Uz žurnālista Jura Paidera jautājumiem atbild Latvijas Mobilā telefona (LMT) prezidents un valdes priekšsēdētājs Juris Binde.
– Pēc sava ekonomiskā svara un pēc nomaksāto nodokļu apjoma LMT ir viens no Latvijas lielākajiem uzņēmumiem. Kāda ir situācija 2010. gada pirmajā pusē?
– Šobrīd stāvokli varētu raksturot ar vārdiem – piesardzīgs optimisms. Lielā lejupslīde ir apstājusies. Iemesli ir vairāki, bet viens no būtiskākajiem faktoriem ir tāds, ka cilvēki ir vairāk adaptējušies jaunajiem apstākļiem un sākuši racionālāk plānot savus izdevumus. Vieglā brīvā nauda, kas ienāca kredītu un citās formās, ir izbeigusies, un bija jāatgriežas pie normālas dzīves. Ir vēl viens indikators, kas liecina, ka situācija stabilizējas, un tas ir pārdoto jauno mobilo telefona aparātu skaits, kas ir sācis palielināties. Iepriekšējā gadā jaunu mobilo telefonu pārdošanas apjomi ievērojami samazinājās. Pērn cilvēki uz brīdi pārtrauca mainīt savus telefonus pret modernākiem, taču šobrīd process ir atsācies un ar labiem rādītājiem.
LMT ienākumi ir mazāki nekā pirms gada. To daļēji iespaidoja SPRK lēmums, nosakot starpsavienojuma maksas samazinājumu par 25% katrā nākamajā gadā. Tas mazāk ietekmē operatoru peļņu un rentabilitāti, jo samazinās gan izdevumi, gan ienākumi, bet daudz lielāku ietekmi tas atstāj uz pārdošanas apjomiem un ieņēmumiem. Tāpat ieņēmumu apjomu samazināja ES direktīva par viesabonēšanas tarifu samazināšanu. Arī šī direktīva līdzīgi ietekmēja visus operatorus. Šis lēmums bija apsveicams, jo bija valstis, kurās viesabonēšanas tarifi bija pārsnieguši pat veselā saprāta robežu. Ārpus Eiropas dažviet šādi tarifi ir sastopami joprojām, piemēram, Krievijā vai ASV. Īpaši tas atteicas uz datu pārraidi, piemēram, ASV ir operatori, kuri pieprasa pat 10 dolārus par megabaitu.
– Iedzīvotāji ir ieguvēji no telekomunikāciju direktīvām? Kurus operatorus visnegatīvāk ietekmēja direktīvu stāšanās spēkā ES?
– Lielākās zaudētājas ir tās valstis, kurās nozīmīgu valsts ienākumu daļu veidoja tūrisms un ar to saistītie pakalpojumi – galvenokārt Dienvideiropa: Spānija, Portugāle, Grieķija. Šo valstu operatoriem ienākumi no viesabonēšanas bija ievērojami. Latvijā viesabonēšanas ienākumi nebija tik lieli, manuprāt, arī Lietuvā un Igaunijā ir līdzīga situācija.
– Pērn viena no lielajām problēmām telekomunikāciju jomā bija mazā biznesa maksātspēja. Vai joprojām juridisko personu rēķinu kavēšana un nemaksāšana ir sāpīgs jautājums?
– Kopējā maksājumu disciplīna, aplūkojot no vairāku gadu skatpunkta, ir pasliktinājusies. Taču ne tik ļoti, lai būtiski ietekmētu mūsu uzņēmuma darbību. Telekomunikācijas ir joma, kas visiem ir nepieciešama. Prioritāšu sarakstā maksa par telefonu ir ar lielāku svarīgumu nekā par citiem pakalpojumiem. Ir, protams, rādītāji, kas ir pasliktinājušies, bet pēdējā gada laikā skaitļi ir stabilizējušies un var pat vērot, ka maksājumu disciplīna uzlabojas. Turklāt par nemaksāšanu sakarus atslēdz. Mobilais telefons ir vajadzīgs, un maksājumu disciplīna ir apmierinoša.
– Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie mājsaimniecību budžetu patēriņa izdevumu apsekojuma rezultāti par 2009. gadu, krīzes laikā vismazāk, tikai nedaudz, līdz 10% iedzīvotāju, ir samazinājuši izdevumus alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem, veselībai un sakariem. Iedzīvotāji uz pārtiku taupa vairāk nekā uz sakariem! Ko sajūtat vairāk, to, ka sakaru pakalpojumu nozīme cilvēku vērtību skalā ir ļoti nozīmīga, vai to, ka, redzot šīs tendences, telekomunikāciju joma ir ar visaugstāko konkurenci?
– Sakaru vērtība cilvēku vērtības piramīdā ir ļoti augsta, pat tad, kad cilvēki to tieši neapzinās. LMT strādā jau 19 gadus. Nākamgad atzīmēsim divdesmito darbības gadu. Šajos divos gadu desmitos ir izveidojusies vide, kurā mobilās komunikācijas tiek uztvertas kā kaut kas pats par sevi saprotams, kā gaiss, ko elpojam. Neviens mēs nepievēršam uzmanību gaisam, izņemot tikai gadījumus, kad gaisa kvalitāte nav apmierinoša. Līdzīgi ir ar telekomunikācijām. Vērtību sistēmā sakari ir ar augstu prioritāti, bet veidojas arī stereotipi, ka sakaru pakalpojumiem jābūt ļoti lētiem.
Taču pastāv likumsakarība, kas būtu jāsaprot visiem lietotājiem, – jo vienkāršāks un vieglāk pieejams ir kāds pakalpojums, jo sarežģītākām jābūt tehnoloģijām, kas balsta šādu vieglumu, un līdz ar to lielākām jābūt investīcijām. Ja klients neizjūt nekādas problēmas, tad tas nozīmē, ka to nodrošina lieli ieguldījumi un ļoti sarežģīti tehnoloģiskie risinājumi, dārgas un modernas tehnoloģijas, specifiskas iekārtas, kas ikdienā nav redzamas, un to darbību nodrošina ļoti kvalificēts un labi atalgojams personāls. Klients to visu neredz, un tāpēc veidojas paradoksāla sajūta – ja jau telekomunikāciju pakalpojumu lietošana ir tik vienkārša, tad par to nekas nav jāmaksā.
– Kurās jomās visasāk izjūtat konkurences spiedienu? Reklāmas kari starp mobilajiem operatoriem brīžiem ir smagāki nekā starp politiskajam partijām.
– Konkurenci mēs izjūtam visās jomās. Ir mainījusies pakalpojumu lietošanas struktūra. Pirms desmit vai piecpadsmit gadiem gandrīz visi pakalpojumi bija balss sakari un īsziņas. Tagad daudz lielāks akcents tiek likts uz datu pārraidi – gan mobilajos telefonos, gan platjoslas piekļuvei datorā. Mobilo pakalpojumu spektrs ir paplašinājies. Ir operatori, kas izmanto šķērssubsīdijas, un balss pakalpojumus piedāvā par nulles tarifu. Tas ir dempings, kas ir gan sarunas tarifiem savā tīklā, gan arī zvaniem uz citiem tīkliem. Ja tarifs zvanam uz citu tīklu ir zemāks nekā starpsavienojuma tarifs starp tīkliem, tad tas ir dempings, jo starpību sedz operators. Tas savukārt nozīmē, ka ir kaut kādi citi avoti, no kuriem operators gūst ienākumus. Manuprāt, šāda maksājumu struktūra neatbilst normālai ilgtermiņa biznesa praksei.
– Aizliegts tas nav.
– Nē! Aizliegts tas nav, bet ilgtermiņā tas nenodrošinās normālu tirgus attīstību, jo daļa patērētāju tagad sāk pierast, ka vairāki mobilie pakalpojumi var būt par velti, kaut gan patiesībā par to maksā citi klienti. Balss pārraides pakalpojumu jomā konkurences spiediens jau izzūd, jo lielāka daļa operatoru piedāvā sarunas ar nulli vai tuvu nullei. Galvenais konkurences objekts tagad ir datu pārraide. Šeit LMT ir vislielākās priekšrocības, jo mums ir labākais un plašākais tīkla pārklājums. Tas, pie kā mēs šobrīd strādājam, ir panākt, lai datu pārraides pakalpojumu ātrums un kvalitāte būtu vienlīdz augsta visā valsts teritorijā. Nav jēgas veidot labu tīklu tikai vienā pilsētā vai vienā rajonā, jo Latvija nav tikai Rīga vai dažas lielās pilsētas. Klientiem ir svarīgi, lai šādi pakalpojumi būtu līdzvērtīgi pieejami visā Latvijā.
– Kad mobilie sasniegs tādus pašus datu pārraides ātrumus kā zemes līnijas pašlaik?
– Jau šobrīd mobilās tehnoloģijas nodrošina lielāku ātrumu nekā tradicionālais DSL, piemēram, 4G mobilās tehnoloģijas nodrošina pārraides ātrumu līdz 100 megabitiem sekundē, tikai šāda tīkla izvēršana ir ļoti dārga. Latvijas tirgus nav ļoti liels, un vēl nav izveidojusies masveida vajadzība pēc šādiem pārraides ātrumiem, nav arī tik daudz satura, ko būtu nepieciešams pārraidīt. Tiklīdz būs liels pieprasījums – būs lieli ātrumi, taču būs nepieciešami ļoti lieli kapitālieguldījumi, lai iegūtu lielus datu pārraides ātrumus.
– Demokrātijas dzimtenē Grieķijā bija tradīcija, ka krīžu vai karu laikā, parasti uz pusgadu, tika iecelts tirāns ar plašām pilnvarām. Pēc tam, kad krīze bija pārvarēta, tirāna pilnvaras noslēdzās un atkal valdīja demokrātija. Ja jums būtu iespēja sēdēt premjera krēslā ar neierobežotām pilnvarām, ko jūs darītu? Kādi būtu pirmie soļi?
– Lai cik ģeniāls būtu premjers, viens cilvēks nevar darīt visu. Savulaik vācu raķešu konstruktors Verners fon Brauns izteica domu: lai sasniegtu rezultātu, ir nepieciešams divas lietas – nauda un komanda. Naudas valstij ir tik, cik ir, un šie resursi ir ierobežoti, tomēr pietiekami lieli. Paliek otra komponente – komanda. Ir jāizveido komanda no kompetentiem profesionāļiem, godīgiem un uzticamiem cilvēkiem, kuri spēj strādāt kopēja sabiedrības mērķa labā. Komandai būtu jāizstrādā stratēģiskais mērķis, kurp virzīt valsti. Jāformulē redzējums, ko vēlamies sasniegt, un pēc tam jāveido scenāriji, ar kādiem loģiskiem soļiem mēs virzāmies uz šo mērķi. Trešais faktors ir komunikācija ar sabiedrību, jo bez sabiedrības atbalsta nav iespējams sasniegt mērķus. Tā ir ābeces patiesība, kas būtu jāievēro jebkuram vadītajam – vai tas vada uzņēmumu vai valsti.
Kas ir jādara nekavējoties? Saprast, kas valstī īsti notiek! Manuprāt, daudziem valsts pārvaldes vadītājiem nav sapratnes par to, kas valstī notiek. Pirms nedēļas atklātībā nāca ziņojums, ka valdība līdz šim īsti nezināja, kādi uzņēmumi valstij vispār pieder un kādi ir šo uzņēmumu finanšu rādītāji. Turklāt valsts uzņēmumu pārvaldība ir sadrumstalota starp ministrijām, aģentūrām un mātes uzņēmumiem.
– Gadījumā, ja valdība pārdotu LMT valsts daļas, vai tas atstātu negatīvas sekas uz uzņēmumu?
– Kā uzņēmuma vadītājs es nevaru to komentēt, jo tā ir īpašnieka kompetence. Uzņēmuma darbību nosaka īpašnieku formulētie mērķi un uzdevumi, nevis īpašnieka personas kods vai valstiskā piederība. Teorētiski, ja uzņēmuma stratēģiskie mērķi nemainās, tad no uzņēmuma vadības viedokļa nav principiālas atšķirības, vai kāds īpašnieks savas daļas pārdod vai nepārdod.
– Uzņēmuma vadība būtiski mainītos, ja uzņēmuma akcijas sāktu pārdot fondu biržā?
– Protams, ja uzņēmums no SIA pārtop par publisku akciju sabiedrību, tad mainās attiecības gan ar akcionāriem, gan investoriem. Tad varētu mainīties arī akcionāru mērķi un uzdevumi. Tas, protams, ir tikai hipotētisks vērtējums. Piemēram, ja uzņēmuma akcijas kotējas biržā, bet uzņēmuma īpašnieki ir dažādi investīciju vai pensiju fondi, tad visbiežāk šo fondu vadību interesē maksimāli ienākumi īstermiņā, un pastāv iespēja, ka par attīstību šādi akcionāri vairs nerūpējas. Tā var izrādīties nopietna pretruna ilgtermiņa biznesa modelī.
– Nāk vēlēšanas, kā jūs rīkosieties 2. oktobrī?
– Pirmkārt, es visiem ieteiktu doties uz vēlēšanām, jo tā ir vienīgā iespēja, kad pilsoņi tieši var ietekmēt valsts attīstību un savu dzīvi. Neiet uz vēlēšanām ir sliktākais, ko var darīt. Otrkārt, demokrātija ikvienam uzliek nopietnu atbildību. Tas ir lēmums par savu, savu bērnu un mazbērnu nākotni. Atdodot savu balsi par kādu sarakstu, ikvienam ir jānovērtē tie kritēriji, kas viņam ir svarīgi. Es aicinātu atteikties no protesta balsojumiem, atdodot savu balsi kādam politiskam spēkam, lai kādam citam ieriebtu. Tas ir muļķīgs gājiens, kad var izveidoties situācija – ievēlējām gan, bet ko tagad darīt? Nevajag aizmirst, ka katra tauta ir pelnījusi tādu valdību, kāda tai ir, un jādzīvo būs ar to Saeimu, kas tiks ievēlēta.
Juris Paiders / NRA.lv
