40% trūcīgāko Latvijas iedzīvotāju. Turklāt visās šajās iedzīvotāju grupās, lai gan salīdzinoši mazāka, tomēr joprojām ievērojama daļa izvēlas minimālo nodokļu variantu.

Domāju, ka cēlonis šādas pārliecības pastāvēšanai ir gaužām prozaisks – hroniska neuzticēšanās valdošajām aprindām, valstij, pašreizējai politiskajai sistēmai, kas tiek uzskatīta par netaisnīgu, par tādu, kas nodokļos samaksāto naudu nebūt netērē tās maksātāju interesēs. Turklāt šī neuzticēšanās ir tik kritiska, ka liela daļa iedzīvotāju gatavi izvēlēties pat tādus reformas variantus, kas, racionāli domājot, nepārprotami ir pret viņu pašu interesēm. Ja mans pieņēmums ir pareizs, tad no tā izriet, ka varai jāveic it kā vienkārša, bet grūti izdarāma lieta – iesākumā jāatgūst iedzīvotāju uzticēšanās, un tikai pēc tam būs iespējamas jēgpilnas ekonomiskās reformas, kurām būs sabiedrības atbalsts.”

Eksperti: iedzīvotāju vēlmes nesaskan ar valsts šā brīža vajadzībām

“DnB NORD Latvijas barometra” eksperts Gundars Ķeniņš-Kings saistībā ar aptaujas rezultātiem izsaka šādas domas: “Manuprāt, aprīļa pētījuma nozīmīgākais sabiedrības atzinums ir tas, ka 37% vēlas paturēt saimniecisko sistēmu, ko var raksturot ar mērenu nodokļu slodzi un pieticīgu sociālo atbalstu trūcīgiem. Līdz ar to būs grūti ieviest tālejošus uzlabojumus saimnieciskajā dzīvē, piemēram, pieskaņošanos demogrāfiskajām realitātēm, kas jau tagad prasa minimālā pensiju vecuma paaugstināšanu 65-70 gadu līmenī.

Pētījumā paustais valdošais (52%) noskaņojums, ka lielākās grūtības vēl priekšā, ir gluži reāls. Lai gan Rietumu pasaule lēnām un nedroši atkopjas no krīzes, jau tagad ir skaidrs, ka tā vairs nespēj virzīties uz lepnu un arvien bagātāku dzīvi. Gaidāmas vēl neskaidri saredzamas strukturālas pārmaiņas, negaidot, ka bezdarbs sasniegs zemo 5% līmeni Amerikā, ka tur ražos vairāk un vairāk automašīnu un valsts deficīti būs visumā ar pozitīvām izmaiņām saimniecībā. Tas notiek zemē, kur naudas ieguldījumiem netrūkst. Klāt nāk Āzijas valstu jaunā loma, kas arī Latvijai nekā daudz nesola. Šie attīstības virzieni diktē godīgu un ciešu sabiedrības (valsts) sadarbību ar uzņēmējiem eksporta veicināšanā. Tie aicina vairāk paveikt gan darbā, gan mājās. Kopā ņemot, tas paredzamā nākotnē būs tiešām grūts, kaut pateicīgs uzdevums.”

R.Ķīlis: “Ļoti svarīgs “Latvijas barometra” mērījums ir vainas un atbildības sadalījums. Iedzīvotāji par galveno vaininieku uzskata valsti, kur galvenās kļūdas – lielie izdevumi valsts pārvaldei, valsts izzagšana un korupcija. Ļoti maz domā, ka tie ir ārējie apstākļi. Savukārt tikai ceturtā daļa par kļūdu uzskata uzkrājumu neveikšanu, bet vairāk nekā puse domā, ka viņu rīcībai nav bijis saistības ar krīzes iestāšanos.

Interese par status quo saglabāšanu sociālā modeļa izvēlē un tuvošanos Skandināvijas zemju ekonomiskajam modelim, protams, var šķist ideoloģiski uzmundrinoša. Diemžēl citi pētījumi liecina, ka cilvēkiem joprojām neizdodas sociālo modeli, nodokļu maksāšanu un sabiedrisko pakalpojumu finansēšanu attiecināt konkrēti uz sevi. Atcerēsimies tos 50%, kas uzskata, ka daļēja nodokļu nemaksāšana ir pieļaujama, un tas nu noteikti nav Skandināvijas modelis.”

Kā pārvarēt bezdarbu, atdzīvināt ekonomiku

Protams, ka valstī ir jāmeklē ceļi, kā atdzīvināt ekonomiku, radīt jaunas darbavietas. Par to, kā tas darāms, nav vienprātības arī ekonomikas ekspertu starpā. Tas skaidri izpaudās arī “Latvijas barometra” prezentācijas sanāksmē.
Samērā optimistiski noskaņots bija “DnB NORD bankas” prezidents Andris Ozoliņš: “Latvija Eiropas mērogā jau ir pierādījusi, ka spēj valstiskā līmenī pieņemt sāpīgus lēmumus, lai atveseļotu ekonomiku, un esmu pārliecināts, ka valsts jau paveiktais, kā arī tautsaimniecības stāvokli raksturojošo rādītāju pozitīvās tendences un ievērojamas iedzīvotāju daļas gatavība konstruktīvi rīkoties, lai uzlabotu savas ģimenes finansiālo situāciju, ļaus Latvijai uzsākt ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību jau tuvākajā nākotnē.” Viņš arī norādīja, ka, darba lietās tiekoties ar uzņēmējiem, paveras gluži pretēja aina – ražotnes tiek paplašinātas, modernizētas, eksports atdzīvojas, un šajā vidē valda darba spars un cerības, nevis nomāktība.

Ar viņa teikto sasaucās Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes asociētās profesores Margaritas Dunskas sacītais: “Mūsu iedzīvotāji diemžēl ir ļoti ietekmējami. Pietiek publiskot kādu skandālu un vismaz nedēļu par to runāt, uzreiz mainīsies noskaņojuma rādītāju kopums. Es tomēr aicinātu vairāk domāt par pozitīvo, par labajiem piemēriem. Ozoliņa kungs minēja, ka Latvijā ir ļoti daudzi uzņēmēji, kuri veiksmīgi strādā, eksportē produkciju, bet daudzi par to nezina. Sabiedrība uzskata, ka viss ir slikti, viss tikai grimst uz leju. Turklāt iedzīvotāji vārdos neuzticas valstij, bet, tiklīdz praksē rodas problēmas, tā tūdaļ valstij prasa, ka jānodrošina tas un šitas.” Vēl viņa uzsvēra, ka uzņēmumu vājā vieta joprojām ir zemā produktivitāte un jāstrādā ir tieši šajā virzienā. Turklāt iespējami jācenšas importu aizstāt ar vietējiem izstrādājumiem, arī ražošana ar jaunām tehnoloģijām jācenšas attīstīt šajā virzienā.

Uzņēmējs Andris Šķēle savukārt norādīja – bezdarba līmenis jau sasniedzis tik katastrofālus apmērus, ka, iespējams, drīz uz vienu strādājošo būs viens cilvēks bez darba. Bet iekšējais tirgus turpina sabrukt, tajā darbavietas neradīsies, savukārt tie uzņēmumi – eksportētāji, kuri paplašinās, daudz strādnieku tik un tā nenodarbinās. Turklāt eksports nav vienīgais ekonomikas vilcējspēks – pat tad, ja tā apjomus palielinātu par 40%, tas papildus ekonomikā dotu tikai 200 milj. latu. Tātad ekonomikas sildīšanai “mikroielāpi” nederēs, un Latvijā jāatgūst aizplūstošais ārvalstu kapitāls. To varētu panākt, kā signālu, kā labo ziņu investoru pamudinājumam emitējot valsts uzņēmumu akcijas, laižot tās tirgū un iegūto naudu ieguldot ekonomikas sildīšanā.

Investīciju un konsultāciju kompānijas “Prudentia” padomes loceklis Ģirts Rungainis pauda pārliecību, ka mūsu valstij ir nepieciešama industrializācija, jo rūpniecības īpatsvars tautsaimniecības struktūrā ir pārāk mazs. Šajā virzienā varētu ieguldīt no valsts uzņēmumu kapitāla daļu pārdošanas iegūtos līdzekļus. J.Ošlejs ekonomikas atdzīvināšanā, protams, priekšroku deva lata devalvācijai, bet kā otro ceļu atzina arī A.Šķēles pieminēto variantu. Protams, visi uzsvēra, ka jebkādai privatizācijai jābūt caurskatāmai un iegūtā nauda valsts ekonomikā jāiegulda godīgi un mērķtiecīgi.

Autors: Mudīte Luksa / LV.LV

“Jau 2008.gada nogalē, saskaņojot kopējo aizdevuma summu Latvijai, I.Godmaņa valdība deva vairākus nepārdomātus solījumus aizdevējiem. Savukārt V.Dombrovska valdība, saņemot atsevišķu aizdevumu daļu, nav kautrējusies būtiski kāpināt cenu, ko valsts maksās par kredītu saņemšanu, un I.Godmaņa pieļauto jau vairākkārt „pārsolījusi”.

Bīstami ir tas, ka nav iespējams prognozēt, ko vēl ir gatavs ieķīlāt V.Dombrovskis, lai tikai saņemtu naudu, kas ļautu šai valdībai līdz Saeimas vēlēšanām – 2010. gada 2.oktobrim – turpināt uz parāda finansēt valsts tēriņus. Tā tiek novilcināts laiks, vienlaikus neapgrūtinot sevi ar rūpēm par to, kas notiks pēc tam. Par laimi Satversmes tiesa, norādot uz valdības pienākumu saņemt Saeimas nepārprotamu mandātu, kā arī atceļot pensiju likuma grozījumus, ir pārtraukusi iespēju šo neprātīgo solīšanu veikt slepeni, kā tas tika darīts 2009.gadā.

Valdības vadītāja nevaldāmo tieksmi visas tautsaimniecības problēmas risināt uz aizvien jaunu valsts parādu rēķina vērtēju kā jauna, nu jau publiskā sektora, aizņemšanās „burbuļa” radīšanu. Tam plīstot, valsts tiks novesta vēl dziļākā un daudz nopietnāku problēmu krīzē un ilgstošu parādu maksājumu jūgā.

Privātā sektora milzu aizņemšanās „burbuli” savulaik sāka pūst Ministru prezidents E.Repše, spekulatīviem mērķiem paredzētu īpašumu uzpirkšanai tērējot gan viegli iegūto – tautas saziedoto – naudu, gan ņemot lielus kredītus un mudinot tāpat rīkoties arī citus. Šo visaugstākajā līmenī izteikto pamudinājumu vislabprātāk sadzirdēja bankas, plaši atverot vieglas kreditēšanas durvis ikvienam.

Vēlāk Ministru prezidents A.Kalvītis nebija gatavs iestāties pret pārmērīgi vieglo privātsektora kreditēšanu, acīmredzot, ticot, ka ar sabalansētu valsts budžetu būs gana pietiekami ilgtermiņa stabilitātei. Tāpēc privātā sektora milzu parāda eiro valūtas riski netika nekādi „apdrošināti” jeb novērsti, jo tas būtu prasījis krasu pretī stāvēšanu Latvijas Bankai monetārās politikas un komercbanku regulācijas jomās.

Savukārt Ministru prezidents I.Godmanis izvēlējās iet vieglāko ceļu, tas ir, uz valdības parāda straujas palielināšanas rēķina atverot iespēju privāto parādu faktiski pārfinansēt caur valsts budžetu.

Viņa pēctecim V.Dombrovskim bija iespēja šo negatīvo procesu apturēt un rīkoties daudz apdomīgāk un niansētāk. Diemžēl tā nenotika. Vēsture mēdz atkārtoties – tikai šoreiz daudz augstākā līmenī. Ministru prezidents E.Repše riskēja ar savu māju, jahtu vai motociklu. V.Dombrovskis riskē ar valsti.

Vēršos pret kārtējo bez parlamenta dotā mandāta sagatavoto valdības nodomu vēstuli starptautiskajiem aizdevējiem un V.Dombrovska aplamo retoriku par to, ka Satversmes tiesas spriedumu it kā varot pildīt tikai tad, ja doti jauni apsolījumi aizdevējiem. Aplama ir valdības vadītāja un finanšu ministra tieksme izvairīties no precīza un detalizēta Saeimas mandāta saņemšanas jaunām valsts saistībām.

Ar lēmumu par to, ka Saeima akceptē aizpērn saskaņota aizdevuma saņemšanu, vien nepietiek. Valdībai no Saeimas ir jāsaņem precīzs mandāts, ko tā drīkst, ko nedrīkst apsolīt, tātad – cik gadus uz priekšu mūsu visu kopīgo nākotni ieķīlāt apmaiņā pret katru atsevišķo kredīta maksājumu.

Skaidram rīcības plānam ir jābūt par katru eiro, ko valsts aizņemas: jāzina, kādam mērķim tas ir vajadzīgs un tiks izlietots, kā ar tā palīdzību izkļūsim no krīzes. Šāda plāna nav nedz valdības vadītājam, nedz finanšu ministram. Aizņemtā nauda tiek „apēsta”, notērējot to valsts budžeta robu lāpīšanai un aplami pieņemtu lēmumu labošanai, kā arī apdrošinot banku iepriekš veikto riskanto kreditēšanas politiku un atsakoties no jebkādas nopietnas un patstāvīgas valsts monetārās politikas izmantošanas.

Ir naivi cerēt, ka tikai ar fiskālas politikas instrumentiem varēs strauji atdzīvināt tautsaimniecību. Naudas piegāde tautsaimniecībai sapratīgā daudzumā ir kritiski svarīga lieta. Eksporta izaugsme un importa preču aizstāšana ar vietējiem ražojumiem prasa nopietnas papildus finanses. To tirgū nav. Valdībai ir jāuzstājas kā lielākajam pasūtītājam nopietniem, prioritāri – infrastruktūras objektiem, kuri dod darbavietas, veicina ekportpakalpojumus vai rada importa aizstājējus. Par to no valdības vadītāja nav dzirdēts nekas konkrēts un skaitļos detalizēts. Lielīšanās ar pozitīvajiem signāliem ir „miglas pūšana” – ar pašreizējā eksporta pieauguma tempiem Latvija labi ja spēs maksāt papildus aizņēmuma procentus, bet ne atdot parādus. Bezdarbs joprojām pieaug, kapitāls pamet Latviju katastrofālā ātrumā, nodokļu sloga audzēšana daļai uzņēmēju rada motivāciju meklēt veidus, kā no tiem izvairīties. Reālā ekonomikas iznīcināšana un valdības politikas neprognozējamība tiek pietušēta ar skaļām frāzēm par to, ka pie visa vienmēr vainīgi citi, ka tuvojas vēlēšanas, ka būs jau labi…, ļaujiet tik aizņemties vēl naudu. Iespējams, tas palīdz valdības vadītājam un finanšu ministram nonākt hipnotiskā transā un neredzēt, kas notiek apkārt. Valstij un tās iedzīvotājiem no tā vieglāk nekļūst.

Saeimai nebūtu jāizsniedz beznosacījumu „blanko” mandāts valdībai. Parlamenta kontrole pār aizņemšanās gaitu ir nepieciešama, lai izvairītos no riska, ka kredītlīdzekļi var tikt izmantoti nemākulīgi, piemēram, turpinot ieguldīt milzu naudu Parex bankā, piesedzoties ar meliem par daudzajiem tās pircējiem. Saeimai ir jākontrolē, lai aizdotā nauda netiek izlietota bezjēdzīgi, piemēram, tā arī neveicot nekādas reālas un būtiskas strukturālas pārmaiņas valsts pārvaldē, vai pavirši – nestimulējot nevienas eksportspējīgas darba vietas rašanos un neveicinot saprātīgas tautsaimniecības kreditēšanas atsākšanu.

Saeimas mandāts uzliek atbildību valdībai. Tas detalizējams ar konkrētiem skaitļiem un uzdevumiem, kuri ļaus nomērīt valsts jaunās aizņemšanās lietderīgumu. Pretējā gadījumā aizņemšanās ir jāpārtrauc, vieglprātīgi solījumi nav jāizsniedz un jāturpina profesionālas sarunas ar SVF un citiem aizdevējiem,” pauž Tautas partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle.

2009.gada otrajā pusē pozitīvas tendences jau vērojamas tādās nozarēs kā kokapstrāde (pēdējos piecos mēnešos ražošanas apjomi jau pārsniedz 2008.gada atbilstošo mēnešu līmeni) un ķīmiskā rūpniecība (salīdzinot ar iepriekšējiem mēnešiem, kopš augusta vērojams pieaugums, pie tam oktobrī, salīdzinot ar septembri, par vairāk kā 20%). Tāpat ražošanas apjomi pieaug metālapstrādes, papīra ražošanas un poligrāfijas nozarēs, kā arī primārajās nozarēs (lauksaimniecība, mežsaimniecība, zvejniecība un ieguves rūpniecība) 2009.gada 3.ceturksnī izlaides apjomi jau par 1% pārsniedza iepriekšējā gada atbilstošā perioda līmeni.

Izlaides samazinājums turpinās uz iekšējo pieprasījumu orientētās nozarēs. Lielākie kritumi ir vērojami tirdzniecības, būvniecības un sabiedrisko pakalpojumu nozarēs.

Pakāpeniski uzlabojoties ekonomiskajai situācijai vairumā Latvijas galveno tirdzniecības partnervalstu, nedaudz ir palielinājies ārējais pieprasījums un līdz ar to Latvijas eksporta apjomi, savukārt, sašaurinoties iekšējam pieprasījumam, sarukuši importa apjomi, kā rezultātā ir uzlabojusies eksporta – importa bilance, kas šī gada 2. un 3.ceturksnī it tuvu nullei, pretstatus negatīvajai bilancei (20,2% no IKP) 2007.gadā.

Informatīvajā ziņojumā “Par makroekonomisko situāciju valstī” detalizētāk aprakstīta Latvijas ārējā ekonomiskā vide, tekošās situācijas raksturojums reālajā, ārējā un finanšu sektorā, tendences darba tirgū, kā arī sniegta informācija par inflācijas procesiem valstī un ekonomiskās attīstības prognozes.

Ekonomikas ministrija prognozē, ka ņemot vērā IKP izmaiņas 2009.gada trīs ceturkšņos un operatīvo statistiku par gada pēdējiem mēnešiem, sagaidāms, ka ekonomisko aktivitāšu samazinājums 2009.gadā kopumā būs iepriekš prognozēto 18% apmērā. Nozaru griezumā 2009.gadā izlaides apjomi samazināsies visās tautsaimniecības pamatnozarēs.

Latvijas tautsaimniecības atveseļošanās turpmākajos gados būs lielā mērā atkarīga no tā, cik ātri atgūsies pasaules finanšu sistēma un galvenās Latvijas ārējās tirdzniecības partnervalstis un cik veiksmīgi Latvija spēs konkurēt atvērtos preču un pakalpojumu tirgos.

Ņemot vērā to, ka 2010.gadā ārējā pieprasījuma pieaugums vēl nebūs tik ievērojams un turpinās samazināties arī iekšējais pieprasījums, Ekonomikas ministrija prognozē, ka ekonomiskā izaugsme Latvijā var atsākties 3.ceturksnī, kad IKP apjoms vairs nesamazināsies, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni (pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem). Taču, salīdzinājumā ar 2009.gada atbilstošiem ceturkšņiem, tā līmenis būs zemāks. Kopumā 2010.gadā ir sagaidāms ekonomikas kritums par 4%. Tomēr labvēlīgākā gadījumā IKP samazinājums nākamgad varētu būt tikai par 2%, pie nosacījuma, ja Latvijas ārējos tirgos turpināsies līdz šim vērojamās pozitīvās attīstības tendences.

2010.gadā pieprasījuma pieaugums ārējos tirgos dos pozitīvus izaugsmes stimulus eksportspējīgām nozarēm, galvenokārt apstrādes rūpniecībai, kā arī transporta un sakaru nozarei.

Ekonomikas augšupeja var atsākties 2011.gadā pie nosacījuma, ja pasaules finanšu tirgi būs pilnībā stabilizējušies un atjaunosies kreditēšana, kas dotu pozitīvu stimulu kā pašmāju uzņēmējiem, tā arī nodrošinās ārējā pieprasījuma pakāpenisku pieaugumu mūsu preču un pakalpojumu eksporta partnervalstīs. Tādēļ 2011.gadā sagaidāma uz eksportu orientēto nozaru straujāka attīstība. Tajā pašā laikā atjaunojoties iekšzemes pieprasījumam, paredzams, ka pozitīvas izaugsmes tendences būs vērojamas arī uz iekšējo tirgu vērstām nozarēm. 2011.gadā tiek prognozēts IKP pieaugums par 2%, salīdzinot ar 2010.gadu.

2011.gadā gaidāma arī pakāpeniska bezdarba mazināšanās, un tā līmenis var sarukt līdz 15–16% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita.

Avots: NRA.lv

Pētījuma “Meža nozares ekonomiskās situācijas monitorings” veicēji – Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts – ir pārliecināti, ka arī meža nozares MMVU ir līdzīgas problēmas. Uz to norāda arī 100 uzņēmumu vadošie darbinieki, kas aptaujāti pētījuma laikā.

Daļa izmanto krīzi savā labā

Aptaujāto uzņēmumu 2008. gada vidējais apgrozījums bija 79 500 latu, bet plānotais apgrozījums 2009. gadā – 49 500 latu. Uzņēmēji domā, ka, situācijai pasliktinoties, kritums varētu būt vēl lielāks, jo nav skaidrības par turpmākajām norisēm valstī un tirgū.

Apgrozījuma kritums 38% apmērā ir skaidrojams ar produktu un pakalpojumu cenu samazināšanos, kā arī pieprasījuma izmaiņām. Produktu cena 50% uzņēmumu šogad netika izmainīta, 7% uzņēmumu cenu paaugstināja, bet pārējiem 43% uzņēmumu produkcijas un pakalpojumu cena kritusies vidēji par 36 procentiem. Pieprasījumam pēc meža nozares produkcijas ir tendence strauji samazināties, līdz ar to lielākajai daļai uzņēmumu ražošanas apjomi šogad saruka vidēji par 40-50 procentiem.

Pieprasījuma samazināšanos ietekmē krīzes situācija valstī, celtniecības apstāšanās, banku atturība kreditēšanā. Uzņēmumu darbību cieši ietekmē arī tirgū valdošā konkurence. Kā negatīvāko faktoru uzņēmēji atzinuši cenu dempingu, kas nereti nav pat izskaidrojams. Produkcijas un pakalpojumu cenas strauji pazemina galvenokārt lielie uzņēmumi, un tas ietekmē mazo iespējas iegūt iepirkumu no valsts un pašvaldībām.

Cenas ietekmē arī ārzemju ražotāju lētās produkcijas ienākšana tirgū. Kā vēl vienu iemeslu ražošanas samazinājumam uzņēmēji minējuši izejvielu piedāvājuma krišanos, kā arī kvalitatīva darbaspēka nepietiekamību, jo daudzi kvalificēti strādnieki aizbrauc uz ārzemēm. Tikai daļa uzņēmēju uzskata, ka pašreizējo tirgus situāciju varētu izmantot savā labā – tiek iegādāti jauni ražošanas līdzekļi, tehnika, darbaspēka atalgojuma samazinājums arī tiek vērtēts pozitīvi. Daudzi sākuši strādāt tikai konkrētu pasūtījumu izpildei, neveidojot uzkrājumus, jo ir grūtības ar gatavās produkcijas pārdošanu.

Tirgus ir praktiski apstājies

Saražoto produkciju 94% uzņēmumu pārdod vietējā tirgū, no tiem 15% uzņēmumu savu produkciju arī eksportē, bet 6% uzņēmumu ražo produkciju tikai eksportam. Uzņēmumi saražoto eksportē galvenokārt uz Lielbritāniju, Skandināvijas valstīm un Vāciju, bet 12% savu produkciju izmanto arī pašpatēriņam, piemēram, enerģētisko koksni, zāģmateriālus, mēbeles.

Aptaujātie uzņēmēji saprot, ka mainīgajos tirgus apstākļos ar esošo noieta tirgu nepietiek, tādēļ tiek meklēti dažādi sadarbības veidi, lai produkcijas pārdošanu izvērstu jaunās vietās. Visvairāk minētie pasākumi ir sadarbība ar veikalu ķēdēm gan vietējā tirgū, gan ārvalstīs, savu veikalu vai pārstāvniecību atvēršana Latvijā un ārpus tās, dalība starptautiskajās izstādēs, lai piesaistītu jaunus klientus un sadarbības partnerus.

Galvenais iemesls, kāpēc lielākā daļa aptaujāto uzņēmēju kā pirmo min jauna noieta tirgus meklēšanu, ir tas, ka vietējais koksnes produktu tirgus būtībā ir apstājies un paredzams, ka šī situācija neuzlabosies arī nākamajā gadā.

Galvenais izmaksu optimizēšanas pasākums MMVU sektorā bijis darbinieku atlaišana un darba algas samazināšana. Salīdzinājumā ar 2008. gadu nodarbināto skaits aptaujātajos uzņēmumos ir sarucis vidēji par 40-50 procentiem. Lielākais darbinieku skaita samazinājums bija vērojams ražošanā, nevis administrācijā, jo šajos uzņēmumos administratīvais personāls nav bijis liels arī iepriekš. Kā atzīst aptaujātie uzņēmēji, darbinieku skaita samazināšanas īpatsvars ir proporcionāls apgrozījuma kritumam.

Uz jautājumu par pēdējā gadā uzņēmumā ieguldītajām investīcijām 40% uzņēmēju atbildējuši pozitīvi. Investīcijas galvenokārt tika novirzītas, lai palielinātu ražošanas apjomu un jaudas; 15% veikuši ieguldījumus sava uzņēmuma darbībā, lai paaugstinātu produkta pievienoto vērtību; 12% uzņēmumu investējuši, lai pārvirzītu savu darbību uz citu sektoru, kā arī paplašinātu produktu klāstu. Tuvākajā laikā uzņēmumi lielākoties neplāno atjaunot vai mainīt pamatlīdzekļu sastāvu, bet 28% tomēr ieguldīs līdzekļus tehnikas maiņai. Neliela daļa uzņēmēju izteica prognozes, ka investīcijas varētu veikt, ja tiks iegūti papildu pasūtījumi, kuru dēļ nāksies investēt iekārtu iegādē.

Birokrātija bremzē

Uzņēmēji nosaukuši vairākus faktorus, kas būtu jāmaina, lai uzlabotu MMVU attīstību. Viņi atzīst vietējā tirgus sakārtošanas un palielināšanas vajadzību, bet kā galveno min nodokļu politikas un likumdošanas stabilizāciju: komersanti netiek līdzi straujām un biežām pārmaiņām nodokļu jomā. Ir jāvienkāršo grāmatvedības uzskaite, jo pat maziem uzņēmumiem ir vajadzīga grāmatvede, kas nozīmē papildu atalgojuma izmaksas.

Tāpat uzņēmēji izteicās arī par darba drošības prasību ievērošanu, kas prasa lielas izmaksas. Pēc uzņēmēju teiktā, būtu jāatceļ peļņas nodokļa avansa maksājums. Birokrātija jāsamazina arī jaunu uzņēmumu dibināšanai, jāatvieglo nodokļu slogs jauniem uzņēmējiem.

Arī Eiropas Savienības fondu līdzekļu piesaistē uzņēmēji saskata lielu birokrātiju; viņi negatīvi vērtē arī pašu līdzfinansējuma nepieciešamību šajos projektos, jo tieši to bieži pietrūkst. Kopumā par fondu līdzekļiem uzņēmēji izsakās pozitīvi, norādot, ka valstij jāveicina Eiropas Savienības līdzekļu piesaiste, jo tā tiek uzlabota Latvijas mežu ekonomiskā vērtība privātajā sektorā.

Valstij būtu jāveicina eksports, jāatbalsta uzņēmējdarbība, jādod garantijas banku kredītu piesaistē. Uzņēmēji norāda, ka pašlaik kredītu likmes ir ļoti augstas un tas nekādi nerosina komercdarbības attīstību, jo līdz ar neskaidrību tirgū uzņēmēji baidās investēt ražošanā. Tāpat uzņēmēji atzīmē banku negatīvo attieksmi pret meža nozares dalībniekiem.

Katra situācija jāizvērtē

“Apsītes AG” īpašnieks Aldis Glāzers atzīst, ka lielākā problēma ir valstsvīru nespēja pārlūkot un izvērtēt situāciju kopumā. “Nedrīkst vienkārši pieņemt vienu likumu pēc otra. Piemēram, no jaunā gada tiks iekasēts nodoklis par dienesta automašīnas izmantošanu. Protams, piekrītu, ka daudzi komersanti uzņēmuma uzskaitē ir reģistrējuši vairākas automašīnas, lai gan īstenībā ar tām brauc viņu sievas. Taču mazajos uzņēmumos ar vienu auto ir jāizbrauc visur, arī brīvdienās izkraut kokmateriālu kravu. Tāpēc ir jāvērtē un jāanalizē katra situācija,” iesaka A.Glāzers, kura uzņēmums Vecpiebalgas novadā nodarbojas ar mēbeļu detaļu un pirts dēlīšu ražošanu.

Arī viņš par nepamatoti augstām un sarežģītām uzskata ugunsdrošības un darba drošības prasības, kuras bieži mainās. Atbildīgajiem kursi šajās jomās jāapmeklē katru gadu, un tas prasa papildu ieguldījumus.

Uzņēmējs atzīst, ka šogad apgrozījums krities par 20%, taču tas nav saistīts ar ražošanas apjomu. “Vienkārši nācās pazemināt cenas, strādājot ar iepriekšējo jaudu. Domāju, ka lielākas problēmas varētu sākties nākamajā gadā,” teic A.Glāzers, piebilstot, ka produkcija pārsvarā tiek eksportēta uz Dāniju, Zviedriju un Vāciju, jo vietējā tirgū pieprasījuma nav.

Autors:  Gaļina Stubailova / LV.LV

Nākamās populārākās atbildes (minējuši 17% respondentu) – balti Ziemassvētki un vinnests loterijā (minējuši 16% respondentu). Turklāt katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam (atbildi norādījuši 11% respondentu) Ziemassvētku brīnums būtu visu parādsaistību piedošana.

Interesanti, ka vīrieši biežāk nekā sievietes norādījuši, ka viņu Ziemassvētku brīnums būtu vinnests loterijā un darbs. Savukārt sievietes biežāk nekā vīrieši minējušas, ka viņu brīnums būtu balti Ziemassvētki. 1% iedzīvotāju atzīmējuši, ka viņu Ziemassvētku brīnums būtu jau sen gaidīta dāvana, kā, piemēram, ceļojums, jauna datortehnika un fototehnika, arī savs mājoklis un jauns bizness. Savukārt 6% iedzīvotāju norādījuši, ka viņu Ziemassvētku brīnums būtu kas cits, piemēram – bērniņa pieteikšanās ģimenē, meteorīta iekrišana Saeimas plenārsēdē, kopā būšana ar tuviniekiem, kā arī miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.

“Lielākā daļa respondentu brīnumu saista ar dažādiem mantiskiem vai ekonomiskiem ieguvumiem. Šāda tendence liecina, ka turpinās Latvijas iedzīvotāju nepamatotā ticība tam, ka ‘vairāk naudas padarīs mūs laimīgus. Vienlaikus tas acīmredzot norāda uz problēmām, kas šķiet no vienas puses ārkārtīgi būtiskas, bet no otras – tik smagas un nepārvaramas, ka tikai brīnums varētu mainīt lietu kārtību. Brīnums parasti ir nepieciešams kaut kam tādam, kā īstenošanās ikdienišķos apstākļos nav iedomājama. Zīmīgi: par spīti tam, ka Ziemassvētki pēdējos gados diezgan bieži ir balti, daudz respondentu norādījuši arī to kā vēlamo brīnumu. Iespējams, šeit atspoguļojas pieaugošās raizes par globālo sasilšanu,” pētījuma rezultātus komentē sociālantropologs, RSU lektors Klāvs Sedlenieks.

Savukārt domājot par vienu lietu, ko varētu uzdāvināt Ziemassvētku vecītis, teju trešdaļai respondentu (27%) tā būtu veselība. Savukārt otrā populārākā atbilde ir gan saticība ģimenē un ar apkārtējiem, gan arī brīvība no visām parādsaistībām (atbildi norādījis vienāds skaits respondentu – 15%). Savukārt 14% aptaujāto iedzīvotāju Ziemassvētku vecītim gribētu lūgt vairāk naudas. 11% respondentu Ziemassvētku vecītim gribētu lūgt darbu, savukārt 7% – optimismu.

10% aptaujāto iedzīvotāju norādījuši, ka viņiem padomā cita lieta, ko lūgt Ziemassvētku vecītim. Minētie atbilžu varianti bija, piemēram, aizbraukt no Latvijas, gūt abpusēju mīlestību, panākt nāvessoda atjaunošanu, enerģija un iedvesma, ģimenes izveidošana, jauns darbs un laime, miers un mīlestība, lai neatņem to, kas pieder, pastāvība, kā arī visu pēdējo 20 gadu laikā bijušo politiķu pazušana no zemes virsas.

Avots: NRA.lv

Pamatojoties uz minēto ziņojumu, tiks izstrādāta ES jaunā izaugsmes un nodarbinātības stratēģija 2020. gadam. ES līderiem tā jāpieņem 2010. gada pavasarī.

“Koordinēti pasākumi un atbalsts ES un dalībvalstu līmenī 2009. gadā ir ievērojami veicinājuši ekonomikas stabilizāciju un mazinājuši lielāku bezdarba pieaugumu. Tomēr tagad mēs nedrīkstam pieļaut vēl vairāk darba vietu zaudējumu. Krīzes laikā zaudētas darba vietas jāaizstāj ar jaunām,” sacīja Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu. “Lai ilgtermiņā nodrošinātu nodarbinātības ilgtspēju un izaugsmi, mums jāskatās uz priekšu un arī turpmāk jāizmanto koordinēta pieeja. Ar nākotnes stratēģiju “ES 2020” mēs atveseļosim savu sociālo tirgus ekonomiku un Eiropas Savienības ekonomika kļūs stiprāka, zaļāka un integrētāka.”

Nodarbinātības komisārs Vladimirs Špidla piebilda: “ES nodarbinātības politikas svarīgākais uzdevums ir līdzsvarot īstermiņa pasākumus ar ilgtermiņa reformām. Lai uzlabotu ES darba tirgu elastību un drošību un palielinātu ekonomikas dzīvotspēju iespējamas lejupslīdes gadījumā nākotnē, mums būs jāpastiprina un jāpārorientē pasākumi, ko veicam, reaģējot uz krīzi, un visbeidzot pakāpeniski jāatsākas no tiem.”

Komisijas vienotā nodarbinātības ziņojuma projektā analizēts, kas paveikts visā ES, lai saglabātu darba vietas un palīdzēt tiem, kas nonākuši grūtības, un norādītas arī vēl risināmās problēmas. Tiek prognozēts, ka pēc ekonomikas lejupslīdes izraisītajiem nopietnajiem darba tirgus satricinājumiem 2009. gadā, nākamgad bezdarbs palielināsies visās ES valstās, tomēr lēnāk. Lai gan nākamajos divos gados tiek gaidīta pakāpeniska ekonomikas atveseļošanās, darba tirgiem, lai uz to reaģētu, būs vajadzīgs vairāk laika. Sevišķi cietušas konkrētas darbaspēka grupas: jaunieši, migranti un darba ņēmēji ar zemu kvalifikāciju.

Lai sniegtu tūlītēju stimulu ekonomikai un aizsargātu ievainojamākās grupas no krīzes ietekmes, atbilstīgi trim ES nodarbinātības stratēģijas prioritātēm dalībvalstis ir ievērojami pastiprinājušas savu nodarbinātības un sociālo politiku. Daudzu valstu nodarbinātības dienesti darbojas aktīvāk, lai risinātu bezdarba palielināšanās problēmu. Dalībvalstīm finansēt pretkrīzes pasākumus ievērojami palīdzējis ES finansiālais atbalsts no Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Globalizācijas fonda.

Sociālās aizsardzības sistēmas ir izrādījušās efektīvas: automātiskie stabilizētāji ir bremzējuši lejupslīdes tūlītējo ietekmi, tomēr ne vienādā mērā visā ES. Dalībvalstu spēja apmierināt augošo pieprasījumu pēc sociālās drošības ir ļoti atšķirīga – tas izceļ nepieciešamību pēc spēcīgas rīcībpolitikas, kas aktivizētu tos, kuri palikuši bez darba.

Galvenais ES un dalībvalstu uzdevums tagad ir noteikt īsto pamatu stabilai darba tirgus atveseļošanai. Galvenais stimuls radīt jaunas un labākas darba vietas, pirmkārt, ir veiksmīgas stratēģijas izkļūšanai no krīzes, kuras sagatavotu gan cilvēkus, gan uzņēmumus strukturālo problēmu risināšanai, otrkārt, efektīva sabiedriskā politika darba tirgu modernizācijai.

Avots: Bizness.lv / BNA LATVIA