Kā zināms, valdība ir noteikusi 2014. gadu par eiro ieviešanas termiņu Latvijā. FM informēja valdību, ka laikā no 2010. gada 1. augusta līdz 2011. gada 31. janvārim eiro ieviešanas procesa būtiskākie pasākumi ir īstenoti vienotās eiro maksājumu telpas un eiro ieviešanas komunikācijas jomās.

Tā, piemēram, Latvijas Banka ir ieviesusi vienotās eiro maksājumu telpas prasībām atbilstošu Elektroniskā klīringa sistēmu, kura nodrošina kredīta pārvedumu veikšanu uz Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, Īslandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju, Šveici un Monako.

Komunikācijas jomā īpaša vērība veltīta Igaunijas eiro ieviešanas pieredzes izpētei. Balstoties uz Igaunijas pieredzi, FM uzsver, ka sabiedrības informēšanas pasākumos iesaistītajām institūcijām būtu jāņem vērā, ka stratēģiskā plānošana par eiro ieviešanas jautājumiem jāuzsāk savlaicīgi, lai varētu iespējami precīzi prognozēt nepieciešamos laika, cilvēku un naudas resursus.

Lai skaidrotu Latvijas sabiedrībai pēdējā laika norises Latvijas tautsaimniecībā, kā arī sakarības starp makroekonomikas stabilitāti, Māstrihtas kritērijiem un eiro ieviešanu, Latvijas Bankas eksperti ir snieguši prezentāciju „Latvijas tautsaimniecība no lata uz eiro”.

Nākamajā pārskata periodā vidēja termiņa budžeta plānošanas ietvaros ir paredzēts iezīmēt eiro ieviešanas projektam provizoriski nepieciešamo finansējumu. Vienlaicīgi tiks aktualizēts jautājums par Stratēģiskās partnerības un līdzfinansēšanas granta līgumu noslēgšanu ar Eiropas Komisiju.

Naudas un maksājumu sistēmas darba grupa turpinās īstenot vienotās eiro maksājumu telpas plāna uzdevumus, kā arī risinās citus skaidrās un bezskaidrās naudas eiro ieviešanas jautājumus. Savukārt Valsts administrācijas darba grupa atsāks darbu pie koncepcijas par normatīvo aktu sakārtošanu, ieviešot eiro saskaņā ar Latvijas Nacionālā eiro ieviešanas plānu.

Autors: Anete Jansone, BIZNESS.LV

Tāpat kā janvāra sanāksmē ECB atzīst īstermiņa pieaugumu inflācijā, bet pagaidām draudus cenu stabilitātei vidējā un ilgākā termiņā nesaskata, raksta NRA.lv

„Pagāja tikai 3 nedēļas un jau atkal finanšu tirgus dalībnieku uzmanība pievērsta ECB prezidents Žans Klods Trišē kungam. Tā kā netika gaidīti jauni paziņojumi par iespējamām izmaiņām ECB refinansēšanās operāciju nodrošinājumā, galvenā uzmanība tika veltīta Trišē kunga retorikai attiecībā uz inflāciju (kura jau otro mēnesi pārsniedza ECB mērķi), balstoties uz ko tirgus dalībnieki varētu izdarīt turpmākos secinājumus par EUR bāzes likmes attīstību nākotnē,” norāda Nordea bankas Resursu piesaistes departamenta vadītāja Ivita Asare.

ECB vadītājs kārtējo reizi atzina, ka ECB noteiktās procentu likmes ir atbilstošas eiro zonas ekonomikas veselībai. Informēja arī par to, ka ECB turpinās darīt visu, lai eiro zonā saglabātu cenu stabilitāti, kur riski joprojām ir sabalansēti, bet var tuvākajā laikā arī nedaudz pieaugt. Tāpēc turpmākas izmaiņas inflācijas datos tiks kritiski izvērtētas un analizētas.

“Trišē kungs vēlreiz uzsvēra, ka nav tik svarīgi, kas notiek ar inflāciju tieši tagad. Viņš piezīmēja, ka inflācija šogad varētu turēties virs 2% līmeņa, bet tuvojoties gadu mijai tā varētu atgriezties zem maģiskās 2% robežas. Primāri ir ierobežot inflācijas gaidas vidējam un ilgākam termiņam, uz kuru arī attiecas ECB 2% inflācijas mērķis. Daudz nozīmīgāka būs ECB marta sanāksme, kad ECB publiskos savas jaunākās ekonomikas datu prognozes un paziņos likviditātes nodrošināšanas operāciju plānu otrajam ceturksnim,’ piebilst I. Asare.

Pirms sapulces Euribor likmes visiem termiņiem turpināja palielinājās, jo tirgus dalībnieki EUR bāzes likmes kāpuma gaidas turpina pārbīdīt no gada beigām uz šī gada 3. ceturksni. Pēc ECB janvāra sanāksmes arī Nordea nomainīja savu prognozi un tagad plāno, ka pirmais EUR bāzes likmes kāpums varētu būt 2011. gada 3. ceturksnī. Turpinām vērst uzmanību, ka, saglabājoties zemām latu procentu likmēm, īstermiņa un vidēja termiņa latu likmes ir zem attiecīgā termiņa EUR likmēm.

Savas iespējas ir rēķinājušas arī dalībvalstis.

Gada izaugsmes pētījumā norādīts virziens, kurā Eiropai jāstrādā, īstenojot desmit darbības, kas galvenokārt vērstas uz makroekonomikas stabilitāti un fiskālo konsolidāciju, strukturālajām reformām un izaugsmi sekmējošiem pasākumiem, raksta LV.LV.

EK pārstāvniecība Latvijā paskaidro, ka ar Gada izaugsmes pētījumu sākas pirmais “Eiropas pusgads”, kas maina veidu, kādā valdības izstrādā savas valsts ekonomikas un fiskālo politiku. Kad Eiropadome to būs apstiprinājusi, dalībvalstis minētos ieteikumus ņems vērā savu politikas virzienu un valsts budžeta izstrādē. Tādējādi pirmo reizi vēsturē dalībvalstis un Komisija kopīgi apspriedīs makroekonomikas stabilitāti, strukturālās reformas un izaugsmi veicinošus pasākumus visaptverošā veidā.

EK priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu uzskata, ka ar Gada izaugsmes pētījumu sākas jauns posms Eiropas integrācijā, meklējot neparastus risinājumus veidam, kādā “mēs pārvaldām un koordinējam mūsu savstarpēji atkarīgās ekonomikas Eiropas Savienībā”. Komisijas vadītājs ir pārliecināts: ja plāns tiks pilnībā īstenots, Eiropa spēs atgūt spēcīgu ekonomikas izaugsmes līmeni un nodrošinās vairāk darbavietu.

Galvenajā paziņojumā Komisija uzmanību velta integrētai pieejai attiecībā uz atveseļošanos, norādot uz svarīgākajiem pasākumiem stratēģijā “Eiropa 2020″ un ietverot trīs galvenās jomas: vajadzība veikt stingru fiskālo konsolidāciju, lai vairotu makroekonomikas stabilitāti; strukturālās reformas nodarbinātības paaugstināšanai; kā arī izaugsmi veicinoši pasākumi.

Pirmais Gada izaugsmes pētījums ir paredzēts piemērošanai visā ES, un tas būs pielāgots katras dalībvalsts īpašajai situācijai.

Komisija norāda uz desmit darbībām, kuras ietilpst trīs galvenajās jomās: pamata priekšnoteikumi izaugsmei (stingras fiskālās konsolidācijas īstenošana, makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršana, finanšu nozares stabilitātes nodrošināšana); darba tirgu mobilizēšana, darbavietu izveide (padarīt darbu saistošāku, veikt pensiju sistēmu reformas, panākt bezdarbnieku atgriešanos darbā); izaugsmes veicināšana (vienotā tirgus izaugsmes potenciāla izmantošana, privātā kapitāla piesaiste izaugsmes finansēšanai, rentabla piekļuve enerģijai).

Komisija katru gadu novērtē galvenās ES problēmas ekonomikā un nosaka prioritāros pasākumus. Tos izklāsta Gada izaugsmes pētījumā, ko apspriež Eiropadomes pavasara sanāksmē.

Pirmajam Gada izaugsmes pētījumam ir vairākas daļas. Komisijas paziņojumā “Gada izaugsmes pētījums: visaptverošas reakcijas uz krīzi izveide” uzmanība pievērsta neatliekamām būtiskām problēmām, kas attiecas uz fiskālo un makroekonomikas jomu, un ar tām saistītiem jautājumiem. Tajās ietverts jautājumu kopums, kas valdību vai valstu vadītājiem jārisina prioritārā kārtā Eiropadomes marta sanāksmē.

Progresa ziņojumā par stratēģiju “Eiropa 2020″ apskatīta situācija attiecībā uz ES pamatmērķiem, valsts reformu projektiem un dalībvalstu paredzētajiem reformu plāniem.

Makroekonomikas pārskatā norādīti arī pasākumi, kuriem ir vislielākais potenciāls panākt pozitīvus un izaugsmi veicinošus rezultātus. Nodarbinātības ziņojumā aplūkota ar darba tirgu saistītā politika.

Eiropas pusgada plānā paredzētajiem darbiem noteikti termiņi. Martā, pamatojoties uz pētījuma rezultātiem, ES dalībvalstu valdības vienosies par ekonomikas prioritātēm. Aprīlī valdības iesniegs Komisijai novērtēšanai nākamā gada budžeta stratēģijas projektu.

Jūnijā un jūlijā Ministru padome (tajā pārstāvētas ES dalībvalstu valdības), ņemot vērā novērtējumu, sniegs ieteikumus katrai valstij un kopīgi ar Eiropadomi sniegs politiskus ieteikumus valstīm, pirms tās pabeidz sava budžeta izstrādi, pirms budžeta izskatīšanas valstu parlamentos.

Nabadzības izskaušanai

2010. gads bija pasludināts par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību.

Gada nogalē EK nāca klajā ar stratēģija, kā no nabadzības izglābt 20 miljonus cilvēku – šādu mērķi ES izvirzījusi līdz 2020. gadam. Eiropas Savienībā ap 80 miljonu cilvēku ir uz nabadzības sliekšņa, un ekonomikas krīze šo problēmu ir tikai vēl vairāk padziļinājusi, jo krīzē visvairāk cietuši tieši neaizsargātākās grupas.

Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību ir viena no septiņām ES stratēģijas “Eiropa 2020″ pamatiniciatīvām. Tajā rosināts ieviest jaunus darbības veidus un gan valdībām, gan citām ieinteresētajām personām palīdzēt izstrādāt efektīvākas metodes, kā cīnīties ar nabadzību. Komisija vēlas sociālās politikas modernizāciju, ar nelielu projektu palīdzību izvērtējot potenciālo jauno politiku un reformas. Mērķis ir panākt, lai ES dalībvalstis mācītos cita no citas pieredzes un lai tās pilnveidotu savu sociālo politiku tā, lai tai būtu lielāka ietekme.

Tuvākajos gados (jo īpaši 2011.-2012. gadā) būs daudz jaunu iniciatīvu, tostarp brīvprātīgas politikas koordinācija, informācijas apmaiņa, jauni tiesību akti un finansējums projektiem. Sevišķi apdraudētām grupām, tostarp jauniešiem, invalīdiem un mazākumtautībām, piemēram, romiem, paredzēs īpašus pasākumus, skaidrots EK mājaslapā.

Jāpiebilst, ka nabadzības un sociālās atstumtības jautājumiem veltītie materiāli ES interneta vietnēs lielākoties ir tikai trijās valodās – angļu, vācu un franču.

Autors: Lidija Dārziņa / LV.LV

Puses pārrunāja tautsaimniecības attīstības tendences Latvijā, eiro ieviešanas plānu Latvijā, pašreizējo Eiropas Savienības valstu ekonomisko un finansiālo situāciju, kā arī turpmāko sadarbību starp abām valstīm.

„Finanšu ministrija turpina darbu pie fiskālās disciplīnas likumprojekta, lai nodrošinātu stingru valsts budžeta disciplīnu. Jau kopš 2008. gada valdība realizē stingru fiskālās disciplīnas ievērošanu, lai pakāpeniski samazinātu budžeta deficītu līdz Māstrihtas kritērijos noteiktajiem 3 % no IKP. Sasniedzot šos mērķus, tiks novērsta pārmērīga budžeta deficīta esamība, kā arī tiks izpildīts Māstrihtas budžeta deficīta kritērijs, tādējādi liekot būtisku pamatu Latvijas iespējām 2014. gada 1. janvārī ieviest eiro,” informēja finanšu ministrs Andris Vilks.

Tiekoties ar vēstnieci, ministrs arī apliecināja, ka Latvijas valdība turpinās īstenot jau iesāktās strukturālās reformas, lai tās realizētu tuvāko gadu laikā, orientējoties uz valsts aparāta efektīvāku pārvaldību, tādējādi panākot valsts izdevumu ekonomiju.

Puses pārrunāja arī Latvijas pieredzi finanšu sektora nodevas ieviešanā. Minētās nodevas mērķis ir stiprināt finanšu sistēmu kopumā, lai nepieciešamības gadījumā finansētu pasākumus, kas mazinātu grūtībās nonākušo kredītiestāžu negatīvo ietekmi uz citiem finanšu tirgus dalībniekiem, kā arī daļēji kompensētu valsts budžeta līdzekļus, kas tika novirzīti situācijas stabilizēšanas pasākumiem finanšu sektorā, no kuriem tiešu vai netiešu labumu guva banku sektors kopumā.

«Lai arī ekonomiskā krīze ir izgaismojusi eirozonas grūto nākotni, ES līderi joprojām mēģina saglabāt esošo lietu kārtību. Šādā situācijā vairākas valstis tuvākā gada vai divu laikā būs spiestas atteikties no eiro,» teikts rakstā. Eiro krahs ir atkarīgs no vienkāršiem aritmētiskiem aprēķiniem: «Līdzko valsts parāds pret IKP tajā vai citā valstī sasniegs noteiktu atzīmi, valsts nākotnē nevarēs iekasēt pietiekami daudz nodokļu, lai segtu eksistējošo parādu un procentus par aizņēmumu. Šonedēļ situācija vēl vienā valstī – Portugālē – kļuva bīstama eiro stabilitātei, raksta POK.LV.

Eiropas politiķi apgalvo, ka pamest eirozonu ir neiespējami, jo nav juridisku mehānismu, kā to izdarīt. Tomēr rakstā pausts viedoklis, ka valstīm ar pārāk smagu parādu slogu pastāv tikai viena izeja – pasludināt defoltu attiecībā uz parādiem eiro un izstāties no eirozonas, lai turpmāk dzēstu fiskālos deficītus, iespiežot savu naudu. Pēc publikācijas autora domām, pašlaik uz bezdibeņa malas balansē gan «perifērijas valstis» Grieķija, Īrija, Portugāle, gan tādas lielas ekonomikas kā Spānija, Itālija un Francija. Tuvākajos divos gados vairākas perifērijas valstis un vismaz viena liela ekonomika atstās eirozonu, paredz Kalomariss. Pati ticamākā kandidāte ir Grieķija, kuras parāds drīzumā sasniegs 150% no IKP. Grieķijai uz papēžiem min Īrija, kur pārsprāga burbulis nekustamo īpašumu tirgū un spēcīgi cieta bankas.

«Īrijas gadījums uzskatāmi rāda, kādu ļaunumu nodara ES iejaukšanās,» uzskata publikācijas autors. Eiropas partneri piespieda Īriju garantēt tās banku kolosālos parādus, rezultātā valsts parāds pieauga līdz astronomiskam līmenim. Tagad pretim tai pašai fatālajai kļūdai tiek virzīta Spānija. Savukārt Itālija diezin vai noturēsies eirozonā: politiskā sadrumstalotība tai neļaus sākt stingrus taupības pasākumus, ir pārliecināts Kalomiriss.

«Daļējs eiro kolapss ir neizbēgams, un Eiropas līderiem vajag aizdomāties par nākamo posmu – par to, kā ielikt pamatus izturīgai nākotnes valūtas savienībai, kad valstis, kas pametīs eirozonu, ekonomiski atjaunosies un varēs tajā atgriezties,» teikts rakstā. Kredītsavienība nesaglabāsies, ja netiks izveidota fiskālā savienība, kas centralizēti kontrolēs izdevumus.

Nepieciešams paaugstināt Dienvideiropas konkurētspēju, kura, pēc publikācijas autora domām, cieš no pārāk stingras darba likumdošanas. Vienīgā izeja ir atvieglot darbinieku atlaišanas un darba algas samazināšanas procedūras, samazināt izdevumus sociālajai sfērai, cīnīties ar korupciju un noņemt barjeras ārvalstu konkurentu priekšā. «Šādu reformu veiksmīgai īstenošanai jākļūst par galveno priekšnoteikumu uzņemšanai atjaunotajā eirozonā,» raksta Kalomiriss.

Reformas ļoti nepieciešamas arī Eiropas finanšu sektoram: tikai transparenta banku sistēmas zaudējumu atzīšana ļaus valdībām izbeigt nenoteiktību finanšu tirgū, atzīmē autors.

Eiropas rīcībā ir valsts un finanšu metodes, lai ieliktu pamatus stabilai savienībai. «Neatbildēts paliek jautājums, vai tai pietiks politiskās gribas,» teikts raksta nobeigumā.

Autors: Andis Sedlenieks / POK.LV

Līdz ar to Igaunija ir kļuvusi par eiro zonas 17.dalībvalsti, raksta NRA.lv

Līdzšinējo nacionālo valūtu kronu varēs izmantot maksājumiem divas nedēļas paralēli eiro, taču atlikums jāizdod eiro. Vēl pusgadu kronas varēs mainīt pret eiro bankās, bet centrālajā bankā kronas apmaiņai pret eiro pieņems neierobežotu laiku.

Kā rakstīts EK paziņojumā, eiro ieviešana Igaunijā norit veiksmīgi un nav vērojamas nopietnas problēmas nevienā finanšu iestādē. Jau ziņots, ka Igaunija uzaicinājumu iestāties eiro zonā saņēma pagājušā gada jūlijā, jo bija izpildījusi visus kritērijus eiro ieviešanai.

Māstrihtas līguma kritēriji paredz, ka valstī, kas pretendē uz dalību Eiropas Monetārajā savienībā, inflācija nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentpunktiem pārsniegt vidējo gada inflācijas rādītāju trijās ES dalībvalstīs ar viszemāko patēriņa cenu kāpumu. Eiro zonas kandidātvalstī budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet valsts parāds – 60% no IKP. Igaunija atbilst visiem šiem kritērijiem.

Pašlaik eiro zonā neietilpst 10 ES dalībvalstis – Bulgārija, Čehija, Dānija, Latvija, Lielbritānija, Lietuva, Polija, Rumānija, Ungārija un Zviedrija. Lielbritānija, Dānija un Zviedrija nevēlas ieviest eiro, bet pārējās valstis neatbilst eiro ieviešanas kritērijiem.

Aģentūra AP aprēķināja, ka Igaunija ierindosies 17.vietā eirozonas valstu vidū. Ar pievienošanos eirozonai, Igaunija kopēju eirozonas iekšzemes kopproduktu palielinās vien par 0,1 procentu.

Igaunija iestājas eirozonā lielākās ekonomiskās krīzes laikā. Īrija novembrī kļuva otrā eirozonas valsts, kurai, lai izvairītos no iespējamā bankrota, bija nepieciešama finansiāla palīdzība, raksta Apollo.lv

Arī Portugāle un Spānija, iespējams, ies Īrijas pēdās. Finansiāla palīdzība sniegta arī Grieķijai.

Autors: Apollo.lv

Eiro ieviešana jāvērtē kā labs solis uzticības paaugstināšanai Igaunijai kā valstij. Salīdzinot ES ar 2004. gadu, kad Igaunija tajā iestājās, tagad šī savienība ir spēcīgāka: viss ir labāk organizēts, budžets konservatīvāks un politikas koordinēšana notiek labāk, jo lēmumi tiek pieņemti ātrāk, uzteic ministrs, raksta LV.LV.

“Ja kādai ES valstij ir nepieciešama palīdzība, Igaunija ir gatava iemaksāt savu daļu. Šeit darbojas solidaritātes princips – tā kā Igaunija ir ES dalībvalsts, piedāvājums notiek automātiski. Mēs maksājam savu daļu un nedomājam šajos gadījumos būt izņēmums,” sola Jirgens Ligi.

Uzstājoties Igaunijas parlamentā (Riigikogu), ministrs deputātiem apsolīja, ka, iestājoties eirozonas valstu saimē, nenāksies domāt par soda sankcijām iespējamās inflācijas dēļ. Arī Māstrihtas cenu stabilitātes kritēriju Igaunija ir izpildījusi: “Tas bija eksāmens, ko esam izturējuši, un nevar būt nekādas runas par sankcijām vienkārši tādēļ, ka mums inflācija visu laiku ir augstāka nekā citās ES dalībvalstīs. Mums patlaban vidējā inflācija 12 mēnešu griezumā ir 1,56 procenti.”

Uz eiro – jau kopš vasaras

Igaunijas Centrālā banka noteikusi šādu secība pārejai uz eiro:

* 2010. gada 1. jūlijs – visiem tirgotājiem cenas jāparāda kronās un eiro. Cenas divās valūtās jāuzrāda līdz 2011. gada 30. jūnijam,
* 2010. gada 13. jūlijs – ES finanšu ministri apstiprina oficiālu pārejas kursu no kronas uz eiro: 15,6466 kronas par 1 eiro,
* 2010. gada 15. septembris – Centrālā banka uzsāk eiro monētu paraugu izdalīšanu komercbankām, kas savukārt uzsāk to izdalīšanu saviem privātajiem klientiem,
* 2010. gada oktobris – sākas kronu monētu savākšana – katram ir iespēja uz banku atnest un bez atlīdzības par pakalpojumu savā rēķinā ieskaitīt kopējo summu esošajās kronu monētās (sentos),
* 2010. gada novembris – iedzīvotāju iepazīstināšanai Igaunijas Finanšu ministrija sadarbībā ar Eiropas Komisiju un Igaunijas banka sadarbībā ar Eiropas Centrālo banku katrai ģimenei pasūta visu eiro monētu paketi,
* 2010. gada 15. novembris – Igaunijas Centrālā banka uzsāk eiro banknošu sākotnējo iedalīšanu komercbankām,
* 2010. gada 1. decembris – visās banku filiālēs privātpersonām bez komisijas maksas kronas būs iespējams samainīt pret eiro saskaņā ar apstiprināto maiņas kursu: 1 eiro ir 15,6466 kronas. Visas Igaunijas bankas uzsāk kronu sākotnējo apmaiņu pret eiro,
* 2011. gada 1. janvāris – visi bankomāti sāk izsniegt 5, 10 un 50 eiro naudas zīmes. Visi noguldījumi kronās tiek pārvērsti eiro noguldījumos (atbilstoši noteiktajam kursam). Veikalos iespējams norēķināties kā kronās, tā arī eiro. Bankas maksājumi un norēķināšanās ar elektroniskajām kartēm veicama tikai eiro.
* 2011. gada 14. janvāris – norēķinoties skaidrā naudā, ir iespējams lietot kronas un eiro,
* 2011. gada 15. janvāris – vienīgais likumīgais norēķināšanās līdzeklis Igaunijā ir tikai eiro,
* 2011. gada 30. jūnijs – vēl šajā dienā tirgotājiem cena jāuzrāda kā eiro, tā arī kronās,
* 2011. gada 31. decembris – Igaunijas kronas un senti vēl tiek mainīti visās bankās un to filiālēs. Savukārt Igaunijas Centrālā banka turpinās mainīt kronas un sentus uz eiro bez termiņa ierobežojuma, bez komisijas naudas ieturēšanas un atbilstoši noteiktajam maiņas kursam.

Sabiedrības vairākums vēlas referendumu

Pēc informācijas centra “Oma Riik” pasūtījuma sakarā ar eiro ieviešanu AS “Emori” veikusi iedzīvotāju aptauju. Aptaujas rezultāti rāda, ka vairākums respondentu vēlas, lai viedoklis eiro ieviešanu tiktu noskaidrots referendumā. Iedzīvotājiem tika uzdots tikai viens jautājums: “Vai Igaunijai eiro ieviešanas noteikšanai būtu jārīko referendums?”

No aptaujātajiem 59,52% uzskatīja, ka lēmums par eiro ieviešanu būtu jāizlemj pilsoņu balsojuma ceļā, 31,86% referendumam nepiekrita, bet 8,62% šajā jautājumā nebija sava viedokļa. Aptaujas rezultāti liecina, ka gandrīz divas trešdaļas iedzīvotāju vēlas šo jautājumu atrisināt referendumā.

“Rezultāti arī parāda, ka iedzīvotāji vēlas pieņemt lēmumu – tāpat, kā to veikuši dāņi un zviedri, tas ir, veicot tautas nobalsošanu. Šo valstu pilsoņi pieņēma lēmumu par labu savu valstu valūtai. Tagadējā krīze eirozonā liecina par šo valstu pieņemtā lēmuma pareizību,” domā informācijas centra “Oma Riik” vadītājs, jurists un vēsturnieks Anti Polamets.

Tartu universitātes socioloģijas docents Henns Kēriks uzskata, ka tāds rezultāts bija sagaidāms un tas liecina, ka valdībai nav tautas mandāta eiro ieviešanai. Skaidrs ir arī tas, ka valdība šo mandātu tautai prasīt negrasās.

Autors: Rolands Makulis / LV.LV

Savukārt valdības akceptētie grozījumi Finanšu nodrošinājuma likumā ievieš Latvijā ievieš jaunu finanšu nodrošinājuma veidu – kredītprasības.

Šobrīd Noguldījumu garantiju likums paredz, ka neatkarīgi no noguldījuma izdarīšanas dienas garantētā atlīdzība vienam noguldītājam ir garantētā noguldījuma apmērā, bet ne vairāk kā 50 000 eiro. Saskaņā ar ES direktīvu Latvija plāno šo slieksni dubultot – līdz 100 000 eiro.

Likumā plānots mainīt arī noguldījumu garantiju fondā veicamās iemaksas – līdz šim ir noteikts, ka banka un ārvalstu bankas filiāle mēneša laikā pēc tam, kad saņēmusi licenci kredītiestādes darbībai, noguldījumu garantiju fondā veic vienreizēju sākotnējo iemaksu – 50 000 latus. Līdz ar grozījumiem plānots noteikt, ka vienreizējā sākotnējā iemaksa būs latos 1,5% apmērā no sākotnējā kapitāla.

Savukārt Finanšu nodrošinājumu likumā paredzēts ieviest Latvijā līdz šim neizmantotu nodrošinājumu veidu – kredītprasības. Šobrīd Latvijā par finanšu nodrošinājumu saistību izpildei var būt vienīgi finanšu līdzekļi vai finanšu instrumenti.

Lai atvieglotu kredītprasību izmantošanu kā finanšu nodrošinājumu, likumprojekts atceļ tādus administratīvos noteikumus kā prasības par paziņošanu vai reģistrēšanu, kas liegtu cedēt kredītprasības. Līdzīgi, lai nepasliktinātu nodrošinājuma ņēmēju stāvokli, parādniekiem ir paredzētas tiesības atteikties no savām ieskaita tiesībām attiecībā uz kreditoriem. Tāda pati pieeja ir izmantota attiecībā uz iespēju parādniekam atteikties no bankas noslēpuma noteikumiem, jo pretējā gadījumā nodrošinājuma ņēmējs var negūt pietiekamu informāciju, lai pareizi novērtētu attiecīgās kredītprasības.

Autors: Zane Grodiņa/ BIZNESS.LV

Kaut gan tagad eiro lietotājiem nav pieņemts žēloties (ja nu vienīgi par to, ka kopīgiem spēkiem jāglābj no bankrota Grieķija), pāreja uz vienoto valūtu savulaik tika vērtēta dažādi – gan tāpēc, ka atteikšanos no nacionālajām valūtām daudzi iedzīvotāji uzskatīja par simbolu zaudēšanu, gan pavisam prozaisku iemeslu dēļ – paaugstinājās cenas, raksta NRA.lv

Savulaik korespondente Laima Žihare-Loidla rakstīja par to, cik sāpīgi eiro ieviešanu uztvēruši austrieši, kuri šausminājušies, ka tirgotāji visas cenas noapaļojot uz augšu, un biedējuši ar rekordlielu inflāciju. Līdzīgas problēmas 1999. gadā bija novērojamas visās tajās valstīs, kas ieviesa eiro, un ne jau velti tagad Igaunijā ieviesta tā dēvētā Godīgo cenu vienošanās, kuras mērķis ir nepieļaut nepamatotu cenu kāpumu.

Tomēr Slovākijas, kas uz eiro pārgāja pagājušā gada 1. janvārī, pieredze liecina, ka no tā izvairīties ir grūti. “Eiro ieviešana šogad izraisīja ekonomiskās aktivitātes pazemināšanos Slovākijā. Augstais valūtas apmaiņas kurss, salīdzinot ar kaimiņvalstu valūtām, samazināja jau tā problemātiskās eksporta tirgus iespējas. Savukārt patērētāji masveidā devās uz Poliju un Ungāriju, lai lētāk iepirktos, un tas radīja lielas problēmas vietējiem mazumtirgotājiem,” pagājušogad intervijā Prague Business stāstīja poļu kompānijas X-Trade Brokers Dom Maklerski analītiķis Remigiušs Gorskis.

Arī aģentūra Bloomberg uzsvēra, ka 2009. gada aprīlī mazumtirdzniecības apjomi Slovākijā samazinājušies par 9,2%, salīdzinot ar iepriekšējā gada aprīlī, bet kaimiņvalstīs Polijā un Ungārijā, kuras pazemināja savu valūtu kursu attiecībā pret eiro, aizvien biežāk novērojamas automašīnas ar Slovākijas numura zīmēm. “Ungārija ir kļuvusi par Slovākijas ceturto lielāko mazumtirgotāju,” ne bez rūgtas ironijas situāciju raksturojis Procter & Gamble Slovākijas nodaļas vadītājs Viljams Trska. Viņš stāstīja, ka kompānija bijusi spiesta par aptuveni ceturto daļu samazināt cenas, lai atgūtu pircējus.

Ar līdzīgām grūtībām saskārušies arī slovāku pārtikas tirgotāji. Piemēram, lielveikalu tīkla Coop Jednota apgrozījums valsts mērogā mazinājies par 1,9%, bet Polijas un Ungārijas pierobežā – par 2,6%. Bloomberg vēstīja, ka trešdaļa automašīnu, kas novietota pie Tesco lielveikala Ungārijas pilsētā Mosonmaģārovarā (mazāk nekā stundas brauciena attālumā no Bratislavas), esot ar Slovākijas numura zīmēm. “Mēs uz šejieni braucam iepirkties reizi nedēļā,” aģentūrai stāstījusi 40 gadus vecā bratislaviete Zuzana Filkova, apgalvojot, ka turpinās tā rīkoties tik ilgi, kamēr tas būs ekonomiski izdevīgi.

Tajā pašā laikā grūti nepiekrist tiem ekspertiem, kuri norādījuši, ka Slovākijai ļoti nav paveicies ar eiro ieviešanas termiņu – tas noticis brīdī, kad Eiropā un citur pasaulē pilnā sparā turpinājās krīze. 2009. gada

5. februārī publicētā AKO aptaujā 45% Slovākijas iedzīvotāju norādījuši, ka tieši globālā ekonomiskā krīze, nevis eiro ieviešana ir vainojama pie cenu pieauguma, trīs ceturtdaļas aptaujāto optimistiski nosaukuši eiro ieviešanu par pozitīvām pārmaiņām, un tikai 4% uzskatījuši, ka šis solis atstās negatīvu iespaidu uz viņu dzīvi. Tas devis iespēju Slovākijas prezidentam Ivanam Gašparovičam un toreizējam premjeram Robertam Fiko paziņot, ka “eiro ieviešana noritējusi necerēti gludi un stabila valūta palīdzēs valstij cīnīties ar krīzes sekām”.

Gadu pirms Slovākijas eiro tika ieviests Kiprā un Maltā, taču BBC uzsver, ka tur situācija bijusi būtiski atšķirīga – abas ir salu valstis, un to iedzīvotājiem nav tik vienkārši doties iepirkties uz kaimiņvalstīm. Aptaujas liecina, ka ar eiro ieviešanu vairāk ir apmierināti kiprieši, kuri cer, ka ar ekonomiskiem līdzekļiem izdosies sekmēt arī sasāpējušās politiskās problēmas – Ziemeļkipras jautājuma – risināšanu. Maltā savukārt pret eiro ieviešanu bija samērā spēcīga opozīcija, kuras galvenais arguments bija – pievienošanās Eiropas kopējai valūtai nenesīs nekādu lielo labumu.

Autors: Māris Krūmiņš / NRA.lv