Būtiskākā ietekme uz ražotāju cenu kopējo līmeni bija cenu izmaiņām metālu ražošanā (samazinājums par 4,3%), pārtikas produktu ražošanā (pieaugums par 1,0%), elektroenerģijā, gāzes apgādē, siltumapgādē un gaisa kondicionēšanā (pieaugums par 0,8%), koksnes un koka izstrādājumu (izņemot mēbeles) ražošanā (kāpums par 1,3%), atkritumu savākšanā, apstrādē un izvietošanā; materiālu pārstrādē (samazinājums par 5,5%).

Gada laikā (salīdzinājumā ar 2009.gada jūliju) ražotāju cenas rūpniecībā palielinājās par 6,2%. Iekšējā tirgū realizētās produkcijas cenas palielinājās par 4,1%, bet eksportētajai produkcijai – par 9,5%. Lielākā ietekme uz ražotāju cenu kopējo līmeni bija cenu pārmaiņām elektroenerģijā, gāzes apgādē, siltumapgādē un gaisa kondicionēšanā (pieaugums par 8,5%), koksnes un koka izstrādājumu (izņemot mēbeles) ražošanā (kāpums par 14,0%), metālu ražošanā (izaugsme par 32,1%), pārtikas produktu ražošanā un atkritumu savākšanā, apstrādē un izvietošanā; materiālu pārstrādē (pieaugums attiecīgi par 2,2% un 33,2%).

Izlasot bijušā Dienas darbinieka, tagad labi atalgota bankas eksperta un nu jau ierasti Dombrovska valdības slavinātāja Pētera Strautiņa rakstu „Gāzes nodokli atlikt nedrīkst” (publicēts 6.augustā) sākotnēji pasmaidīju. Kārtējā demagoģiskā paskvila slēpjoties aiz „neatkarīga” eksperta maskas. No sērijas-viss ko dara Dombrovskis un Co ir labi – tie, kas iebilst vai ko mēģina mainīt-nejēgas un populisti. Nekā jauna. Taču aprunājoties ar cilvēkiem, kuri neseko līdzi politiskajām batālijām, nācās secināt, ka gāzes akcīzes nodokļa ieviešanas atlikšanas argumentācija tiešām nav nonākusi pie būtiskas sabiedrības daļas. Pat līdz tiem, kurus tā skars vistiešākajā veidā. Tāpēc tapa šis atbildes raksts.

KĀ NODOKLIS RADĀS?

Pērnā gada nogalē valdošā koalīcija izmisīgi meklēja veidus kā izpildīt vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem. Dažu minūšu laikā radās, nu jau bēdīgi slavenais, dienesta automašīnu nodoklis, tik pat ātri tika akceptēta Aigara Štokenberga ideja aplikt gāzi ar akcīzi ātrāk, nekā to prasa Eiropas Savienība. Toreiz nekavējoties norādīju, ka šis nodoklis samazinās to uzņēmumu eksportspēju, kuri savās tehnoloģijās vai apkurei izmanto gāzi.

Asos strīdos tika nolemts, ka akcīzi gāzei piemēros nevis no 1.janvāra,bet gan no 1.jūlija,un līdz tam šāda veida problēmas atrisinās. Tiešām Saeimas Budžeta komisijā panācām, ka no akcīzes tiek atbrīvota vesela virkne nozaru. Diemžēl vienošanās netika panākta par apkuri, bet tobrīd nelikās, ka tā ir liela problēma, jo gāzes cena bija salīdzinoši zema un gaidāmais maksas pieaugums akcīzes dēļ-neliels.

APKURES CENA UZ PUSI LIELĀKA

Taču nu situācija ir kardināli mainījusies.No Latvijas neatkarīgu iemeslu dēļ dabasgāzes cena pieaugs par 30-35 procentiem. Tas ir ārkārtīgi liels cenu lēciens. Piedevām valdība plānoja atcelt visas samazinātās PVN likmes(arī apkurei),kas pie cenas vēl dotu papildus 11 % ,tad vēl jaunā akcīze pieplusotu 5-6 procentus. Visa augšminētā rezultātā apkures cena palielinātos uz pusi.Un tas pie situācijas, kad Dombrovska izvēlētā krīzes pārvarēšanas scenārija dēļ iedzīvotāju ienākumi ir būtiski kritušies, palielinājies bezdarbs, kā rezultātā ,jau iepriekšējā apkures sezonā rēķinu nesamaksātā daļa siltumuzņēmumiem dramatiski pieauga. Atsevišķās vietās sasniedzot pat 40-50 procentus no gada kopējā apjoma. Loģiski, ka Latvijas Pašvaldību Savienība, Lielo Pilsētu asociācija un Siltumuzņēmumu asociācija cēla trauksmi. Tā kā citu dzirdīgu ausu nebija, manis vadītā Saeimas Tautsaimniecības ,agrārās, vides un reģionālās politikas komisija nolēma šajā jautājumā iedziļināties.

ŠĪ APKURFES SEZONA-KATASTROFĀLA

Komisija vairākās sēdēs uzklausīja visas ieinteresētās puses un bija spiesta secināt, ka gaidāmā apkures sezona var izvērsties par īstu katastrofu apdzīvotajās vietās, kur apkurei izmanto gāzi. Jau pašlaik iedzīvotāju parāds ir 19,46 miljoni latu (Rīgā tas ir 12,3% no kopējā apjoma, bet citās pilsētās no 13 līdz pat 40%,novados līdz pat 58%!!!). Neskatoties, ka sociālajos apkures pabalstos pagājušajā sezonā pašvaldības izmaksāja 9,74 miljonus(lasi –par šādu summu sedza iedzīvotāju parādus). Šovasar, atšķirībā no citiem gadiem, parādu apjoms tik pat kā nerūk. Arī pašvaldības savos budžetos visam gadam paredzētos līdzekļus jau gandrīz pilnībā iztērējušas, bet dažviet pat pārtērējušas. Visticamāk nemaksās pieaugs ne tikai proporcionāli, bet pat vairāk, jo daudzu īrnieku psiholoģija ir tāda-nav naudas visam rēķinam-nav jēgas daļu maksāt, jo tā pat esmu lielajos parādniekos. Rezultātā kopējais parādu apjoms varētu pieaugt līdz 50 miljoniem latu, kas savukārt nozīmē siltumuzņēmumu nespēju norēķināties par gāzi un nodrošināt apkures nepārtrauktību.

Reizē tas apdraud arī ES līdzekļu apguvi projektos, kas paredz no gāzes pāriet uz biomasu.

Lielais nezināmais ir arī 2011.gada budžeta konsolidācijas reālais izpildījums un tā sekas(visticamāk tālāks daļas iedzīvotāju ieņēmumu kritums).Domāt, ka valdība un pašvaldības spēs būtiski palielināt sociālās palīdzības apjomu ir vienkārši naivi.

JĀSAMAZINA NODOKĻI

Vienīgais risinājums šobrīd ir necelt PVN un neieviest akcīzi. Pret PVN standartlikmes piemērošanu apkurei Tautsaimniecības komisija ir nosūtījusi vēstuli Ministru Kabinetam. Vismaz mutiski Dombrovskis ir solijis, ka vēstulē teikto ņems vērā.

Par akcīzes atlikšanu pirmdien otrajā-galīgajā lasījumā lems Saeima.Te ceru arī uz daļas pozīcijas deputātu veselo saprātu, jo akcīzes nepiemērošana ļaus nedaudz mazināt tās problēmas par kurām rakstīju iepriekš.

CIETĪS BIJUŠAIS VIDUSSLĀNIS

Ja akcīzes nodoklis paliks spēkā, tas vidusmēra ģimenes siltumrēķinu mēnesī palielinās par 5 līdz 10 latiem. Pavisam nabadzīgie var cerēt uz sociālo palīdzību, taču lielākā daļa bijušā vidusslāņa, kas izveidojās izaugsmes gados(kultūras, izglītības, medicīnas darbinieki, valsts pārvaldē strādājošie, mazie uzņēmēji utt.) un kuru ienākumi valsts politikas dēļ kritušies visstraujāk-sociālo pabalstu saņemšanas kritērijiem neatbilst. Zinu ģimenes ar bērniem, kas apkures sezonas laikā pārtikai var atļauties tērēt mazāk par latu uz vienu ģimenes locekli. Viņiem šie 5-10 papildus lati ir ārkārtīgi svarīgi. Protams, saņemot bankas analītiķa algu Strautiņa kungam to grūti saprast.

ATJAUNOJAMIE RESURSI VINNĒ

Neatbilst patiesībai apgalvojums, ka atliekot akcīzes ieviešanu gāzei-mēs bremzējam siltumuzņēmumu vēlmi pāriet uz atjaunojamajiem resursiem. Šo vēlmi, pirmkārt, diktē CO2 kvotas, otrkārt, veicina cenu starpība tirgū starp, piemēram, gāzi un biomasu, treškārt, ES finansējums šādai pārejai. Taču viena šāda projekta ieviešanas cikls ir 3-5 gadi. Piedevām Ekonomikas ministrija ir vairāk nekā lēnīga un nenoteikta šo līdzekļu sadalē. Tāpēc kaut cik būtiska tirgus pārdale par labu atjaunojamajiem resursiem nav iespējama ātrāk par 2014.gadu,kad gāzes akcīze jāievieš obligātā kārtā. Tādējādi kļūstot par vienu no faktoriem, kas veicinās pāreju uz vietējo, atjaunojamo kurināmo. Investori skatās ne vienu vien gadu uz priekšu un ‘’loti labi zina, ka šī gāzes akcīze būs neizbēgami.Bet arī 2014.gadā jābūt prātīgiem-straujš akcīzes kāpums-apsteidzot Eiropas prasības-var būt bīstams, jo Rīgā arī tad lauvas tiesu siltuma ražos ar gāzi.

BUDŽETĀ NAUDAS NETRŪKS

Neieviešot gāzes akcīzi valsts budžets šogad neiegūs 3,1 miljonus latu, taču gāzes cenas pieauguma dēļ –PVN iekasēs papildus 6,7 miljonus, tātad-dubulti kompensējot akcīzē neieņemto. Būtu labi šo pārpildi novirzīt pašvaldībām –mērķdotācijām sociālajiem apkures pabalstiem, bet aizdevējiem solīts budžeta pārpildi novirzīt deficīta segšanai…

P.S. Man vēl labā atmiņā Pētera Strautiņa raksts, kas aizstāvēja cukura nozares likvidāciju Latvijā. Lētāk būšot cukuru iepirkt no valstīm, kur siltāks un ražošanas pašizmaksa-zemāka. Ieguvēji būšot patērētāji.Nu redzam rezultātu-Latvijā ir dārgākais cukurs ES,1kg Polijā maksā 0,53 EUR, bet Latvijā gandrīz divreiz dārgāk -1,01 EUR. Tad lūk „eksperts” mūs gudri pamāca.

Būvniecības uzņēmums «RBSSKALS» nupat vismaz pieciem Bulgārijas strādniekiem izsniedza darba apģērbu un viņi sāka darbu «Gaismas pilī». Latvijas celtnieki par lēmumu būvdarbos piesaistīt viesstrādniekus ir satriekti, ziņo «Latvijas Avīze».

Kāds bibliotēkas celtnieks vērsies laikraksta redakcijā, paužot neizpratni. «Kur ir solītais patriotisms, ka Nacionālo bibliotēku, valsts lepnumu, būvēs paši latvieši? Kāpēc ir jāaicina viesstrādnieki, ja valstī bez darba ir vairāk nekā 200 000 cilvēku?» – tā celtnieks.

Nacionālās būvkompāniju apvienības padomes priekšsēdētājs Māris Saukāns nenoliedza bulgāru strādnieku algošanu, tomēr neatbildēja uz jautājumu, cik liels ir viņu atalgojums salīdzinājumā ar šīs profesijas Latvijas darbinieku saņemto algu un vai nebija iespējams šīs profesijas darbiniekus atrast šeit.

«Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta vadības un būvniecības komandā patlaban ir iesaistīti vairāki ārvalstu profesionāļi, tostarp itālieši, spāņi un bulgāri, kurus algojam konkrētu betonēšanas un veidņošanas darbu izpildei. Nav noslēpums, ka patlaban būvniecības darba tirgū ir krīzes situācija un labākie profesionāļi devušies peļņā ārpus Latvijas, tomēr Gaismas pils ir ļoti svarīgs projekts, un mēs nevaram atļauties iesaistīt šīs būves celtniecībā nekvalificētu darbaspēku.»

Abas pārējās būvniecībā iesaistītās būvkompānijas viesstrādnieku klātbūtni noliedza.

Uz jautājumu, kāpēc būvkompānijas aicina viesstrādniekus, Latvijas Būvnieku asociācijas vadītājs Viktors Puriņš apstiprina – tas ir bezkaislīgs ekonomiskais aprēķins.

Savukārt Kultūras ministrija uz jautājumu, kā vērtē viesstrādnieku iesaistīšanu būvniecībā, atbildēja, ka darbojas vien tikai tie eksperti, kurus nevar nolīgt Latvijā.

Autors: www.apollo.lv

Par dinamisko graudu cenu kāpumu labības audzētāji var priecāties, taču rupjmaizes un smalkmaizīšu cienītājiem jārēķinās ar iespējamu maizes cenu kāpumu rudenī.

Iesēts vairāk

Zemkopības ministrijas rīcībā esošā informācija liecina, ka šogad kvieši aug 302 000 hektāru, kas ir par sešiem procentiem lielākas platības nekā pērn. Kviešu sējumi aizņem aptuveni pusi (58%) no kopējās labības platības. Mieži šogad aug 104 000 hektāru jeb 20% no graudu kopplatības. Aptuveni 64 000 hektāru ir iesētas auzas un 38 000 hektāru– rudzi. ZM un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra speciālisti prognozē, ka šogad kviešu kopraža sasniegs 1,6 miljonus tonnu, kas ir par 12,5% vairāk nekā pērn.

Miltu cenai +30%

Pārstrādes uzņēmums Rīgas dzirnavnieks graudus pārstrādei sāka pieņemt 28. jūlijā. “Graudu piegādes intensitāte atkarīga no laika apstākļiem – saulainās dienās kravu ir vairāk, lietainās – mazāk. Ņemot vērā graudu kulšanai prognozētos labvēlīgos laika apstākļus nedēļas nogalē, mūsu graudu pieņemšanas punkts strādās arī sestdien un svētdien. Vērtējot graudu kvalitāti, dažādos reģionos tā ir atšķirīga, taču kopumā tā ir laba un nedēļas laikā, laika apstākļu ietekmē, būtiskas izmaiņas nav vērojamas,”  skaidroja Rīgas dzirnavnieka ģenerāldirektors Sandis Jansons.

Šobrīd Rīgas dzirnavnieks kviešus iepērk par 126 latiem par tonnu, rudzus līdz 80 latiem par tonnu un auzas līdz 65 latiem par tonnu. Pērn augusta sākumā kviešu iepirkuma cena tikai nedaudz pārsniedza 70 latu.

“Graudu cenu lēciens pasaules biržās pašlaik ir vairāk spekulāciju un saceltās ažiotāžas sekas, objektīva seguma tik straujam kāpumam nav. Graudu produktu patēriņam pasaulē nav tendences palielināties, līdz ar to šobrīd prognozētais ražas samazināšanās apjoms nevarētu atstāt būtisku ietekmi. Ražas samazināšanās 3 līdz 5% robežās nevar normālos tirgus apstākļos radīt cenu kāpumu 50–60% apmērā. Ja graudu cenas turpinās tik dinamisku augšupeju, tad miltu cena jau rudenī pieaugs par vairāk nekā 30%. Precīzāk cenu līmeni varēsim vērtēt tad, kad būs noslēgusies graudu pieņemšana, jo šobrīd tā ir tikai sākumposmā,” sacīja S. Jansons.

Maize palikšot dārgāka

Fazer maiznīcas komunikāciju direktore Baiba Gulbe Neatkarīgajai uzsvēra, ka šobrīd nav iespējams precīzi pateikt, cik maksās maizes kukulītis rudenī. “Tā būtu spekulācija, jo pagaidām nav zināmas jaunās miltu cenas. Tās varētu būt zināmas septembrī vai oktobrī. Turklāt jāņem vērā, ka maizes cenu veido ne tikai miltu cena, bet arī citu resursu izmaksas. Tā kā gāze ir palikusi dārgāka un graudu cenu kāpuma dēļ arī milti paliks dārgāki, visticamāk, arī maizes cepēji būs spiesti pacelt cenu. Līdzīga situācija būs ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs,” sacīja B. Gulbe.

Arī maizes ceptuves Lāči īpašnieks Normunds Skauģis Neatkarīgajai atzina, ka, pieaugot miltu un citu izejvielu cenām, maizniekiem nāksies paaugstināt savas produkcijas cenu. “Ražotājs centīsies maizes cenu nepaaugstināt maksimāli ilgi, taču jāsaprot, ka tas nevar vilkties mūžīgi. Ne augustā, ne septembrī maize dārgāka nepaliks,” sacīja N. Skauģis.

Autors: Ilze Šteinfelde / NRA.lv

“Pieprasījums pēc graudu kaltēm, ko ražojam, pieaudzis ne vien salīdzinājuma ar citiem mēnešiem, bet arī pagājušā gada jūliju. Šis vienmēr bijis laiks, kad zemnieki aktīvāk sāk domāt par graudu uzglabāšanu, taču šogad aktivitāte novērojama daudz izteiktāka. To iespējams skaidrot ar labo graudu ražu, kā arī zemnieku domāšanu ilgtermiņā,” norāda “LIA D” valdes locekle Ina Lune.

Ka norāda zemnieki šī gada siltais laiks un mitrums pavasarī nodrošinājis tiešām labu graudu ražu. Tas gan viennozīmīgi liecina arī par graudu iepirkuma cenas krišanos, tādēļ lauksaimnieki, kas domā ilgtermiņā, graudus labprāt saglabātu, lai tos pārdotu rudens beigās vai ziemā, kad graudu cenas atkal kāps. Protams, lai to nodrošinātu, nepieciešamas augstas kvalitātes kaltes, kas ļauj graudiem ventilēties un vienmērīgi izžūt, saglabājot ilgāku realizācijas laiku. “Lai labo graudu ražu saglabātu un piedāvātu uzpircējam vislabākajā kvalitātē, tos nepieciešams izkaltēt, pretējā gadījumā veiksmīga raža nedos vēlamos ienākumus,” skaidro Ina Lune.

“LIA D” izgatavo un piedāvā zemniekiem apaļas un taisnstūrveida graudu kaltes, kas izgatavotas, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, pēc augstākajiem standartiem nodrošinot ventilāciju un vienmērīgu graudu žāvēšanu. “Graudu kaltes iegāde viennozīmīgi ir investīcijas, kas ātri atpelnas, jo ļauj pārdot kvalitatīvākus graudus, kā arī ietaupīt līdzekļus par ražas vešanu uz kopējo kalti. Kā liecina pārdošanas apjomi, lauksaimnieki to novērtē,” atzīmē Ina Lune.

Informācijai: liad@delfi.lv

Vietējo dārzeņu ražotāju cenas uzrāda mērenu pieaugumu, kas tālāk ietekmēs pārstrādes uzņēmumu darbu un pārtikas cenas nākamajā ziemā.

Pārtikas izejvielu ražotāju cenas Latvijā uzskaita Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centrs (LTVC). Jāuzsver, ka tās nav patēriņa cenas veikalos un tirgos, kuru pieauguma (inflācijas) vai samazināšanās (deflācijas) rādītāju aprēķināšana ir viens no populārākajiem Centrālās statistikas pārvaldes produktiem. LTVC uzkrātie dati parādīja, ka dārzeņu cenu līmenis jūnijā šogad bijis kopumā augstāks nekā tajā pašā laikā pagājušajā gadā. Šādu rezultātu var likt kā ilustrāciju ekonomikas mācību grāmatu sadaļā par ekonomiskajām krīzēm. Šā gada cenu mēreno pieaugumu varētu uzskatīt par liecību, ka valsts no krīzes atkopjas un naudas aprite valstī palielinās, bet ar aizdomām, ka šādas naudas plūsmas tiks uzturētas tikai līdz Saeimas vēlēšanām.

Cenu šūpoles

“Pagājušais ražas gads bija raksturīgs ar ļoti zemām dārzeņu ražotāju cenām, kas daudziem zemniekiem lika rūpīgi apsvērt turpmāko biznesa attīstību,” skaidro LTVC vadītāja Inguna Gulbe. “Šogad atsevišķām kultūrām ražotāju cenas ir būtiski pieaugušas, bet tas nav tāpēc, ka zemnieki ir palielinājuši peļņas apjomu, bet gan tādēļ, ka dārgāks ir kļuvis pats ražošanas process. Ir nelabvēlīgāki laika apstākļi, un arī ražošanas resursi ir kļuvuši dārgāki. Tā tas ir ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, kur atsevišķas valstis ir skārušas pat dabas katastrofas,” viņa turpina.

Izteiksmīgāko piemēru cenu pieaugumam jūnijā deva baltie galviņkāposti. Pērn tie maksājuši 14 santīmu kilogramā, bet šogad – 29 santīmi kilogramā. Īsie gurķi pagājušā gada vasaras sākumā maksājuši 48 santīmus kilogramā, bet šogad – līdz 69 santīmiem kilogramā. Garajiem gurķiem cena mainījusies mazāk – no 53 santīmiem kilogramā līdz 69 santīmiem kilogramā. Tomātu cenas pieaugušas no 69 līdz 74 santīmiem kilogramā.

Tajā pašā laikā bija sarukušas cenas vairākām rušināmkultūrām: pārtikas kartupeļiem no 22 līdz 17 santīmiem kilogramā, galda bietēm – no 25 santīmiem līdz 16 santīmiem kilogramā. Tepat arī lapu salāti ar palētinājumu no 2,22 līdz 1,74 latiem kilogramā.

Jūlijs neattaisno cerības

Patlaban vēl ritošajam jūlijam bija jānāk ar dārzeņu cenu pazemināšanos, ko sezonāli nosaka segtajās platībās audzētās produkcijas aizvietošana ar atklātās platībās augušu produkciju. “Tā cenas dara arī šogad, bet mēneša kopsavilkums parādīs, vai tās sasniegs pagājušā gada jūlija līmeni,” saka I. Gulbe. Pēdējo nedēļu laika apstākļi liek domāt, ka tā tas nenotiks, jo uzliek papildizmaksas ražotājiem: ārkārtīgais karstums liek dārzeņus laistīt, cik nu vien tas iespējams, bet, tiklīdz šādā karstumā nolīst lietus, izveidojas tāds gaisa mitrums, kas veicina augu slimību un kaitēkļu attīstību. Līdz ar to jāizvēlas starp ražas zudumu un papildizmaksām, apkarojot augiem draudošās briesmas.

No patērētāja viedokļa, pesimistisko scenāriju balsta tas, ka mēneša pirmā puse neapliecina cenu pazemināšanos. Gurķu cenas palikušas jūnija līmenī, tomātu cenas vēl kāpušas par 9 santīmiem kilogramā. “No tā gan nevajadzētu izdarīt graujošus secinājumus, ka cenas ir tik strauji pieaugušas, ka neviens tos vairs nevar nopirkt. Pagaidām nav savākti dati no visiem ražotājiem, tāpēc galu galā var izrādīties, ka cenas tomēr bijušas zemākas,” brīdina LTVC darbinieks Dainis Strumpe. Vēl jo uzmundrinošāk skan tas, ka kartupeļi turpina kļūt lētāki, jo to raža šogad laba.

Pircēji prasa lētu preci

“Jebkuras svārstības dārzeņu un augļu cenās uzņēmums izjūt asi,” uzsver pārtikas ražošanas uzņēmuma Milda KM direktore Līga Āboliņa. “95% no dārzeņiem, ko Milda izmanto mērču un zupu ražošanā, nāk no Latvijas zemnieku saimniecībām. Lai nodrošinātu kvalitāti, daļu dārzeņu iepērkam arī no bioloģiskajām saimniecībām, kas jau nozīmē, ka dārzeņi ir dārgāki nekā tirgū vidēji. Dārzeņu cenu kāpums, līdzīgi kā iepakojuma cenu palielināšanās, ir tās izmaksas, kuru pieaugumu mēs kā ražotājs sedzam paši no savas peļņas. Mūsu ražotne, darba spēks, piegādātāji, izplatītāji – viss bāzējas Latvijā, līdz ar to skaidri apzināmies, ka Latvijas pircējs nevar atļauties ikdienas pārtikas preču cenu paaugstināšanos, pirktspēja šobrīd ir zema un atkarīga no akcijām, atlaidēm, bonusiem,” stāsta L. Āboliņa.

Nopelnīt grib visi

Spilvas Tirdzniecības un mārketinga direktore Dana Erciņa pievērš uzmanību tam, ka pārtikas ražotājus ietekmē ne tikai pārtikas izejvielu cenas pieaugums, bet arī resursu (elektroenerģija, degviela) un citu trešo pušu izejmateriālu cenas pieaugums. Piemēram, pēc naftas avārijas Meksikas līcī prognozējams degvielas cenu pieaugums visā pasaulē. Tarai nepieciešamās plastmasas cena pieaugusi par aptuveni 20%, stiklam – par 10%. Turklāt produkta gala cenu, ko maksā patērētājs, ietekmē arī valsts nodokļu politika – PVN izmaiņas, nodokļu palielinājumi uzņēmumiem.

“Izejvielu cenas pieaugumu sākotnēji cenšamies kompensēt uz pašu rēķina, samazinot uzņēmuma peļņu. Bet, ja izejvielu cenas pieaugums pārsniedz kritisko robežu, tāpat kā jebkurā tirgū, arī pārtikas ražotāji ir spiesti celt produkcijas cenas,” saka D. Erciņa.

Vietējās ražošanas apjoms

Pēc D. Erciņas stāstītā, Spilvā ir uzsākti vasaras sezonas iepirkumi ar skābeņu un vasaras ogu piegādēm. Kopumā šosezon paredzēts no Latvijas piegādātājiem iepirkt 79,5 tonnas skābeņu, no kurām jau esam iegādājušies 20 tonnu. Ar Pūres novada zemenēm uzsākti ogu iepirkumi, kurus sezonas gaitā turpinās aveņu un brūkleņu piegādes. Kopā šosezon ir iecerēts iepirkt ogas apmēram 37 tonnu apjomā. No Latvijas audzētājiem šosezon paredzēts iepirkt 17,6 tonnas kabaču, 1,4 tonnas diļļu, kā arī virkni citu dārzeņu – burkānus, selerijas, pētersīļus, gurķus, sīpolus, kuru iepirkuma apjomi vēl tiek precizēti sezonas gaitā.

Pēc Spilvas aplēsēm, šogad dārzeņu cenas arī Austrumeiropā ir par 10 līdz 20 procentiem augstākas, un sagaidāms, ka saldētas ogas šā gada otrajā pusē būs par 20% dārgākas.

Autors: Arnis Kluinis, Ilze Šteinfelde / NRA.lv

Klāt ir brīdis, kad vidusskolu absolventi sāk iesniegt dokumentus augstskolā, un kā katru gadu pie Latvijas Universitātes vai pie Tehniskās universitātes izveidojas garu garās vidusskolas absolventu rindas, kuras tad steidz iemūžināt prese un filmē televīzijas.

Ir bezjēdzīgi gadu no gada atkārtot, ka nav nekādas nozīmes, kādā secībā dokumenti tiek iesniegti. Jaunieši traucas reģistrēties pašā pirmajā dokumentu pieņemšanas dienā arī tāpēc, ka tad, pēc mēneša pārtraukuma, var satikt lielu daļu klases un skolas biedru. Rinda pie augstskolas kļūst par diskusiju platformu, par informācijas apmaiņas vietu, kur var uzzināt baumas un jaunumus, kur notiek viedokļu apmaiņa un kur var apmainīties pieredzē ar stratēģijām, kā pareizi pieteikties uz budžeta vietām, kā aizpildīt anketas, lai rezultāts būtu vislabākais, utt.

Lielās rindas uz universitātēm liecina, ka augstākā izglītība Latvijā ir vērtība un kāri pēc labas izglītības nemazina nedz krīze, nedz ekonomiskās problēmas. Tomēr satrauc, ka Latvijā joprojām galvenā jauniešu interese ir par humanitāras ievirzes specialitātēm.

Tiesa, ir arī pilnīgi veltīgi cerēt, ka valdības izteiktie aicinājumi studēt dabaszinātnes un inženierzinātnes momentā iedarbosies. Nevis valdības aicinājumi nosaka vecāku un vidusskolēnu izvēli, bet elementāri un pragmatiski apsvērumi.

Jēga tērēt laiku un līdzekļus, lai iegūtu augstskolas diplomu, ir tikai tad, ja tas ļaus cerēt uz lielāku algu un ienākumiem. Pirms izvēlēties, kur studēt, aplūkosim, kā sadalās ienākumi faktiski no jebkuras rūpniecības preces pārdošanas. Tikko jau bija klaigāšana, ka Rīgā tekstilizstrādājumus pārdod ar 800% uzcenojumu. Šādi uzcenojumi nav tikai drēbēm, faktiski tas skar jebkuru rūpniecības preci. Prece tiek saražota Ķīnā, bet, kad to iegādājas Eiropā vai Amerikā, tai tiek pievienoti 90–95% no vērtības. T krekls, kas Šanhajā vairumā maksā 50 eirocentus, Briseles vai Rīgas veikalā jau maksās vismaz 5 eiro.

Šie 5 eiro sadalās sekojoši: 50 eirocentus saņems ražotājs, 1 eiro saņems valsts PVN formā, bet 3,5 eiro saņems starpnieki, juristi, bankas, kas finansē tirdzniecību, mazumtirgotāji un vairumtirgotāji.

Ko tas nozīmē? Tie, kas izvēlēsies ražošanu un gatavosies kļūt par inženieri un ražotāju, var pretendēt tikai uz 5–10% no preces pārdošanas ienākumiem. Tie, kas izvēlēsies valsts pārvaldi, jau dalīs krietni lielākus ienākumus, bet 70% visu ienākumu nonāks finanšu un pārpircēju rokās. Secinājumi par nākotnes profesiju ir vienkārši. Ja mērķis ir labi pelnīt, tad turies pa gabalu no ražošanas. Izvēlies tikt valsts pārvaldē vai tikt pie tiem, kas saņem 70% no visas preču cenas – pie starpniekiem, juristiem, ekonomistiem un menedžeriem.

Šāda cenas struktūra ir realitāte, un šāds ienākumu sadalījums nemotivē jauniešus (un vecākus) doties studēt dabaszinātnes un inženierzinātnes. Lozungi un aicinājumi nelīdzēs. Kamēr atslēga uz bagātību būs tikt par starpnieku, tikmēr nezudīs pieprasījums pēc juristu, ekonomistu un citu neražojošo profesiju diplomiem.

Tomēr tā nav vienīgā problēma. Nākamos inženierus ir jāsāk gatavot jau pirmajā klasē. Ja visas sākumskolas, pamatskolas un vidusskolas būs ar humanitāru ievirzi, tad ir veltīgi gaidīt, kad visi kā viens metīsies studēt augstāko matemātiku un materiālu pretestību.

Ja valsts vēlas, lai skolēni izvēlētos dabaszinātnes un tehniskās specialitātes, jau sākumskolā un pamatskolā ir jāsāk attiecīgo priekšmetu apguve. Jaunums, ka tagad jau no pirmās klases sāks mācīt angļu valodu, nozīmē, ka Latvijas vidusskolas gatavos nevis darbiniekus nākamajām latvju nokijām, bet – tā ir kapitulācija, un jau no pirmās klases tiks gatavots darbaspēks citām valstīm. Ja skolas sistēma ir balstīta tikai uz valodu un humanitāru priekšmetu apguvi, tad pat tie, kam ir spējas ķīmijā, fizikā, par to var neuzzināt un neziņā pēc vidusskolas doties studēt psiholoģiju, lai pēc diploma saņemšanas brauktu lasīt sēnes uz Īriju. Lai Latvija atklātu savus talantus, ir jābūt iespējām tos atklāt. Ir jābūt jau agrīnā skolas laika posmā mācību sistēmai, kas ļaus attīstīties tiem, kam ir dotības uz zinātni un tehniku. Ja valsts vēlas radīt konkurētspējīgu ekonomiku, tad tas ir vairāku līmeņu darbs, kas sākas no pamatskolas.

Pagaidām Latvijas izglītības sistēma tērē naudu, lai sagatavotu darbiniekus citām ES valstīm, un visi aicinājumi veikt reformas tā arī palikuši uz papīra.

Autors: Juris Paiders / NRA.lv

Pakāpeniski arvien skaidrāk atsedzas skaudra patiesība, ka krīzes aizsegā bija iecerēts pēdējais cēliens Latvijas valsts uzņēmumu prihvatizācijā. Proti, bija iecerēts piesavināties Latvijas valsts galvenās vērtības, kuras tai ir vēl palikušas – Latvijas lielākos uzņēmumus.

Par to 8. jūlijā intervijā Neatkarīgajai izteicās ar Aivars Lembergs: “Man ir neoficiāla informācija un pietiekams pamats uzskatīt, ka saistībās, ko noslēdzis Valdis Dombrovskis un Einars Repše, ir apsolīts, ka aizdevējiem izdevīgā veidā tiks privatizēti Latvijas valsts meži, Latvenergo un Latvijas dzelzceļš. Tas ir absolūti nepieļaujami, ka tik būtiski lēmumi tiek pieņemti slepeni, neinformējot sabiedrību. Man ir pamats uzskatīt, ka šādas noziedzīgas vienošanās tiešām ir notikušas un Latvija jau ir iztirgota… Man ir pamats izdarīt ticamu pieņēmumu, ka uzreiz pēc vēlēšanām tiks paziņots par Latvijas valsts mežu, Latvenergo un Latvijas dzelzceļa privatizāciju, kas notiks starptautiskās oligarhijas interesēs.” Netiešs apstiprinājums Latvijas valdības vēlmei atrisināt valsts uzņēmumu jautājumu, ir Eiropas Komisijas sagatavotajā atbildē ar atļauju privatizēt Latvijas valsts mežus.

Ministru runasvīri un runassievas tagad lokās kā zuši uz pannas, noraksta visu uz tulka kļūdām, bet kāds no valdības lūdz atļauju privatizēt valsts mežu fondu, un izskatās, ka EK nav iebildusi pret šo darījumu. Arī citas pazīmes liecina, ka privatizācijas process rūpīgi gatavots. Pirmais signāls par to, ka tiek gatavots jauns un pēdējais cēliens valsts iztirgošanā, bija lēmums būtiski samazināt atalgojumu valstij piederošu uzņēmumu vadītājiem. Var atsaukties uz jebkuras attīstītas valsts pieredzi, bet, ja uzņēmums apgroza miljonu simtus, tad šāda uzņēmuma vadībai neatkarīgi no īpašuma formas ir jāmaksā atbilstošs atalgojums. Ja valsts vēlas, lai tie, kas atbild par miljoniem lielu komerciālu lēmumu pieņemšanu, būtu profesionāļi, tad šiem speciālistiem ir jāmaksā atalgojums atbilstoši tirgus līmenim. Līdz 2009. gadam Latvijas valsts tieši tā rīkojās, tad tika pieņemts lēmums lumpenizēt valsts uzņēmumu vadību, nosakot premjera atalgojumu kā griestus. Šāds lēmums atgādina ieteikumus koloniālajām impērijām, kā pārvērst kādu iekarotu zemi par korupcijas perēkli – būtiski samazināt vadītāju atalgojumu. Lēmums samazināt lielo valsts uzņēmumu vadītāju atalgojumu bija pilnīgā pretrunā ar pasaules attīstīto valstu politiku un ieteikumiem attiecībā uz valsts uzņēmumiem. Tas jau pērn tika komentēts kā autoritārs spiediens uz valsts uzņēmumu vadītājiem piekrist jaunajai prihvatizācijas koncepcijai vai vismaz nepretoties tai. Mazās algas valžu locekļiem bija mājiens ar sētas mietu: “Ja piekritīsiet privatizācijas shēmām un spēlēsiet mūsu meldiņu, tad pēc privatizācijas tiksiet atpakaļ pie savām “trekno gadu” algām, kuras jums 2009. gadā atņēma valdība.”

Ir tikai viens mazs sīkums. 2010. gada valsts uzņēmumu vadītāji vairs nav vakarējie. Valsts uzņēmumu vadība, labi saprot, ka pēc kārtējā valsts uzņēmumu prihvatizācijas cēliena nozagto uzņēmumu vadībā iecels starptautisko oligarhu emisārus, bet vecā vadība labākajā gadījumā dabūs ar kāju pa pakaļu, bet sliktākajā gadījumā tiem valžu locekļiem, kas zina pārāk daudz par attiecīgā shēmojuma detaļām, dzīve var beigties ar pēkšņu lapsenes dzēlienu. Latvijā jau bija periods, kad lapsenes bariem vien līdz nāvei nodzēla valsts uzņēmumu vadītājus. Latvijas lielo valsts uzņēmumu vadība lielos vilcienos neiekrita tik seklās lamatās. Ir pamats domāt, ka ir sākusies pāreja uz smagāku iebiedēšanu. Izskatās, ka Latvijā tiek realizēta tieši tāda pati shēma, kuru savulaik izmantoja Krievijas valdība, lai noliktu pie vietas oligarhus.

Ir jāveic aresti un jāiesloga cietumā visvarenākā un visneatkarīgākā uzņēmuma vadība. Tad tie, kas ir mazāk vareni un mazāk neatkarīgi, nobīsies. Krievijai pietika veikt visvarenā Hodorkovska arestu un notiesāšanu, lai visi citi oligarhi pieņemtu jaunos spēles noteikumus. Taču, ja Krievijā šī metode izmantota, lai aicinātu pārtraukt zagt no valsts, tad ir pamats domāt, ka Latvijā šo shēmu izmanto, lai iebiedētu visus neprotestēt pret valsts uzņēmumu privatizāciju. Tieši šādā kontekstā var saprast arī Latvenergo vadības arestus. Lielākā un varenākā uzņēmuma vadība ir jāarestē un publiski jāzākā. Interesanti, ka mediji ar ārvalstu (skandināvu) kontroli pret arestēto Latvenergo vadību nebaidās neievērot nedz elementārās ētikas normas, nedz likumdošanā noteiktos aizliegumus. Arestētie, kam joprojām ir tikai aizdomās turamo statuss un kas nav pat apsūdzēto statusā, tiek dēvēti par zagļiem (TV3). Turklāt bez jebkāda uztraukuma par juridisko risku. Dēvēt pirms tiesas aizturētos par zagļiem ir ļoti augsts juridiskais risks, jo gadījumā ja kaut viens no arestētajiem cilvēkiem panāks attaisnojošu tiesas spriedumu, masu informācijas līdzeklis būs veicis ļoti skarbu pārkāpumu, ar augstu vai ļoti augstu iespējamās morālā kaitējuma kompensācijas prasību.

Aresti un publiska nomelnošana izskatās pēc totālas valsts uzņēmumu vadības iebiedēšanas, lai tie nepretotos, neprotestētu un piekristu visām jaunajām prihvatizācijas shēmām. Ikvienu, kurš protestēs, gaida Miķelsona liktenis!

Pašlaik vienīgais, ko spēj dvest jaunajās privatizācijas shēmās pieķertie ministri, ir – falsifikācija.

Kas traucē jaunievēlēto ģenerālprokuroru sākt lietu par falsifikācijām Eiropas Komisijā, lai atmaskotu un sodītu tos komisārus, kas falsificē lietas par Latvijas valsts mežu mežu privatizāciju, tādējādi graujot mūsu šķīstās valdības reitinga paliekas?

Un galu galā, kas traucē noņemt slepenību no visiem SVF līguma dokumentiem, kas skar jautājumu par lielā kredīta nodrošinājumu, jo Latvijai piešķirtā kredīta apjoms ievērojami pārsniedza Latvijas formāli pieejamo kredītu kvotu, un līdz ar to, visticamāk, visi lielie Latvijas uzņēmumi jau tika privatizēti (ieķīlāti) 2008. gada nogalē, lai iegūtu kredītu, kas pārsniedz Latvijas kredītu kvotas lielumu.

Autors: Juris Paiders / NRA.lv

No 2010.gada 1.jūlija atvērtas jaunas ievedmuitas tarifu kvotas rūpniecības ražojumiem, kas ļauj Latvijas uzņēmējiem no trešajām valstīm ievest preces ar pazeminātu vai nulles tarifa likmi.

Kvotas ir spēkā no 2010.gada 1.jūlija līdz 31.decembrim, nodokļu likme ir 0%. Kvotas sākotnējais apjoms ir piecas vienības. Savukārt kvotas, kuras paredzēta optiskās šķiedras importam optisko šķiedru kabeļu ražošanai, sākotnējais apjoms ir 1150000 km.

Šā gada pirmajā pusgadā komersanti iesniedza 338 tarifu kvotu pieteikumus, tajā skaitā 64 gadījumos – pēc preču izlaišanas brīvā apgrozībā. Pieprasītās tarifu kvotas 100% apmērā piešķirtas 331 gadījumā, daļēji piešķirtas 1 gadījumā, atteikums sakarā ar pieteikto kvotu izsmelšanu saņemts 6 gadījumos.

Vispieprasītākās Latvijā šajā periodā bija pārtikas produktu importam noteiktās tarifu kvotas. 53,3% no kopējā preču daudzuma, kam tika pieprasītas kvotas, veido augļi un rieksti (galvenokārt Ēģiptes izcelsmes apelsīni un ASV izcelsmes mandeļrieksti), 19,5% – zivis un zivju produkti (Norvēģijas izcelsmes varavīksnes foreles, siļķes, zivju fileja), 13,9 – augļu izstrādājumu produkti (Meksikas izcelsmes apelsīnu sulas koncentrāts) un 13,3% – citas preces.

Izmantojot iespēju noteiktā laika posmā importēt Eiropas Savienībā noteiktu preču daudzumu, piemērojot samazinātu vai nulles muitas tarifa likmi, 2010.gada pirmajā pusgadā Latvijā ievestas aptuveni 2365 tonnas apelsīnu, 937 tonnas zivju un to produktu, 327 tonnas apelsīnu sulas, 179 tonnas mandeļriekstu, 57 hektolitru vīna, kā arī citas preces.

Šogad tāpat kā iepriekšējos gadus uzņēmējiem ir pieejamas vairāk nekā 600 tarifu kvotas, ko piešķir Eiropas Komisija uz muitas deklarāciju pamata, ievērojot hronoloģisko secību, kādā iesniegti pamatojoties uz šīm deklarācijām sagatavotie tarifu kvotu pieteikumi. Šo tarifu kvotu piešķiršanas vienīgais nosacījums ir pirmajam importēt preci un iesniegt muitā deklarāciju un visus nepieciešamos dokumentus.

Importētāji var pieteikt pieejamās tarifu kvotas arī pēc preču izlaišanas brīvam apgrozījumam – retrospektīvu kvotas pieteikšanas iesniegumu var iesniegt triju gadu laikā no preču importēšanas brīža.

Autors: BNA Latvia

Jau vairākus gadus Latvijas veikalos ir nopērkams krējums un krējuma izstrādājums, sviests un sviesta izstrādājums. Rūjienas saldējuma ražotāji uzskata, ka līdzīgu regulējumu nepieciešams ieviest arī saldējuma nozarē.

Lai gan Zemkopības ministrijas speciālisti pieļauj, ka varētu tikt izstrādāti speciāli noteikumi saldējumu marķēšanai, tomēr nesola ieviest prasību augu tauku saldējumu marķēt ar nosaukumu saldējuma izstrādājums.
Šobrīd par saldējumu tiek dēvēti tādi aukstie deserti, kas ražoti no piena vai krējuma, vai no saldētas sulas vai augu taukiem.

NRA.lv pārliecinājās, ka saldējumu etiķetēs ir minēts ne tikai piens vai saldais krējums, bet arī augu tauki, sūkalu pulveris un virkne dažādu E. Reti kurš pircējs izlasa to, kas ir rakstīts uz iepakojuma ar sīkiem burtiņiem.

Izvēlas lētāko

Arī Elvi sabiedrisko attiecību speciālistes Vinetas Grigānes novērojumi liecina, ka lielākā daļa pircēju produkta saturu lasa ļoti reti, līdz ar to pērk saldējumu, kas satur augus taukus, bieži to pat nenojauzdami, un nereti ir izbrīnīti, kādēļ ir tik liela cenas atšķirība par it kā līdzīgiem produktiem. Pēc viņas teiktā, aptuveni 75% no visiem pārdotajiem saldējumiem satur augu taukus, pārējie 25% tiek ražoti no piena un krējuma. “Tik liels pārdošanas īpatsvars tiem saldējumiem, kas satur augu taukus, ir tāpēc, ka šie saldējumi ir lētāki. Turklāt neskaidrā marķējuma dēļ pircējs bieži pat neiedziļinās, vai viņa iegādātais saldējums tiešām ir piena produkts vai arī maisījums no dažādām vielām, – tieši tāpēc pircēju interesēs būtu ieviest skaidrāku dalījumu attiecībā uz saldējuma veidiem un nosaukumiem,” sacīja V. Grigāne.

Rosina mainīt likumdošanu

Rūjienas saldējuma ražotāji, kas ir vieni no retajiem Latvijā, kuri saldējumu ražo no piena, uzskata, ka jāmaina likumdošana, lai patērētājs netiktu maldināts. Tas, kā tiek nosaukti sasaldētas sulas vai augu tauku izstrādājumi, ir likumdevēju ziņā – saldējuma izstrādājums, aukstais deserts vai ķīmisko vielu kokteilis, kā ironizējot teica šefpavārs Mārtiņš Rītiņš.

“Lai patērētāji būtu līdzatbildīgi produkta izvēlē, viņiem ir jāsaņem pilnvērtīga informācija par produkta sastāvu. Dažkārt patērētāji ir neizpratnē, kādēļ veikalā ir saldējumi, kas tiek tirgoti par 10 santīmiem, bet cits līdzīgs produkts par 30 santīmiem, viņi domā, ka produkta ražotāji pelna uz pircēju rēķina, bet patiesībā līdz gala produkta patērētājam nav nonākusi informācija, ka ir produkti, kuri ražoti no augu tauku maisījuma. Mēs vēlamies vērst visu iesaistīto pušu uzmanību un rīkoties, lai mainītu tirdzniecības nosaukuma “saldējums” piemērošanas noteikumus un patērētājiem būtu uzreiz skaidrs, kas ir dabisks saldējums, kas tikai izstrādājums,” sacīja SIA Rūjienas saldējums valdes priekšsēdētājs Igors Miezis.

Paredz importa pieaugumu

Tomēr Zemkopības ministrijas (ZM) speciālisti uzsver: situācija nav tik vienkārša, kā domā ražotājs, – pieņems Ministru kabineta (MK) noteikumus, kas atļauj par saldējumu saukt vien tādu, kas gatavots no piena un krējuma, un problēma būs atrisināta. Pēc ZM speciālistu skaidrotā, Latvijā pieņemtie MK noteikumi ir saistoši tikai Latvijas ražotājiem un tā saukto trešo valstu ražotājiem. Tas nozīmē, ka uz citām ES valstīm šīs prasības neattiekšoties.

Tādā gadījumā, īstenojot Rūjienas saldējuma ierosinājumu, citu ES valstu ražotāji varēs Latvijā pārdot augu tauku maisījumu kā saldējumu, bet Latvijas ražotāji to nedrīkstēs. Līdzīga situācija, pēc PVD piena un olu produktu uzraudzības sektora vadītājas Unas Statkus teiktā, jau ir izveidojusies ar krējumu, kad veikalu plauktos blakus stāv Latvijā ražots krējuma izstrādājums un Lietuvas krējums, lai gan abu produktu sastāvs ir identisks.

Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks pieļauj, ka, ieviešot šādus noteikumus, ciestu Latvijas ražotājs, jo tas būtiski palielinātu importu. Pircēji lielākoties izvēlētos saldējumu, nevis saldējuma izstrādājumu, pat neraugoties uz to, ka pirmais būtu ražots ārvalstīs un tā sastāvs būtu identisks otrajam.

ZM Veterinārā un pārtikas pārstrādes departamenta direktore Zanda Matuzale uzskata, ka arī šobrīd pārtikas produktu marķējumā sniegtā informācija patērētājam dod iespēju pieņemt apzinātu izvēli produktu iegādē, tādēļ ir ļoti svarīgi, ka tiek sniegta patiesa informācija par produktu un to, no kā tas ir ražots. Turklāt Latvijā darbojas MK noteikumi, kas atļauj par piena vai krējuma saldējumu saukt tikai tos izstrādājumus, kuri ir gatavoti no piena vai krējuma.

***

VIEDOKĻI

Inga Širina, uztura speciāliste:

– Lai arī saldējums mūsu likumdošanā netiek klasificēts kā piena produkts, tomēr empīriski to uzskatām par produktu, kas tiek ražots no piena. Lietojot saldējuma ražošanā augu taukus, tiek izvēlēti lētāki tauku maisījumi. Šo tauku iegūšanas procesā rodas arī taukskābes, kuras, kā zināms, izraisa aterosklerozi. Runājot par piena taukiem, protams, tie arī nav tie labākie mūsu organismam, bet, lietojot pienu vai krējumu kā galveno saldējuma sastāvdaļu, produktā nonāk ne tikai piena tauki, bet arī daudzas citas vērtīgās piena sastāvdaļas – virkne vitamīnu un minerālvielu. Komentējot tieši šo priekšlikumu par nosaukuma precizēšanu, kas tad īsti ir saldējums un kā mēs dēvējam šo produktu, raugoties no veselības veicināšanas puses, noteikti ir jāveic grozījumi likumdošanā, jo patērētājiem ir tiesības būt informētiem un izvēlēties, cik ļoti viņi grib vai negrib kaitēt savai veselībai.

Baiba Vītoliņa, Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore:

– No patērētāju aizsardzības viedokļa, jo vairāk informācijas patērētājam par produktu ir pieejams, jo informētāku un uz informāciju balstītu izvēli viņš var izdarīt. Tāpat ir ļoti svarīgi, lai norādītā informācija būtu patiesa un nebūtu maldinoša un tas tiktu attiecīgi uzraudzīts.

Normunds Labrencis, Ingman saldējuma direktors:

– Es esmu par šādu iniciatīvu, jo tādā veidā ikviens ražotājs būtu godīgāks pret produkta gala patērētāju. Protams, paliks savs patērētāju loks saldējuma izstrādājumam, kam pievienoti augu tauki, līdzīgi kā tas ir ar krējumu un krējuma izstrādājumiem. Mēs iestājamies par kvalitatīvu saldējumu, kas ražots no piena, krējuma vai sviesta, 80% no mūsu piedāvātās produkcijas ir dabisks saldējums.

Autors: Ilze Šteinfelde / NRA.lv