Piektdien paredzētās valdības ārkārtas sēdes un tās slēgtās formas īstais iemesls laikam rodams prezidenta sacītajā, ka viņš negrib ļaut valdības partijām izgāzt Latvijas pieeju starptautiskajiem kredītiem. Lai pavērotu ministru savstarpējās attiecības, intīma ārkārtas sēde nav vajadzīga.
Par šīm attiecībām daudz vairāk informācijas sniedz tieši ikdiena. Ja veselības vai izglītības ministriem, lai atklāti runātu par savām jomām, vajag, lai valdība palien pagultē, tad iznāk, ka publiski tie spēj runāt vien priekšvēlēšanu runas.
Acīmredzot kreditoriem ir nopietnas bažas par to, vai Latvijas valdība, politiskā elite spēj šo parāda naudu nenozagt. Tātad – piedraudējums it kā solīto summu nedot nav vis tik daudz saistāms ar noteiktu budžeta deficīta procentu vai kādām manipulācijām atsevišķās nozarēs, cik ar varas principiālu samaitātību, tās nespēju pat krīzes situācijā atsacīties no valsts izmantošanas.
Acīmredzot aizdevējiem piegriezies, ka tos neciena. Ja arī tiem ir pie vienas vietas, ar kādām, ar cik tumsonīgām metodēm Latvija nodrošina kreditoru prasības, tad ikviens justos aizskarts, ja viņu tur par muļķi. Mēģinot par labu mantu uzdot kombinācijas, kuras glābj tikai vakardienu vai pašu politisko eliti. Acīmredzot šobrīd ne nauda kā tāda tik daudz nodarbina kreditorus, cik Latvijas varas spēja uzturēt valstī tādus politiskus un ekonomiskus apstākļus, kādi aizdevējiem būtu vēlami. Jo krīzes pārvarēšanas “veiksmes un neveiksmes pirmām kārtām atkarīgas no valsts gatavības krīzei, no tā, cik kvalitatīvu pārvaldes sistēmu politiskā un ekonomiskā elite izveidojusi vēl pirms nonākšanas krīzē. Tas atkal atgriež mūs pie politiskās gribas parametra pretkrīzes izredžu vērtējumā” (starptautisks pētījums Post-PSRS: valdību pretkrīzes pasākumu vērtējums). Šajā pētījumā dažādi autori vairākkārt minējuši Latviju pie valstīm ar zemu pretkrīzes pasākumu efektivitāti un neefektīvu pārvaldi. Latvija negatīvā aspektā minēta arī sakarā ar atziņu: “Sociālā spriedze šodien atkarīga pat ne no tā, cik krītas dzīves līmenis, bet no tā, cik labi valdība to skaidro” (A. Aslunds).
ERAB prezidents Tomass Mirovs (attēlā) teicis (The Financial Times, 26. 01. 2009.), ka nepieciešama “koordinēta varas un starptautisko finanšu institūtu darbība. Atsevišķu valstu mēģinājumi darboties vienatnē var tikai pasliktināt kopējo situāciju”. Iespējams, kreditoriem radies iespaids, ka Latvijas vara, piecēlusies no koordinācijai klātiem sarunu galdiem, ļaujas vienpatnīgai improvizācijai. Tāds iespaids varētu rasties kaut vai tāpēc, ka reālo pretkrīzes pasākumu spektram ir izteikts lāpīšanās, nevis sistēmisks raksturs. Pat definitīvi netop pamatota šo pasākumu kvalitatīvā jēga. Tāpēc varētu likties, ka Latvijā stāvoklis, kad “augšas nezina, ko darīt, un apakšas nezina, kam gatavoties” (J. Proņko), ir tik akūts, ka nu arī kreditori nezina, ko tie var gaidīt no mūsu valdīšanas. Iespējams, tieši to Valdis Zatlers piektdien gribēs dabūt zināt. Ne tik daudz to, kā kancelēs izglītību vai veselību, kā to, cik sliktā sevī gatava kancelēt vara, lai vismaz kreditori tai kaut cik uzticētos.
Kreditori nešķiet tik dumji, lai ciklētos kādā naudas summā vairāk nekā vidē, kurā nauda varētu augt. Parāda atdošanai naudu var nozagt, izsist, izspiest, izkrāpt, atņemt… Bet nez vai šādi sačakarētā vidē nauda atkal augs. Turklāt “ievērojama daļa Eiropas ražošanas jaudu šodien atrodas dienvidos vai austrumos, bet nomācošs vairums Austrumeiropas banku pieder nelielam skaitam Rietumeiropas banku. Ilgus gadus pēc komunisma krišanas mēs izmantojām izdevības un priekšrocības, ko dod atjaunotie darījumu sakari. Tagad ir ārkārtīgi svarīgi, lai šīs bankas un kompānijas saglabā iespēju pildīt savas saistības Austrumeiropas priekšā. Ne mazāk svarīgi arī tas, lai nacionālajās ekonomikas atbalsta paketēs, izstrādājot iekšējās kreditēšanas garantijas, pasākumus noguldītāju aizsardzībai un kapitāla regulēšanai, šis starptautiskais aspekts tiktu ņemts vērā pilnībā. (..) Rietumeiropas ieguvumi no Austrumeiropas valstu straujās attīstības pēdējos gados ir būtiski. Kad krīze būs pārvarēta, atkal kļūs acīmredzams, ka valstīm austrumos ir perspektīvi un dinamiski tirgi, ka Rietumeiropas ekonomikām tie nepieciešami, lai uzturētu savu konkurētspēju globālajā pasaulē. Tieši tāpat savu ieguldījumu nāksies dot arī Austrumeiropas valstīm” (T. Mirovs).
Ar to gribu sacīt, ka – Austrumi un Rietumi, lokālās un globālās lietas atrodas mijiedarbībā, bet zaglīgi kretīni šajā mijiedarbībā ir slikti panesami kā kreditoriem, tā tautām. Tāpēc par maz, ja prezidents dosies uz valdību kā tāds sociāls stabilizators un vēlreiz multiplicēs savu “uzdevumi–termiņi” pieeju. Galvenais jautājums šodien nav atsevišķi pasākumi, bet varas kvalitātes atbilstība nepieciešamā pasākumu kompleksa veikšanai.
Šajā sakarā mani pārsteidza Stratēģiskās analīzes komisijas skatījuma uz sociālo, pārvaldības, izglītības un zinātnes jomu Latvijā: neatliekamie īstermiņa pasākumi un vidēja termiņa mērķi un ieteikumi rīcībai, tā teikt, politkorektums. Faktiski SAK savus ieteikumus pamatā velta ne valstij, bet tam pašam
valsts sektoram, kurā rosās valdība. Varas kvalitāti, politiskā režīma kvalitāti SAK analītiski neskar. Tātad – ar varas pašmotivāciju te viss kārtībā, diezgan krēslus aizstāt ar taburetēm? Tātad – situācija, kurā Latvija tagad pastāv, nokrita no gaisa? To mums atsūtīja paciņā no ASV? Skolotāji un dakteri te savārīja krīzi? Laba daļa no SAK ieteikumiem gadu gaitā (pat bez vārda “krīze” piemetinājuma) te jau skanējuši. Kāpēc vara nav spējusi vai gribējusi tos apgūt? Vai nu ieteikumi bijuši slikti, vai vara nekam nederīga. Jautājums SAK: kad tas beigsies, kad lietderīgas runas beigs piesegt nekvalitatīvus darbus?
Avots: NRA.lv / Viktors Avotiņš
